Ziņu virsraksti Gaismas pils tīstokļos 0
Trijotne – režisors Valters Sīlis, dramaturgs Jānis Balodis un scenogrāfs Uģis Bērziņš – nupat uz Nacionālā teātra Aktieru zāles skatuves pirmizrādi piedzīvojušajā “Veiksmes stāstā” turpina pirms septiņiem gadiem “Dirty Deal Teatro” izrādē “Visi mani prezidenti” aizsākto, kam sekoja “Mārupīte” un “Nacionālais attīstības plāns”: veidot dialogu ar skatītāju, skaidrojot politiskās norises, globālu ekoloģijas katastrofu draudus, alternatīvās teorijas ekonomikā un attīstībā. Šai kontekstā “Veiksmes stāsts” sanācis kā personiska dramaturga Jāņa Baloža apsūdzība 2008. gada ekonomikas krīzes Latvijā risinājuma – “veiksmes stāsta” – iniciatoriem, kā arī 90. gadu skarbajiem lēmumiem, ieviešot Starptautiskā valūtas fonda ieteikumus nodokļu paaugstināšanai praktiski sabrukušā valstī. Uz skatuves četri aktieri izspēlē to, kas rosās dramaturga galvā, sēžot Nacionālās bibliotēkas lasītavā un rokoties periodikas datu bāzē, izmantojot atslēgvārdus “Starptautiskais valūtas fonds”, “Ilmārs Rimšēvičs”, “veiksmes stāsts”. Izrādes beigās Jānis Balodis arī pats kāpj uz skatuves un uzstājas ar ko līdzīgu politiskam uzsaukumam.
Mūsdienu demokrātija nav vairs antīkā polise, kur katrs pilsonis bija tiesīgs ierasties agorā un piedalīties disputā. Ierindas vēlētājam bieži vien nav ne mazākās sajēgas par vēsturisku notikumu, kuru liecinieks vai pat upuris viņš ir bijis, ekonomiskajiem vai politiskajiem cēloņiem, nemaz nerunājot par racionāli argumentētu viedokli. Kāpēc gan teātrī nevarētu izskaidrot tās ekonomikas likumsakarības, kas noveda līdz 2008. gada Latvijas finanšu un pārvaldes krīzei? Taču šādu dramaturga veiktu amatiera pētījumu ekonomikā (izrādes programmiņā uzskaitīti citētie runātāji, norādīti avoti) iestudēt nav viegli – tam taču ir jābūt jautri! “Dirty Deal Teatro” tam palīdzēja kluba atmosfēra, izrādes bieži tīši nebija nostrādātas, atļaujot vietu šaubām, publikas reakcijai. Nacionālā teātra publika ir atšķirīga, pat brīžos, kad aktieri tīši provocē – vai ir vēl jautājumi no zāles? – atbilde ir klusums. Respekts pret aktieru darbu un teātra skatīšanās tradīcijām ir pārāk nopietns. Nacionālajā teātrī jāpaļaujas uz teātra paņēmieniem, un to arī izrādes komanda ir darījusi. Veiksmīga ir Uģa Bērziņa scenogrāfija – šaura rampa ar divām durvīm izrādās pietiekama, lai izspēlētu Latvijas vēstures pēdējos 20 gadus. Asprātīgi tiek atšifrēti aktieru iemiesotie personāži: nekādu moderno tehnoloģiju vai titru, tikai laba četru aktieru saspēle un asprātīgi rekvizīti.
Aktieru darbs ir izcils! Lugas galveno varoni izrādē iemieso Jānis Vimba, brīnišķīga ir viņa spēja spēlējot balansēt uz ironijas un izmisuma robežas. Romāna Bargā izveidotais skeptiķa tēls ir ļoti atbilstošs, un arī viņa talants izpaužas spējā nepārspēlēt. Bravo jāuzsauc Uldim Siliņam, kam uzdots iemiesot ekstrēmi pretējus tēlus – tankam līdzīgo Aigaru Kalvīti, self-made-man Ilmāru Rimšēviču un žurnālistu, opozīcijas viedokļa paudēju Armandu Strazdu. Intervijā “KZ” (20. – 26.09. 2016.) režisors Valters Sīlis vēl ko runā par parūkām, bārdām, polsterētiem vēderiņiem, izrādes aktieriem nekā no tā nav. Starp citu, vīriešu lomas spēlē sievietes un arī otrādi – te vieta uzslavai Daigai Gaismiņai, kas to paveic perfekti. Jo es kā skatītājs viņus atpazīstu – pēc tipiskās uzvalkos tērpa politiķa respektablās stājas, pēc rīcības, intonācijām balsī. Mērķis ir sasniegts!
Manā skatījumā “Veiksmes stāstā” būtu pieticis ar ambīciju izanalizēt 2008. gada krīzes ekonomiskos iemeslus. Izrāde dramaturģiski salūst, kad grotesks Boba Fosa nemirstīgā mūzikla “Kabarē” citāts veido pāreju uz 90. gadiem, jaunās valsts postu un skaudrajiem lēmumiem, taču pētījumam vairs nav tā dziļurbuma spēka un manī rodas pretestība, uzklausot paviršas, jau dzirdētas virspusējas iebildes, kam jāved pie secinājuma, ka šāda politiķu veikta šoka terapija valsts krīzes brīžos notiek ne pirmo reizi. Personīgi man izrādi sabojāja arī negaidītais fināls, kurā dramaturgs Jānis Balodis kāpj uz skatuves un visnotaļ atzīstamā līmenī paša veikto 2008. gada krīzes norises izmeklēšanu pats arī devalvē, sakot, ka tas viss nav būtiski, jo vienīgā pareizā izvēle starp “par” vai “pret” krīzē pieņemtajiem risinājumiem ir izvēlēties trešo ceļu – atturēties no patēriņa un graut kapitālismu no iekšpuses.
Valtera Sīļa, Jāņa Baloža “Veiksmes stāsts” Nacionālajā teātrī ir labi nostrādāta, asprātīga izrāde ar lieliskiem aktierdarbiem, ko silti iesaku nelaist garām. Taču man mazliet pietrūka “Dirty Deal Teatro” valdošā “skābekļa” – publikas reakcijas, šaubu. Pēc JRT “Pakļaušanās”, kas uzskatāma par režisora Alvja Hermaņa politisko manifestu, īsā laikā jau otru reizi “Veiksmes stāstā” es saņemu sitienu pa saviem personīgajiem uzskatiem ar latviešu tautā valdošās teātra autoritātes neapstrīdamo āmuru.
VĒRTĒJUMS
Režija (un dramaturģija) 4
Aktieri 5
Scenogrāfija 5
Uzziņa
“Veiksmes stāsts”,iestudējums Nacionālā teātra Aktieru zālē.
Režisors: Valters Sīlis, dramaturgs Jānis Balodis, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Uģis Bērziņš.
Lomās: Daiga Gaismiņa, Uldis Siliņš, Jānis Vimba, Romāns Bargais.
Nākamās izrādes: 28. septembrī, 5., 6., 13., 26. oktobrī.
Vārds skatītājiem
Gunta Sloga: “Nacionālais teātris virtuozi un aizraujoši stāsta LV “Veiksmes stāstu” (idejiski gan nepiekrītu). Gribu vēl – par migrantiem, nacionālradikāļiem u.c.!”
Armands Kalniņš: “”Veiksmes stāsts” Nacionālajā teātrī ir asprātīgi izstāstīts politekonomiskais trilleris, dažbrīd tas rosina oponēt, kas ir labi. Cerams, Latvijā uzplauks politiskais teātris, jo mūsu dzīvē ir daudz paradoksu – politika nepatīk, bet par politiķiem sūrojamies.”
Rēzija Eglīte: “Nacionālais teatris sezonu ir iesācis spēcīgi, savdabīgi un interesanti! Arī “Veiksmes stāsts” un “Klavigo” – aizraujošas izrādes.”
No twitter un teatris.lv.
