“Zinu, kas karogu uzvilka!” Egons Užkurelis atceras vēsturisko notikumu pusaudžu gados 43
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pēckara padomju okupācijas gados zināmi desmitiem gadījumu, kad Latvijas pilsētās, tuvojoties 18. novembra Latvijas valsts svētkiem, dažādās vietās, spītējot svešajai varai, tika uzvilkts sarkanbaltsarkanais karogs. Viens no šādiem gadījumiem notika Jelgavā 1952. gada 12. oktobrī, kad 14 gadus vecais EGONS UŽKURELIS kopā ar gadu vecāko draugu Jāni Ģēģeri izkāra paštaisītu karogu Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas tornī.
Dienu savai akcijai puikas bija izvēlējušies ar apdomu. 1952. gada 12. oktobrī, svētdienā, Pārlielupē rīkoja Jelgavas meistarsacīkstes motobraukšanā. Skaidrs, ka uz sacensībām sanāks daudz ļaužu, kuri ieraudzīs karogu.
Jānis, Egons un viņa jaunākais brālis Laimonis vēl naktī ielavījušies baznīcas tornī. Tajā jau no kādiem agrākiem laikiem atradusies uzslieta karoga kārts, un atlika vien piestiprināt pie tās no gultas palaga pašrocīgi izgatavotu, ar ūdenskrāsām nokrāsotu Latvijas karogu.
Lai aizkavētu noņemšanu, zēni pie kāta nolikuši čemodānu ar uzrakstu, ka tur “mīnēts”. Vēl pirms tam Jānis, Egons un vēl citi puikas savā Lielupes krasta “štābiņā” ar primitīviem līdzekļiem bija sākuši taisīt skrejlapiņas “Krievi, vācieties mājās!” un tamlīdzīgi. Tās naktīs kaisījuši Jelgavas ielās.
Dzīves ironija – Egona tēvs Longins dzīvokļa dēļ bija sācis strādāt Jelgavas čekā par šoferi, un Užkureļu ģimene dzīvoja vācu karagūstekņu celtā divstāvu mājā Brīvības bulvāra un Garozas ielas stūrī zem viena jumta ar čekas virsniekiem un cietumsargiem. “Mēs bijām vienīgā latviešu ģimene,” tagad atceras Egons Užkurelis.
Pēc tā, kā bija izgatavots karogs, čekisti nojautuši, ka vainīgie ir bērni un jāmeklē skolās.
Varbūt viss noklustu, ja vien Egonam negadītos strīds ar kādu skolasbiedru, kurš bija redzējis, kā top karogs.
Egonu Užkureli un Jāni Ģēģeri arestēja tā paša gada 20. oktobrī, dienu pirms Egona 15. dzimšanas dienas. Jaunāko brāli Laimoni neaiztika, jo viņam bija tikai 11 gadi. Tad nāca pratināšanas Jelgavā un LPSR Valsts drošības ministrijā Rīgas Stūra mājā.
Lietu 1953. gada 10. janvārī izskatīja Latvijas PSR Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija. Egonam piesprieda piecus, bet Jānim kā vecākajam 15 gadus. Par laimi, 1953. gada 5. martā nomira Staļins; sekoja amnestija, un nepilngadīgo Egonu Užkureli no Rīgas Centrālcietuma atbrīvoja tā paša gada 12. aprīlī. Nebrīvē bija pavadīti septiņi mēneši.
Nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu jelgavniekam piešķīra 2013. gadā. Tagad 84 gadus vecais kungs intervijā “Latvijas Avīzei” teic, ka daudz kas no bērnības dienu notikumiem jau aizmirsies, taču ir ko atcerēties arī par citām interesantām lietām.
Jelgava 50. gadu sākumā bija vēl kara nolīdzināta. Karogu droši vien varēja labi redzēt?
E. Užkurelis: Visas mājas apkārt bija sabombardētas. Tikai tas tornis un vēl draudzes telpas drupas. Apkārt nekā nebija. Kad uztaisījām karogu, lai nepaliktu pēdas, ar laivu pa nakti aizbraucām līdz dzelzceļa tiltam un tad atpakaļ uz pilsētu. Izkāpām, uzvilkām to karogu un tad atkal laivā iekšā pa Driksu atpakaļ uz Ģēģera māju. Ģēģeri bija upes zvejnieki.
Tagad jau tur tornī skaisti, lifts ir, bet toreiz bija sapieru trepes no koka kārtīm. Šūpojās. Motosacīkstes notika pretim Jelgavas pilij, tajā laukumā. Tur bija drupas, kur ar močiem brauca un lēca.
Tā bija svētdienā. Kad sacīkstes beidzās, visi nāca kājām atpakaļ uz pilsētu. Rīta migla bija izklīdusi. Mēs jau turpat uz ceļa stāvējām un vērojām, kas būs. Cilvēki skatījās un rādīja uz baznīcas torni. Palags jau liels!
Tad mēs ar laivu braucām prom un ieraudzījām, ka ap baznīcu stāv krievu armijas “studbekeri” un kādi simt zaldāti un miliči. Ar suņiem. Mēs arī tai bariņā ielīdām, bet tad izdomājām, ka jālaižas prom, ka suņi nesaož.
Māte bija mājās, kad mani paņēma. No sākuma Jelgavā izmeklētājs bija latvietis. Mani uzreiz kamerā nelika. Trīs dienas sēdēju un gulēju gaitenī uz beņķīša. Kad noskaidroja, ka tēvs strādā čekā, tad ielika pagrabā. Un tad mūs gazikā veda uz Rīgu. Četri ar automātiem, bet mums bija jāsēžas uz grīdas. Kājas plati, nākamais priekšā, un man viņš bija jāapkampj un jātur.
Stabu ielas Stūra mājā mūs noveda lejā, izģērba galīgi plikus, izčamdīja. Tad mūs nošķīra. Es to kameru, kurā viens sēdēju, vēlāk ekskursijā Stūra mājā atradu. Varbūt kādus divus metrus gara un tikpat plata. Nu, brīnums, kā es tur varēju…
Guļamlāviņa bija piesprādzēta pie sienas. Pulksten sešos cēla augšā, bet vakarā ļāva nolaist. Bet, kā nolaiž lāviņu un taisies gulēt, tā sit pie lodziņa – jāiet uz pratināšanu. Un tā līdz rītam.
Pēc kādiem diviem trim mēnešiem, kad izmeklēšana beidzās, ielika kopīgajā kamerā. Puspagraba kameras logs bija uz Ļeņina (Brīvības) ielu. Varējām kājas redzēt, kā staigā pa ielu garām. Veda pagalmā staigāt uz riņķi. Sargs stāv uz trepītēm un skatās. Tur nekur nevarēja izmukt.
Izmeklēšanā čekisti pret mums neizturējās brutāli. Nebļāva. Nedauzīja. Mēģināja pārliecināt, ka padomju vara ir tā labākā un mēs esot cīnījušies par “nepareizo”. Un tad bija tiesa. Krievu valodā.
Tur tāds humors sanāca. Man prasīja, kur mēs karogu ņēmuši. Es teicu, paņēmām palagu, Jānis Ģēģeris krāsoja ar ūdenskrāsām no vienas puses, es no otras, pietrūka krāsas, vidus palika balts (smejas). Pēc tiesas aizveda uz Centrālcietumu. Tur bija citādi.
Skarbāk nekā čekā?
Iznāca tā, ka lielajā kamerā man bija dzelzs gultā jāguļ otrajā stāvā. Vakarā, kad nāca pārbaude, kā lēcu no gultas, tā gultas gals atsitās pret sienu un nokrita apmetuma gabals. Virsnieks pienāca klāt un iebāza tur zīmuli – izrādījās, ka tur caurums. Pateica, ka es esot to izurbis, lai sazinātos ar blakus kameru. Iedeva piecas diennaktis karcera.
Karcerī dzelzs gulta bez nekā. Ziemas laikā augšā lodziņš vaļā. Tāds aukstums! Es pieteicu badastreiku, ka neesmu vainīgs. Trīs diennaktis izturēju. Tad atļāva paņemt matraci. Bez segas. Pusi matrača liku apakšā, pusi sev pāri. Centrālcietumā nosēdēju vairākus mēnešus. Tad nomira Staļins un mani amnestēja. Gāju atkal skolā.
Kā skolā skatījās, ka politiskais cietumnieks atnācis?
Vakarskolā Mātera ielā skolotāji pret mani ļoti pozitīvi izturējās. Kā pret pieaugušu. Man bija 16 gadu. Redziet, ar mums kopā bija arī tādi, kam bija bijuši 18 gadi un kas bija uztaisījuši arī kādu organizāciju un nosaukuši sevi, ja nemaldos, par “Daugavas vanagiem”. Kad bija tiesa, viņiem kā pilngadīgiem automātiski iedeva 25 gadus un 5 gadus bez tiesībām. Viņus Krievijā bija salikuši vienā lēģerī ar kriminālajiem. Viņi strādāja šahtā.
Kriminālie pret politiskajiem izturējās ļoti brutāli. Bija sacelšanās, kriminālie ar politiskajiem sāka kauties savā starpā un no sargtorņiem šāva ar ložmetējiem, neskatoties, kam trāpa.
Atceros, viens bija Haralds Šmits. Viņam bija amputēta roka, nošauta. Kad man palika 16, māte aizveda uz cukurfabriku. Inženieris paskatījās, ka es augumā dūšīgs, un ielika mani par biešu mazgāšanas ceha brigadieri. Tad izmācījos par atslēdznieku. Vajadzēja remontēt visas tās iekārtas.
Jūsu tēvam droši vien bija krietnas nepatikšanas.
Jā. Viņu atlaida no darba ar tādu pantu, ka pateica: “Tu vairs nekur darbu nedabūsi!” Viņš gāja pie iekšlietu ministra, un tad viņam darba grāmatiņā visus iepriekšējos ierakstus aizkrāsoja ar melnu, ka nekā nav bijis. Un tad viņš varēja atkal iestāties darbā. Cukurfabrikā par šoferi.
Un ko tēvs par to visu teica?
Nebija jau kad parunāt, jo es biju arestēts. Vēlāk tēvs smējās līdzi. Bija draudzīgs. Vai tad es varu atcerēties – 70 gadi pagājuši! Kad mani atbrīvoja, māte aiz prieka raudāja.
Kur jums, vienā mājā ar čekistiem dzīvojot, toreiz tādas ķecerīgas domas varēja ienākt galvā?
Šodien es tā domāju, tas nāca no tām krievu filmām – “Jaunā gvarde” un pārējām. Kur gan citur mēs tādas idejas būtu noskatījušies? Tur jau tas viss bija. Cukurfabrikas pļavās es kā puika ganīju govis. Izrakām tur Lielupes krūmos bunkuru, ievilkām no Jāņa Ģēģera mājas elektrības fāzes vadu, otru galu ierakām zemē, un bija mums gaisma.
Pāri Lielupei uz pilsētu veda vecais koka tilts. Katru pavasari palu laikā baidījās, ka aiznesīs to tiltu prom. Tāpēc bija lielie prožektori un krievu zaldāti, kad nāca liels ledus, dedzināja tola gabalus un svieda uz ledus, lai tas sašķīst un neaiznes tiltu. Daudzi tola gabali nesprāga. Mēs, puikas, tos savācām un, kad brauca garām krievu armija, taisījām troksni.
Apņēmāmies, ka katru dienu pa Jelgavu katram jāizkaisa 100 lapiņas “Krievi, brauciet mājās!” un tā tālāk. Un tad es sastrīdējos ar vienu skolasbiedru, Bataiķi Edgaru, un viņš skolas zālē, kur starpbrīžos bija jāstaigā uz riņķi, nobļāvās: “Es zinu, kas karogu uzvilka!”
Tas jūsu skolasbiedrs taču pats negāja uz čeku stāstīt?
Jā, viņš negāja. Bet kāds pa to baru bija dzirdējis un paziņoja. Viņu izsauca uz čeku nopratināt. Un ar to arī viss bija izteikts.
Droši vien tas “noziegums” ietekmēja jūsu turpmāko dzīvi?
Nē, 23 gados mani paņēma krievu armijā. Trīs gadus dienēju. Kad pārnācu no armijas kā šoferis, man vairs neviens neko.
Strādāju celtniecības trestā. Tur pie Jelgavas cietuma, pie stacijas. Neviens man nekādus šķēršļus nekur nelika. Bet 1968. gadā, kad Čehoslovākijā bija sacelšanās, mani paņēma. Man bija jauna mašīna – “ZIL-130”, un es braucu pa ielu, un mani paņēma ciet ar visu mašīnu un prom uz Svēti, kur bija padomju armijas daļa, sakarnieku bataljons.
Tās bija šausmas! Tur cilvēkus veda no visām malām – ņēma no restorāna, no peldētavas. Tur kādi seši vispār nemaz nebija armijā dienējuši un nezināja, ko tas nozīmē!
Sakrāmēja manu mašīnu pilnu ar granātām, ieročiem. Parasti, kad padomju armijā bija tā saucamie “sbori” (rezervistu iesaukums), deva vecas formas, bet tagad skatos – zaldāti nes iekšā kastes ar jaunām! Mums pateica, ka brauksim prom no Latvijas uz Poliju un tālāk. Trīs mēnešus Polijā nometnē biju, līdz slepenā daļa uzzināja, ka esmu politiski sodīts.
Tad mani sūtīja atpakaļ uz Rīgu. Kopā ar virsniekiem, kas bija nogrēkojušies, jo apmaldījās un izpauda vietējiem daļu atrašanās vietas. Krievu daļas jau tad bija izkaisītas pa visu Poliju un varēja apmaldīties.
Toreiz meitenēm modē bija parādījušies minisvārciņi. Braucām reiz kolonnā Polijā, bet tur uz asa pagrieziena stāv tādas meitenes un māj ar roku. Tie skatās uz meitenēm un pagriezienā pa taisno kanālā iekšā! Trīs mašīnas tā iebrauca, un pēc tam vajadzēja vilkt ārā…
