“Ukraiņi man vienmēr ir teikuši – ja mums būs kāda šmuce, viņi būs klāt.” Saruna ar Jāni Slaidiņu par to, kā karš Ukrainā ir mainījis viņa dzīvi
0
24. februārī apritēja trīs gadi kopš dienas, kas ne tikai mainīja Ukrainas un Eiropas drošības situāciju, bet lielā mērā arī pasaules kārtību. Krievijas plaša mēroga iebrukums Ukrainā lika Rietumiem atmosties no ilūzijām par iespējamu dialogu ar Kremli un parādīja, cik tālu agresors ir gatavs iet, lai īstenotu savas imperiālistiskās tieksmes.
Šo gadu laikā karš Ukrainā ir kļuvis par daudzu ikdienas sastāvdaļu – mēs to lasām ziņās, analizējam un skaitām dienas līdz brīdim, kad taisnība uzvarēs. Bet ir cilvēki, kuri ar šo realitāti dzīvo ik dienu – ne tikai frontē, bet arī informatīvajā telpā, skaidrojot, analizējot un atklājot kara patiesās sekas. Viens no viņiem ir Nacionālo bruņoto spēku majors, Zemessardzes štāba virsnieks Jānis Slaidiņš, kurš šo trīs gadu laikā kļuvis par vienu no atpazīstamākajiem Latvijas militārajiem ekspertiem. Aicinājām viņu uz sarunu ne tikai par karu, bet arī viņa ikdienu, ko šis karš apgriezis kājām gaisā.
Vai atceries pirmo kara dienu? Kā uzzināji, ka tas ir sācies, un vai ticēji, ka karš varētu ieilgt?
Tā kā Ukrainu un tās notikumiem esmu cieši saistīts no 2014. gada, protams, tas man nebija nekāds pārsteigums. Jautājums 2022. gadā bija, cikos, kur, kad tas notiks. Jau divas, trīs dienas pirms tam varēja noprast, ka Krievija ir gatava veikt uzbrukumu. Pārsteigums bija par Putina izvirzītajām prasībām Rietumiem atvilkt NATO karaspēku 1997. gada robežās. Tas liecināja, ka viņš ir ļoti pārliecināts par saviem panākumiem Ukrainā, bet, pateicoties Ukrainas karavīriem, mēs redzam, ka tas ir iestrēdzis uz trīs gadiem. Neviens Kremlī savos ļaunākajos murgos, neviens Rietumos pat nevarēja iedomāties, ka karš Ukrainā turpināsies trīs gadus. Arī es pieļāvu, ka Ukraina pretosies, bet nedomāju par trīs gadiem.
Ir skaidrs, ka Krievijai tika dota iespēja jau 2014. gadā, kad tā izvērsa hibrīdkaru, okupēja Ukrainas teritoriju, bet Rietumu attieksme bija vāja. Tagad par to Rietumi maksā. Un tās ir sekas tam, ka netika novērtētas Krievijas imperālistiskās tieksmes. Ja Rietumu militārā palīdzība sāktu pienākt ātrāk, tad situācija būtu citādāka, bet arī Rietumi neticēja, ka Ukraina tik ilgi izturēs. Mēs redzam, ka Rietumu palīdzība nedeva pārsvaru pār Krieviju, jo tieši 2022. gads, kad Ukraina bija uz viļņa, atbrīvojot savas teritorijas, bija mirklis, kad vajadzēja pastiprināt Ukrainas militārās spējās.
Bet došana pa drusciņai nedeva rezultātu, tāpēc mēs esam tur, kur esam.
Rietumos daudzi nobijās no krievu kodolvāles vicināšanas, tas bija pietiekami spēcīgs arguments no Krievijas puses. Viņi darīja visu, lai šī palīdzība nenāktu, līdz ar to sekas ir tādas, kādas ir.
Karš noteikti ir mainījis Tavu dzīvi – no militārista nu esi kļuvis arī par TV seju. Kā tas bija – iejustie ekrānā, kļūt atpazīstamam uz ielām?
Protams, ka tas ir mainījis manu dzīvi. Mana darba diena tagad ir daudz garāka, nekā tā bija iepriekš. Arī brīvdienu un atvaļinājumu plāni mainās, bet tas ir normāli. Ja man ir uzdots tāds darbs, tad es viņu daru. Absolūti nedomāju, ka esmu kļuvis par TV seju vai, kā man bieži saka, zvaigzni. Tā ir vienkārša apstākļu sakritība.
Vai zini, kāpēc izvēlējās tieši tevi?
Kā jau minēju, ar Ukrainas notikumiem esmu tieši saistīts jau no 2014. gada. Jau pēc kara sākuma es NBS uzdevumā sniedzu dažādas intervijas, arī uz TV24 šad un tad aizgāja. Jāņu priekšvakarā, 22. jūnijā, man piezvanīja no NBS apvienotā štāba un paziņoja, ka man ir jāiet. Ja jāiet, tad jāiet. Ja tēvzeme prasa, tad esmu gatavs. Tā tas aizgāja, tikai nezinu, kur tas laiks ir pazudis… Šķiet, ka tas bija vakar.
Vai kādos brīžos jau nesāc pagurt no tā visa (TV, nemitīgas sekošanas līdzi)?
Ir jau ritms iegājis, jāsakārto sava galva, tad jau viss ir kārtībā. Nav jau tā, ka būtu pārpūlēšanās bijusi. Jāsaprot, ka mēs nevaram stāvēt malā, kamēr Ukraina cīnās ne tikai par savu, bet arī Eiropas drošību. Eiropas nākotne ir būtiski atkarīga no kara iznākuma Ukrainā. Ir pilnīgi skaidrs, ka mēs šo karu neizšķirsim, bet mēs ar savu palīdzību vismaz atvieglosim kādas ukraiņu bruņoto spēku vienības darbu frontē. Viņi par to mums ir pateicīgi. Tas ir dzinulis, kāpēc mums ir jāturpina to darīt. Viņi vienmēr ir teikuši – ja mums būs kāda šmuce, viņi būs klāt.
Skaidrs, ka Ukrainas bruņotajiem spēkiem šobrīd ir milzīga pieredze, viņu armija 3 gadu laikā ir augusi kaujas spēju ziņā. Šis karš lielā mērā ir līdzīgs Pirmajam, Otrajam pasaules karam ar ierakumu līnijām, triecienuzbrukumiem. Pozitīvi ir tas, ka krievi līdz pat šim brīdim nespēj pieturēties pie sava kara vešanas koncepcijām, lēmumu pieņemšanas process viņiem buksē. Bet, ja mēs runājam par Baltijas telpu, mums ir jāsaprot, ka esam citādā situācijā nekā Ukraina. Ukraina karā ir no 2014. gadā, viņi veidoja aizsardzības līnijas. Donbasā krievi tagad ir iesprūduši, pateicoties tam, ka tur bija izveidotas aizsardzības pozīcijas. Un šis zibens karš, ko viņi gribēja uzsākt, izgāzās pilnībā.
Vai, ik dienu sekojot līdzi notikumiem frontē, esi pamanījis kādas lietas, kurās ukraiņi ir pieļāvuši kļūdas? Un arī tieši pretēji – kas viņiem ir izdevies perfekti?
Protams, kļūdas tiek pieļautas, bez kļūdām nevar iztikt. Karš – tas ir kā šaha spēle, kur karaspēka virspavēlniekiem ir jāmēģina apmānīt pretinieks. Neviens karš bez kļūdām nevar būt. Arī ukraiņiem bija jātiek vaļā no padomju sistēmas, kas diemžēl viņiem ik pa brīdim parādās, bet tas tā vairs nestrādā, sevišķi, ja runājam par lēmumu pieņemšanas procesu. Arī mobilizācijas neiet tā, kā vajag. Par to lai pēc kara runā vēsturnieki. Šo karu varēs pētīt ilgi un dikti, galvenais, ka Ukraina ir noturējusies pret šo krievu spiedienu un nav sabrukusi. Var veikt mācībās, gatavoties, bet skaidrs, ka reālā dzīve parāda kaut ko citu, jo pretī arī ir viltīgs pretinieks, kas mācās no savām kļūdām un izdara pareizos secinājumus.
Savukārt krieviem lielākā problēma ir tā, ka Krievija ir diktatoriska valsts, visus karaspēka pavēlniekus dzen uz priekšu Putina politiskā griba, kurai viņi nav spējīgi pretoties.
Sasniegt ar jebkādiem līdzekļiem, nerēķināties ar nekādiem līdzekļiem. Šīs sacensības krieviem – kurš būs pirmais, tam būs zelta zvaigzne, Krievijas varoņa nosaukums – tā īsti karot nevar. To viņi nevar saprast kopš Otrā pasaules kara, tāpēc mēs redzam viņu lielos, neadekvātos zaudējumus. Viņi citādāk nemāk, līdz ar to viņi ir bīstami savā darbībā. Piemēram, krievi pielietoja uguns valni (uz priekšu iet artilērijas siena un aiz tās virzās kājinieki), tā ir Otrā pasaules kara taktika, ko piedzīvoja Kurzemes fronte un ar ko saskārās latviešu leģionāri. Tagad krievi plaši lieto planējošās aviobumbas un, protams, dronus, dronus un vēlreiz dronus, kas ir būtiski mainījuši kara gaitu.
Tev šajā laikā ir sanācis pabūt arī Ukrainā – kā tas mainīja tevi kā cilvēku, tavu domāšanu?
Sekojot līdzi notikumiem no 2014. gada, kad šis konflikts tika iesaldēts, man jau bija pārliecība, ka krievi uzbruks. Skaidrs, ka viņi bez Ukrainas nevar iztikt. Imperālistiskās tieksmes viņiem ir un paliks, tā ir viņu nācijas dvēsele. Man un arī daļai Latvijas sabiedrības šobrīd ir pienākums darīt visu, lai Ukraina to izturētu. Šobrīd esmu fokusējies tieši uz šīm darbībām.
Esi ne tikai militārs eksperts, bet arī cilvēks, kuram ir jāspēj distancēties no visām kara šausmām. Vai tas vienmēr izdodas? Kā Tu emocionāli ar to tiec galā? Vai mājās, ģimenes lokā arī šī ir nemainīga tēma, vai tomēr mēģini no tā distancēties?
Man īsti nesanāk atslēgties no tā visa, jo katru dienu, kad esmu mājās, gatavojos nākamajai darba dienai, kā arī sazvanos ar saviem ukraiņu draugiem. Šad un tad brīvdienās ģimenes lokā kaut ko izdomājam. Sieva saka, lai slēdzu telefonu ārā, bet katrs notikums ir ļoti svarīgs. Es zinu, ka apdalu mājiniekus ar to, ka mans laiks ir tik piepildīts, bet mani saprot. Sarkano kartīti vēl nav parādījuši, ir tikai dzeltenā bijusi.
Reizēm aizeju kādā pārgājienā, bet man nav laika pilnībā atslēgties, jo es aktīvi darbojos arī Latviešu karavīru piemiņas biedrībā “Lestene”. Esam nodibinājuši šo organizāciju, norit attīstība, ir Lestenes brāļu kapi, Lestenes muzejs. Reizēm novadu kādu pārgājienu pa Kurzemes kauju vietām, kādreiz to darīju ļoti bieži, tagad mazāk sanāk. Tā var mazliet atiet no ikdienas, bet tur darba ir daudz. Mājas arī ir jāizdara šis un tas. Varēs atpūsties, kad Ukraina būs izturējusi un kad varēs teikt, ka krievi iedzīti kādā stūrī, bet pašlaik izskatās, ka līdz tam vēl tāls ceļš ejams.
Tavuprāt, karš nebeigsies tik ātri?
Pagaidām izskatās, ka nē. Pārāk daudz atšķirību ir abām pusēm. Arī Amerika spēlē dīvainu spēlīti, Eiropa stāv uz ausīm, jūt apdraudējumu no krievu puses. Amerikāņiem arī ir īsa atmiņa. Tramps saka, ka Eiropa nepalīdz, bet atcerēsimies 2021. gadu, kad ASV sāka cīņu pret terorismu, Eiropa un Ukraina atsaucās momentā, nosūtot spēkus uz Afganistānu. Grūti pateikt, kā tas viss beigsies. Lai gan esmu pozitīvu noskaņots, situācija ir ļoti neskaidra. Ir skaidrs, ka krievi neko citu nespēs, kamēr viņi Ukrainā iesprūduši, trīs gadus mīcoties pa Donbasa dubļiem. Tas tik lielai armijai ir niecīgs sasniegums.
Vai redzi kādu ticamu ceļu uz kara beigām, kas varētu būt pieņemams gan Ukrainai, gan starptautiskajai sabiedrībai?
Man ļoti nepatīk prognozēt nākotni, jo parasti 96 procenti prognožu nepiepildās. Ir skaidrs, ka Ukraina bija ir un būs. Jautājums, kā tas viss attīstīsies. Cik daudz spēs dot Eiropa, un ko darīs ASV. Iespējams, ka šogad pamiers un uguns pārtraukšana būs, bet tas nav miers. Šobrīd ir ļoti grūti pateikt, ir ticamākie, iespējamie varianti, bet neviens nedod atbildi, kā tas varētu beigties.
Kāds ir tavs noskaņojums par situāciju šobrīd? Vai esam apdraudēti?
Visam ir jāgatavojas, ne par velti ir teiciens, kas skan mazliet jocīgi, – ja gribi mieru, gatavojies karam. Mums visu laiku ir jābūt attīstībā, Eiropai jākļūst vienotākai, visiem NATO ietvaros jāmaksā to, ko viņi ir uzņēmušies, jo Krievija nekad neuzbrūk spēcīgākām valstīm. Vēsturiski nav bijis tāds gadījums. Vienkārši jākļūst stiprākiem, jāizvērtē savas kļūdas, jāizdara pareizie secinājumi, bet, protams, jārēķinās, ka Krievija šūpos Eiropu no iekšpuses un radīs neuzticību, jo Putina galvenais mērķis ir radīt šķelšanos sabiedrotajos. Jo vairāk valstu ietilpst NATO blokā, ES, jo lielāks viņam darba lauks. Mēs redzam Putina konservus, kas tagad ir atvērti, viņi šobrīd aktīvi dara savu netīro darbu.
Vai tu šodien Latvijā jūties droši?
Jā, nekādu kreņķu! Mums pašiem jākļūst vienotākiem, jo mums ir tāda nelaime, ka mēs kā suņi rejamies savā starpā. Krievu nacionālā dvēsele ir citāda – viņi ir kā dzimtcilvēki. Kādi viņa bija pirms 600 gadiem, tādi viņi ir tagad. Bet mēs tādi neesam. Kaut vai par to pašu valodu… Nevaram tikt vaļā no tā, ka latvietis runā ar krievu, lai tikai viņš saprot. Ir jāparāda krieviem, kuri šeit dzīvo un nav lojāli, vieta, lai viņi nedomā.. Mums ir jābūt daudz stingrākiem par savām nacionālajām interesēm. Mēs nevaram locīties, kā esam locījušies visu laiku. Kamēr mēs tā locīsimies, tikmēr tā būs iespēja ienaidniekiem starp mums sist ķīli un darīt lietas, kas ir izdevīgas ienaidniekam.
Ir cilvēki, kas ir Krievijas ietekmes aģenti, bet arī viņiem ir jāparāda kaut kāds mugurkauls. Viņu nav maz. Jārēķinās, ka viņi ir tie, kuri jebkuru Krievijas darbību rezultātā, liktu lietā visu nepieciešamo. Iespējams, ka daļa ir kaut ko sapratusi. Jāsaprot, ka viņi Krievijai ir kā instruments. Par piemēru var ņemt viskrieviskākās pilsētas Ukrainā – artilērija, aviācijas bumbas, raķetes. Tur ātri prokrieviskiem cilvēkiem mainījās domāšana, jo krievi nerēķinās ne ar ko. Viņiem savu cilvēku nav žēl, kur nu vēl to, kas dzīvo citā valstī. Diemžēl viņi to nesaprot. Redzams, kas ir Krievijas galvenā ideoloģija – tā ir krievu pasaule.
Kas ir krievu pasaule? Tā smird pēc asinīm, posta, slepkavībām.
Tas būtībā ir 21.gs nacisma paveids. Var teikt, ka tā ir kultūra, bet tā nav nekāda kultūra. Mēs redzam, ko tā ir atnesusi ukraiņiem un krieviem, kuri gaidīja savus atbrīvotājus.
Mūsos sarkanais komunista gēns iekšā ir diezgan pamatīgs, un to “pižiku” Latvijā ir diezgan daudz, bet diemžēl viņiem pasē ir rakstīts “latvietis”. Ieteiktu viņiem aizbraukt ekskursijā uz Harkivu, padzīvot tur kādu dieniņu. Tās vislabākās zālītes būtu – redzēt cilvēku izpostītās dzīves, sagrautās mājas, kapus, kuros guldīti civiliedzīvotāji un bērni. Šādus var izārstēt tikai tad vai arī, kad bumba uzkrīt uz galvas, tad beidzot viņu tuvinieki sāk saprast. Esmu runājis Harkivā ar šāda veida cilvēkiem, kas tagad lūdz Dieviņu, lai nelaiž šo smirdīgo krievu pasauli tālāk.
Kāds būtu tavs vēstījums Latvijas sabiedrībai par šī kara nozīmi un to, ko mēs no tā varam mācīties?
Latvieši vienmēr var uzdziedāt Dziesmu svētkos, barikādēs, bet pēc tam mēs kā tādi viensētnieki iekrītam savās sētās, kur mums ir ļoti labi. Mums jākļūst vienotākiem savā darbībā, kas atbilst latviešu nacionālajām interesēm. Mēs dzīvojam savā valstī, nevienam te nebūtu jābūt teikšanai par to. Ja nepatīk, var doties uz staciju un braukt pāri Zilupei.
Pirmkārt, ieteiktu neiekrist uz plašsaziņas līdzekļos publicēto informāciju, kas nav pārbaudīta, bet nonāk Latvijas informatīvajā telpā. Bieži tiek publicēti krievu naratīvi ar skaļiem nosaukumiem. Labāk palūgt ekspertu vērtējumu par to. Atceramies, ka mēs esam latvieši, esam daudz ko pārdzīvojuši, zem kādām varām tik neesam bijuši. Jābūt vienotiem, stiprākiem, lai arī turpmāk varētu pastāvēt kā tauta un darīt lielas lietas, celt savu valsti kā skaistu māju.
