“Pastāvēt par sevi nav viegli!” secina “Silava” direktors Jurģis Jansons 9
Anita Jaunbelzere, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” zinātnieki savos pētījumos iegūst datus, kas var kalpot mūsu valsts interešu aizstāvībai – arī revidējot dažādu novecojušu vai neprecīzi tulkotu jēdzienu interpretāciju. “Pastāvēt par sevi nav viegli!” secina institūta direktors Jurģis Jansons, jautājot, vai Eiropas “green deal” tiešām ir “zaļais kurss” vai tomēr “piedāvājums”, “vienošanās” vai “darījums”.
Valstī spēcīgākais koksnes pārstrādes uzņēmums “Latvijas Finieris” savā jubilejas pasākumā jūs apbalvoja ar sudraba bērza lapiņu. Vai izjutāt gandarījumu?
J. Jansons: Komercsektorā zinātnieku loma reti kad ir ievērota, un mēs to uzskatām par visai augstu novērtējumu. Tam nav ne politiska, ne formāla pieskaņa. Ja uzņēmums redz, ka sadarbība ir vērta, tad tāda tā arī ir. Reizē ar mani sudraba lapiņu saņēma arī silavieši Arnis Gailis, Jānis Donis un Kaspars Liepiņš.
Manā skatījumā tas ir augsts novērtējums. Patiesībā ikviena atzinība, ko saņemam, ir atzinība mežzinātnes institūtam “Silava”, kura būtību veido cilvēki.
Un tagad: caur sidraba birzi gāju…
Šobrīd esam iegājuši mierīgā ritumā. Mūs liek mierā un atļauj zinātniekiem strādāt. Institūta ēkas renovācija un infrastruktūras iegāde ir pabeigta, nauda par padarīto samaksāta. Vienbalsīgi pārvēlēta gan institūta zinātniskā padome, gan direktors. Tad nu ceram, ka piecus gadus varēsim mierīgi turpināt savu darbu.
Kā veicas sadarbības laukā ar meža nozari?
Komersantu un zinātnieku sadarbības platforma darbojas jau vismaz desmit gadus. Tā dod iespēju gan pārējiem meža nozares dalībniekiem saņemt mūsu radītās zināšanas, gan institūtam sekmīgi piedalīties dažādās saimniecisko pētījumu programmās.
Protams, pārmaiņu laikos vienmēr pastāv bažas par šīs nostājas maiņu. Kādreiz intonācija no resursu turētājiem liecināja par to, ka zinātnieki varētu būt sadarbības partneri. Šāda noskaņa meža nozarē valdīja diezgan ilgu laiku. Bet dažkārt tā mainās – zinātnieki kļūst par pasūtījuma pildītājiem. Juridiski viss ir kārtībā, un arī papīrs pacieš visu, tomēr intonācijām ir liela nozīme pie rezultāta. “Latvijas Finiera” jubilejas pasākumā vairākas reizes no skatuves sadarbības aspektā dzirdēju vārdu “pasūtināt”. Arī latviešu rakstnieka Anšlava Eglīša darbos, piemēram, kungi māksliniekiem pasūtināja gleznas. Varbūt arī zinātni vajag pasūtināt, nevis pasūtīt?
Vai bez meža zinātnieku sniegtajiem datiem iespējams diskutēt un aizstāvēt savu viedokli arī ļoti sāpīgos jautājumos?
Ir lietas, kuras, piedāvājot savu pētījumu rezultātus, mēs varam ietekmēt. Mežzinātnes institūts arvien vairāk piedalās Eiropas Savienības iedibinātajos procesos, kas skar klimata pārmaiņu mazināšanu. Institūta pētniece Daiga Zute ir Eiropas Savienības Klimata pakta vēstniece, viņa piedalās diskusijās gan ar jauniešiem Latvijā, gan strādā dažādās starptautiskās darba grupās Eiropā.
Oktobra beigās ar “Silavas” vadošā pētnieka Āra Jansona atbalstu izveidojām Mežzinātnes dienu par novecojošu mežu lomu oglekļa piesaistē, pulcinot vairāk nekā 140 interesentus. Šim stāstam ir būtiska nozīme – īstermiņā domājoši cilvēki, protams, pamana, ka, nocērtot mežaudzi, tās platībā oglekļa piesaiste kādu laiku ir mazāka, salīdzinot ar veco, kaut novecojušo, audzi. Bet ilgtermiņā būs otrādi! Meža nozarei noturēt savu ilgtermiņa domāšanas līniju varētu būt gana liels izaicinājums.
Vasarā Mežzinātnes diena notika Kaigu purvā. Kolēģi varēja iepazīt meža mēslošanas eksperimentu ar pelniem un minerālmēsliem. Manuprāt, Kaigu purvs ir labs piemērs, lai novērtētu ilgtermiņa meža degradāciju pārpurvošanas ietekmē – zem izstrādātās kūdras slāņa atklājas baļķēnu lieluma koku celmu grēdas, kas auguši tur pirms pārpurvošanās.
Vai meža meliorācija Latvijā atdzims?
Noteikti! Es tikai nezinu, kad. Ir jāstrādā pie lēmuma pieņēmēju argumentācijas treniņa un nodrošinājuma. Diemžēl mūsdienu Eiropā attiecībā uz meža meliorāciju dominē stagnātiski, pavirši aizspriedumi, kas veidojušies zemēs, kur par problēmu uzskata ūdens trūkumu, nevis pārbagātību. Meliorācijas sardzē šobrīd nostājas arī klimata aspekti, kas saistīti ne tikai ar koksnes pieaugumu.
Meliorācija kā process ir cilvēku pretošanās dabas lemtajai mežu degradācijai. Ja salīdzinām mums pieejamos pagājušā gadsimta vidus datus ar šī brīža pētījumu informāciju, saprotam visu dziļāk.
Vai “green deal” skar institūtu?
Priecē, ka dažas meža nozares autoritātes pēdējā pusgadā vairākas reizes, iespējams – zinātnieku ietekmē, “zaļā kursa” vietā ir minējušas “zaļo darījumu” vai kādu citu vārdu no “dīla” jeb, latviešu valodā runājot, biznesa “piedāvājuma-vienošanās-darījuma” vārdu kompleksa. Tā ir pavisam cita intonācija un sapratne par to, kas var notikt, ja diktētās izmaiņas uztversim kā kursu, kuram akli jāseko, vai tomēr kā darījumu, kurā iesaistāmies un piedāvājam savu pozīciju. Vai tiešām Nīderlande, kurai gan pašas zemes, gan dabas daudzveidības ir ļoti maz, 30% no tās atstās “dabai”? Un vai mums, kuriem tradicionālās mežsaimniecības gaitā daba veidojusies ļoti daudzveidīga, trešā daļa no tās jāizņem no saimnieciskās aprites? Tas ir darījuma jautājums. Neticu, ka Nīderlandē 30% tulpju lauku pārvērtīs par dabiskām pļavām vai atpakaļ par jūru.
Kas mums draud, ja nekursēsim?
Grūts ceļš. Vieglāk ir visam piekrist, kā to izdarīja, piemēram, ar lūšu legālo medību aizliegšanu. Pastāvēt par sevi nav viegli. Ja mēģināsim aizstāvēt savas pozīcijas, ar emocijām un retoriku nepietiks. Bez zinātniskiem pierādījumiem, bez datiem nekā.
Mežiniekiem būtu rūpīgāk pie valodas un vēstījumiem jāpiedomā. Tā pati “mākslīgā” atjaunošana. Ja dzīvs cilvēks iestāda mežā dzīvu stādiņu – kas tur mākslīgs? Es arī studentiem cenšos iestāstīt, kāda ir starpība starp meža atjaunošanu un atjaunošanos. Ja kāds mežu atjauno, manuprāt, tā ir atjaunošana, bet, ja mežs to izdara pats, tad – atjaunošanās. Atšķirību nosaka viena garumzīme, un varam iztikt bez “dabiskās” atjaunošanas jeb apzinātas cilvēka pretnostatīšanas dabai. Mums joprojām ir virkne nepamatotu, negatīvismu rosinošu apzīmējumu – “koksnes ieguve”, “kailcirtes”, “mežu izciršana”. Tie visi ir žargona vārdi, kuri nekritiski ieviesušies sarunvalodā un pat likumdošanā.
“Silavā” joprojām silts un gaišs?
Institūtu apkurinām ar saulespuķu granulām. Kuras, ka rūc, un sanāk uz pusi lētāk. Koksnes granulas mums visi piegādātāji atsacīja. Pat rindā nerakstīja – laikam par daudz gribējām. Tad nu mēs tagad integrējamies ar lauksaimniekiem. Varbūt pamēģināsim kurināt arī ar graudiem. Tā kā mums ir pašiem savas trīs katlumājas, varam darīt, kā gribam. Visur ir gan silti, gan gaiši.
Publikācija tapusi sadarbībā ar Meža attīstības fondu.
