Zinātnieki vēlētos “apgaismotu” premjeru un mecenātisma tradīciju atdzimšanu 0
Latvijas zinātnieki ilgojas pēc “apgaismota” premjera, pēc mecenātisma tradīciju atdzimšanas, kā arī pēc sabiedrības ar augstu “intelektuālo temperatūru”, kuras ētiskie un estētiskie ideāli sakņotos apgaismības laikmeta labākajos piemēros.
Tomēr šo mērķu sasniegšana nav iedomājama bez tā, ka humanitārajām zinātnēm tiktu ierādīta atbilstoša vieta vispārējās un augstākās izglītības procesā. Šie bija vieni no galvenajiem secinājumiem, kas izskanēja Latvijas zinātnes elites pārstāvju diskusijā “Kāpēc mūslaiku zinātnieki varētu vēlēties dzīvot apgaismības laikmetā?”, kas piektdien norisēja Rundāles pilī.
Domu apmaiņā, kas notika laikā, kad Latvijas zinātnes finansējums ir tālu no vispiesardzīgākās vēlamības formā formulētajiem apjomiem un bāzes finansējuma, piešķiršanas kārtība joprojām ir diskriminējoša humanitārajām un sociālajām zinātnēm, turklāt valdība vēl nav apstiprinājusi jomas, kurās valsts pasūtīs pētījumus nākamajiem trim gadiem, piedalījās Latvijas Zinātņu akadēmijas senāta priekšsēdētājs Jānis Stradiņš, Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis, Latvijas Universitātes rektors Mārcis Auziņš, Valsts prezidenta Stratēģiskās attīstības komisijas priekšsēdētājs Juris Ekmanis, Latvijas Organiskās sintēzes institūta direktors Ivars Kalviņš, Komercdarbības un finanšu pētniecības aģentūras direktors Andris Nātriņš, “Vītolu fonda” dibinātājs, uzņēmējs Vilis Vītols, Augstākās izglītības padomes priekšsēdētājs Jānis Vētra.
Diskusija bija ievadakords akadēmiķa Jāņa Stradiņa 80. dzimšanas dienas svinībām, kas 10. decembrī vainagosies ar plašu un prominentu akadēmisko konferenci “Zinātnes un kultūras mijiedarbība Latvijā un pasaulē”, ko organizē Latvijas Organiskās sintēzes institūts, Latvijas Universitāte un Latvijas Inovatoru apvienība.
Nosaukumā paustais uzstādījums sākumā radīja iespaidu par diskusijas galvenokārt tīri vēsturiski filozofisko ievirzi. Vēsturiskā autentiskuma izjūtu vēl pastiprināja tas, ka saruna notika Kurzemes un Zemgales hercogistes “apgaismotā” valdnieka un ievērojamā mecenāta – hercoga Pētera Bīrona audienču zālē.
Atbildot uz jautājumu, kādiem jābūt nosacījumiem, lai arī mūsdienu Latvijā būtu tikpat apgaismoti “monarhi”, izskanēja, ka galvenais būtu “ļoti daudz naudas, ļoti skaidri mērķi un liels ideālisms”. Taču, kā atzina Augstākās izglītības padomes priekšsēdētājs Jānis Vētra, “pat ja Valdis Dombrovskis pēkšņi pārvērstos ļoti apgaismotā premjerā, tas neko nedotu, ja arī visai sabiedrībai nepiemistu šāda pati izpratne par zinātnes nozīmību”. Tomēr radās iespaids, ka Latvijas intelektuālajai elitei viedokļu apmaiņas it kā nedaudz abstraktā un no mūsdienu norisēm attālinātā ievirze īstenībā bijusi svarīga, lai sniegtu citu daudz nozīmīgāku vēstījumu, kas savukārt spilgti atspoguļojās Jāņa Stradiņa teiktajā: “Mums jārada jauna gaisma, un būs ļoti patīkami, ja šīs diskusijas palīdzēs atmodināt jaunu sabiedrisko domu, lai mainītos tās domāšana, attieksme pret zinātni, atgūtos mecenātisma tradīcijas, alkas pēc izglītības.”
Priecēja diskusijas laikā izskanējusī atziņa, ka pēdējā laikā arī mūsdienu Latvijā sāk rasties objekti, kuru vēriens un nozīmīgums atgādina Apgaismības laikmeta vērienu – piemēram, Marka Rotko mākslas centrs Daugavpilī, arī Austrumlatvijas reģionālā koncertzāle “Gors”.
Pretstatā pēdējā laikā uzkrītoši proponētajai eksakto un dabaszinātņu dominantei pār humanitārajām zinībām, diskusijas gaitā izskanēja, ka, “veidojot izglītības un zinātnes politiku, nedrīkst aizmirst humanitāro komponentu, jo ar tehnokrātiem vien izglītotu sabiedrību neizveidosim” (M. Auziņš). Turklāt tika uzsvērts, ka humanitārajās zinātnēs – vēstures, filozofijas, filoloģijas novirzienos – Latvijā šobrīd studē samērā maz studentu. Kā uzsvēra akadēmiķis Jānis Stradiņš, Latvijas Universitātei jākļūst par humanitāro zinātņu centru, un šā mērķa sasniegšanai varētu izmantot tikko durvis vērušo Kerkoviusa namu Kalpaka bulvārī, kur mājas raduši ne vien LU bibliotēka, bet arī LU Humanitāro un sociālo zinātņu pētījumu centrs.
