“Zinātnieki spēj modelēt meža nākotni,” atklāj mežzinātņu doktors Jurģis Jansons 18
Anita Jaunbelzere, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pērn Latvijas Valsts mežzinātnes institūts “Silava” atzīmēja savu 75. pastāvēšanas gadadienu. Institūts to sagaidīja pilnībā renovētās telpās ar Eiropas līmeņa zinātnes infrastruktūru un laboratorijām. Pēdējos piecpadsmit gadus “Silavas” direktors ir mežzinātņu doktors Jurģis Jansons.
Vai pretendējat kļūt par mežzinātnes institūta direktoru ar visilgāko stāžu?
J. Jansons: Visilgāk par direktoru meža institūtā strādājis Imants Ieviņš – divdesmit septiņus gadus… Līdz tam vēl tālu. Šovasar par direktoru mani ievēlēja piekto reizi. Četras pēdējās reizes nepieteicās neviens cits pretendents. Iestādei, kuras galvenais attīstības resurss ir cilvēka galva un prāts, sameklēt direktorus ir grūtāk, salīdzinot, piemēram, ar tām, kuru resurss ir koksne vai stabila valsts budžeta nauda.
Vai meža zinātniekiem mūsu valstī ir augsts reitings?
Pirms pieciem vai sešiem gadiem notika mūslaikos pirmais zinātnisko institūtu starptautiskais vērtējums. Toreiz piecu ballu sistēmā “Silavu” novērtēja kā spēcīgu Latvijas līmeņa institūtu, ieliekot vērtējumu “trīs”. Vērtējums bija objektīvs un mūs visumā apmierināja.
Tāda bija tolaik institūta pozīcija – bez speciālas uzskaistināšanas, Latvijas meža nozares ietvarā un ar starptautisko sniegumu izaugsmes stadijā. Bet tad sākās neganta ņemšanās – institūtus, kuriem vērtējums bija trīs un mazāk, gribēja “optimizēt”, pievienojot kādām citām, nereti pat vājāk novērtētām, iestādēm. Tikai pateicoties tā laika premjeres Laimdotas Straujumas un zemkopības ministra Jāņa Dūklava aizstāvībai, mūs atstāja mierā un savu dzīvi varējām plānot un dzīvot paši.
Šogad saņēmām nākamo vērtējumu. Mēs vērtēšanas procesu šoreiz uztvērām nopietnāk. Kontraktējām uzņēmumu, kas palīdzēja sagatavoties – paskatoties pašiem uz sevi kritiskāk un ambiciozāk. Uzsvērām gan savu nacionālo nozīmi, gan zināšanas, kuras mērķtiecīgi veidojām kā starptautiski pieejamas.
Zināšanu nozīmība pieaug, ja tās tiek ne vien iegūtas, bet arī publicētas. Latvijas meža nozarei starptautiski publicētas zināšanas ar katru brīdi kļūst svarīgākas – tikai ar tādām var pretoties dažādiem emocionāliem, nekrietniem un pat tumsonīgiem apgalvojumiem, piemēram, par to, ka Latvijas mežsaimniecība ir slikta, noplicinoša vai dabai nedraudzīga. Šoreiz mūsu vērtējums ir labāks, esam ieguvuši arī maksimāli iespējamo institūta tautsaimnieciskās nozīmības novērtējumu.
Par ko runājāt nesenā vizītē pie Levita kunga?
Pie Valsts prezidenta bija devušies sešu neatkarīgo valsts institūtu direktori. Valsts prezidents pauda prieku un atzinību par mūsu darbu. Runājām par gaidāmajām augstākās izglītības un zinātnes reformām. Joprojām Latvijā nerimst aplamas runas par zinātnisko institūtu pievienošanu augstskolām, jo šādi – matemātiski un mehāniski – it kā varēšot pacelt to reitingus.
Bet augstskolu senātos jau mums nebūs vairākuma, tādēļ nekādas būtiskas pārmaiņas veicināt mēs nevarēsim! Manuprāt, ļoti svarīga ir diskusija, kā dabūt zinātni tuvāk studentiem. Meža nozarē šī tēma ir jo īpaši svarīga. Mēs piedāvājam ar augstskolām vienoties par darāmajiem darbiem, slēdzot abpusēji pieņemamus konsorciju līgumus un abpusēji pielāgojot tiem savu iestāžu pārvaldību. Valsts institūtu vienīgais lobijs un interese ir neatkarības un savas autonomās rīcībspējas saglabāšana.
Ko esat paveikuši savas bāzes nostiprināšanā?
Šogad visās četrās institūta ēkās Salaspilī pabeigta renovācija. Mežzinātnes infrastruktūrā esam ieguldījuši teju septiņus miljonus eiro. Vienu ēku nosaucām par “Meža namiņu”, tajā izbūvējām Meža faunas un medniecības virziena laboratoriju. Tur zinātniskā izpētē nonāk vairums Latvijā legāli nomedīto vilku un lūšu. Mēs ceram, ka Latvijā neiestāsies neprāts un netiks noliegtas šo dzīvnieku legālās medības. Jo ar citām metodēm nomedītos zvērus neviens pie mums nevedīs, tādēļ laboratoriju nevarēsim noslogot un zaudēsim svarīgas zināšanas.
Esam renovējuši garāžu un noliktavu bloku, izveidojuši nelielu eksperimentālu gateri stumbra analīžu veikšanai. Mums ir arī neliela eksperimentāla granulu rūpnīciņa, kurā pārbaudām, piemēram, vai no ābeļu koksnes var taisīt granulas, kuras izmantojamas gaļas kūpināšanā.
Mēs to nedarām tāpēc, lai izkonkurētu Latvijas granulu rūpniecību, bet gan, lai radītu vilkmi dažādām jaunām idejām. Ir attīstīta klimata laboratorija, nodota ekspluatācijā uzbūvētā siltumnīca, kura aprīkota ar desmitiem iekārtu komplektu. To uzstādīšana nebija vienkārša. Bet nu mums tas Eiropas līmenis ir Salaspilī un jādomā, kā to noslogot līdz divdesmit četrām stundām diennaktī.
Šobrīd mežzinātnes institūtā sāk iezīmēties šaurība – četru stāvu ēkā nelielos kabinetos jāsēž pat četriem cilvēkiem. Vēl gan mums ir lielā zāle, vestibils un direktora kabinets, ko var pārbūvēt par darba telpām. Pirms gadiem divdesmit, kad sākās mūslaiku “Silavas” attīstība, dažu stāvu daļas vai telpu grupas pat atslēdza no apkures, lai varētu par to samaksāt. Kabineti bija auksti un koridori – tumši. Bija brīdis, kad institūtā strādāja tikai pārdesmit cilvēku. Lēnām darbinieku skaits atjaunojās, šobrīd esam jau teju divi simti.
Kādu redzat institūta nākotni?
Nākotnes redzējums ir vienkāršs – jāturpina bez radikālām izmaiņām. Mēs ceram arī nākotnē būt noderīgi, lai kādi vēji pūtīs pāri mums un meža nozarei. Šogad esam aktualizējuši institūta stratēģiju, tajā aprakstīto darbības virzienu, apakšvirzienu un jomu saraksts kļuvis grūti ietilpināms vienā “Powerpoint” prezentācijas slaidā. Daži virzieni ir jauni, daudzi – dziļāk un detālāk strukturēti, piemēram, meža faunas, oglekļa piesaistes un vides ietekmes izpēte. Mēs arvien vairāk runājam par bioloģisko daudzveidību, par to, ka ne tikai mežsaimniecība ietekmē dabu, bet arī pseidodabas aizsardzībai ir tieša ietekme uz mežu un mežsaimniecību.
Uz nacionālā meža monitoringa bāzes institūts ir izveidojis mežaudžu augšanas gaitas modeļus un prognožu instrumentu. Tie mums ļauj diezgan precīzi atbildēt, kādas mežā būs mūsu rīcības un pieņemto lēmumu sekas vismaz tuvāko simt gadu periodā. Protams, jebkura prognoze ir tikai prognoze, tās precizitāti mēs varēsim novērtēt tikai tad, kad piedzīvosim pašu notikumu.
Ja mēs vecos mežus sāktu mainīt pret jauniem, tas būtu stabils ieguldījums nākotnē. Latvijas mežsaimniecība vienmēr ir bijusi diezgan senila, piesardzīga un nedaudz vecmodīga, mūsu mežos trešdaļa mežaudžu no zemes saimnieka viedokļa ir uzskatāmas par izaugušām vai pat novecojošām – nocērtamām galvenajā cirtē un pēc tam mērķtiecīgi atjaunojamām. Veci meži Latvijā uzkrājas. Bet, ja mēs gribam piesaistīt oglekli arī pēc piecdesmit gadiem, jāsāk domāt valstiskāk. Pie šīm prognozēm strādā meža adaptācijas un klimata ietekmes zinātnieki.
Pasaulē zinātnieki, kuri uzskatīja, ka veciem mežiem ir liela loma oglekļa piesaistē, šobrīd savu optimismu mazina, rediģējot savu viedokli, kurš iepriekš publicēts pat “augstas raudzes” ekoloģijas žurnālos. Arī mūsu kolēģi aktīvi piedalās šajā stāstā.
Kas notiktu, ja meža īpašniekiem dotu pilnīgu brīvību, tikai ar vienu noteikumu – nocirstais mežs jāatjauno ar kvalitatīvu stādmateriālu?
Pilnīgu brīvību dot nez vai Latvijā iespējams. Covid-19 gausā potēšanās gaita rāda, ka ar teju puses iedzīvotāju saprātu mēs tomēr vēl nevaram rēķināties. Somiem tā brīvība ir lielāka, bet līdz viņu līmenim mums vēl 20 gadi jāpadzīvo – no 50 gadiem, kas mūs šķīra, esam nodzīvojuši vien 30. Bet meža nozarē noteikti varam runāt par zināmu racionālismu un policejiskas valsts sindroma mazināšanu.
Galvenās cirtes caurmēra diskusijas kontekstā mēs ar savu modelēšanas instrumentu esam aprēķinājuši divus parametrus. Kas notiktu ar Latvijas mežu vecumu – vai tie kļūtu jaunāki? Un kā ar resnumu – vai koki kļūtu tievāki? Izrādās – kopumā nekļūtu ne jaunāki, ne tievāki.
Privātais sektors būtu motivēts vairāk atjaunot skuju koku mežus, kuru ciršanas vecums nākotnē būtu lielāks nekā baltalkšņu un apšu atvasājiem, ar kuriem meži nereti atjaunojas šodien. Savulaik meža nozare virzīja iniciatīvu, lai visas pēc caurmēra cirstās audzes tiktu obligāti atjaunotas ar kvalitatīviem stādiem. Ja to visu paskatās ilglaicīgi un nedaudz parēķina līdzi, mēs nākotni redzam pavisam citādu. Šādu aprēķinu iespēja “Silavā” ir jaunums.
Kā mežzinātnes institūtu “Silava” sauca pirms 75 gadiem?
Jā, šogad institūtam paliek 75 gadi. Sākumā to pazina kā “mežsaimniecības problēmu institūtu”. Mūsdienās gan problēmas dēvē smalkāk – par izaicinājumiem. No visiem valsts institūtiem “Silava” ir vecākais. No mežzinātnes institūta laboratorijām savā laikā ir veidojušies citu jomu institūti. Piemēram, Organiskās sintēzes institūts 1957. gadā lielā mērā radās uz furfurola laboratorijas pamata, bet Koksnes ķīmijas institūts izveidojās 1964. gadā.
Par “Silavu” un pēdējās divdesmitpiecgades notikumiem kopā ar rakstnieku Ēriku Hānbergu esam uzrakstījuši grāmatu “Silavieši. Stāsti par Latvijas mežu un meža zinātniekiem”. Grāmatas 88 nodaļās un 568 lappusēs esam pulcinājuši 876 dalībniekus. To dāvināsim saviem darbiniekiem un draugiem, noteikti to saņems arī meža nozares studenti – lai zinātu, kā tas viss ir un kādreiz bijis.
Nākamo grāmatu veidosim uz institūta simtgadi – pavisam drīz, pēc vienas hibrīdapšu meža aprites. Mūsu sadarbības partneri no izdevniecības nodrošinās grāmatu klātbūtni arī grāmatu galdos un citur tirdzniecībā. Mēs paļaujamies, ka cilvēki, kuri grāmatu izlasīs, labāk iepazīs un sapratīs ne tikai “Silavu”, bet arī Latvijas mežu un meža nozari.
Publikācija tapusi sadarbībā ar Meža attīstības fondu
