Zinātnieki jau iepriekš brīdināja… Saule ieiet savas aktivitātes nepārtrauktajā jeb ilgstošajā režīmā. Ko tas īsti nozīmē? 9
Jau aizvadītā 2024. gada sākumā pētnieki nopietni brīdināja, ka aptuveni vasaras vidū Saule būs iegājusi savas aktivitātes kārtējā cikla maksimālajā fāzē. Šis cikls ilgst 11 gadus, un patlaban risinās 25. šāds cikls kopš laika, kad astronomi tos sākuši novērot. Esot daudz pazīmju, kas liecina, ka tieši tagad Saule ieiet savas aktivitātes nepārtrauktajā jeb ilgstošajā režīmā. Ko tas īsti nozīmē?
Pētnieki skaidrojuši: visticamāk, tas nozīmē to, ka cilvēkiem ir iemesls gaidīt ekstremāli jaudīgus uzliesmojumus uz mūsu centrālās zvaigznes virsmas, un tam katrā ziņā sekos par iepriekš jau novērotajām vēl jaudīgākas magnētiskās vētras uz Zemes. Piemēram, vēstīts, ka 2024. gada vasara Saulei pagājusi salīdzinoši rātni un mierīgi: reģistrētas tikai divas ģeomagnētiskās vētras, turklāt arī tās bijušas mēreni vājas, kā arī notikuši trīs ar balli X vērtējami uzliesmojumi, taču tie nav bijuši īpaši ievērojami salīdzinājumā ar citiem šajā gadā notikušajiem uzliesmojumiem. Par ievērojamāko atzīts uzliesmojums 14. maijā – tā līmenis novērtēts ar X8,7.
Taču, sākot ar augusta beigām, uz Saules jau novērots straujš tā dēvēto plankumu pieaugums, un to varot uzskatīt par uzliesmojumu aktivitātes priekšvēstnesi. Jau 5. augustā pētnieki izplatīja paziņojumu par to, ka tie notikumi, kuri bija sagaidāmi, taču ilgāku laiku nenotika, beidzot tomēr notikuši: nepārtraukta M-klases (4. līmenis 5 ballu skalā) uzliesmojumu kanonāde tomēr iesāka par 5. līmeni augstāku sprādzienu sēriju. Tātad 5. augustā uz Saules notikuši uzreiz divi tādi notikumi, kurus uz Saules diska malas fiksējuši optiskie novērošanas līdzekļi. Pirmais uzliesmojums noticis Saules labajā malā, kas patlaban griežas prom no Zemes, un šim faktam it kā nevajadzētu radīt lieku satraukumu. Savukārt otrs uzliesmojums noticis pretējā jeb kreisajā malā, kur izvietoti visi uz Zemes pusi vērstie aktīvie centri.
Patlaban tiešā apdraudējuma iespēja gan novērtēta kā maz iespējama, jo attiecīgie apgabali esot pārāk tālu no virziena, kas vērsts tieši uz Zemi, kā arī pēc uzliesmojumiem neesot novēroti plazmas izmetumi kosmiskajā telpā. Taču tajā pašā laikā visi šie apgabali turpinot virzīties uz līniju “Saule – Zeme” un faktiski jau sasnieguši to stāvokli, no kura kļūst iespējama Zemes “bombardēšana” tiešā tēmējumā. Savukārt tas nozīmē, ka faktiski jau nākamajos spēcīgākajos uzliesmojumos planētu varētu skart plazmas mākoņi, kam katrā ziņā sekotu arī ātro daļiņu uzbrukums. Pētnieki skaidrojuši, ka kopumā Saule patlaban pakāpeniski iziet uz nepārtrauktu savas aktivitātes režīmu, un, aplūkojot tās virsmā redzamo plankumu izvietojumu, esot praktiski neiespējami prognozēt, kad šī aktivitāte varētu sākt noplakt un vai tā vispār tuvākajā laikā būtiski noplaks. Neesot arī izslēdzams, ka tādi uzliesmojumi, kādi fiksēti šā gada vasaras sākumā, varētu kļūt par parastu iknedēļas notikumu, un nav zināms, cik ilgi tas tā turpināsies.
II
Saules uzliesmojums vispār ir sprādzienveida enerģijas izmetums no zvaigznes virsmas, un tādi notikumi risinās gluži nejaušā kārtā, kā rezultātā jonizēto daļiņu (Saules plazmas) mākoņi aizlido visos virzienos, un tādējādi ne gluži vienmēr tie nomērķēti tieši uz Zemi. Tādu zvaigznes virsmas sprādzienu jauda ir ekvivalenta vairākiem simtiem miljoniem kodoltermisko bumbu, bet to enerģija izpaužas visdažādākajās formās: tas ir gan elektromagnētiskais starojums (ieskaitot arī visam dzīvajam bīstamo gamma diapazonu), gan elektriskās daļiņas (protoni un elektroni), gan plazmas plūsmas.
Elektriskās daļiņas virzienā uz Zemi lido gandrīz gaismas ātrumā un to sasniedz burtiski dažu minūšu laikā. Plazmas mākoņi ceļo vismaz divas vai trīs diennaktis, taču lielāko daļu šā ceļa tie atrodas ārpus novērošanas ierīču redzeslauka un tos pamana tikai tad, kad tie jau uzradušies tiešā Zemes tuvumā. Atsevišķos gadījumos šie plazmas mākoņi mēdz kādā brīdī pēkšņi paātrināt savu kustību un uz Zemes nonāk ievērojami ātrāk, taču joprojām palicis nenoskaidrots, kāpēc tas tā notiek. Katrā ziņā tas licis pētniekiem atzīt: Saule ir nesalīdzināmi sarežģītāka par tiem priekšstatiem, kādus cilvēki pagaidām spējuši noformēt. Bet tad, kad Saules plazma nokļuvusi līdz Zemei, tā acumirklī sāk “traumēt” tās magnētisko lauku, un veidojas magnētiskā vētra, kas spēj būtiski ietekmēt dažādas tehniskās iekārtas (piemēram, sakaru sistēmas) un meteoroloģiski jutīgu cilvēku pašsajūtu.
III
2024. gada pavasarī amerikāņu astronoms un zinātnes popularizētājs Fils Pleits publicēja materiālu ar nosaukumu “Saules supervētras apdraudējums pieaug, bet mēs neesam gatavi”, kurā paudis brīdinājumu: burtiski jau nākamais ievērojamais uzliesmojums uz Saules var tiešā veidā trāpīt Zemei un acumirklī vienkārši sadedzināt lielāko daļu patlaban cilvēces izmantotās elektrotehnikas. Viņš arī atgādinājis, ka 774. gadā mūsu planētu skārusi ārkārtīgi spēcīga Saules vētra, kas būtiski mainījusi atmosfēras ķīmiju, par ko liecinot no senatnes kokiem un ledājiem paņemto urbumu paraugu analīzes rezultāti. Bet vēl ievērojami jaudīgāks notikums risinājies 7176. gadā pirms mūsu ēras, un tas, iespējams, bijis visjaudīgākais Saules enerģijas izvirdums, kas pēdējo desmit tūkstošu gadu laikā sasniedzis arī Zemi.
Savukārt jaunāko laiku vēsturē neapšaubāmi ievērojamākais un pilnībā ārpus konkurences esošais notikums ir 1859. gada 1. un 2. septembra magnētiskā vētra, kas vairāk pazīstama tieši kā Saules supervētra jeb “Keringtona notikums”. Tajā reizē cilvēce puslīdz tika sveikā cauri ar nopietniem telegrāfa darbības traucējumiem (taču jāpiebilst, ka tajā laikā jau arī vēl nebija citu vērā ņemamu elektronisko tehnoloģiju). Pleits tieši tā arī rakstījis, ka mūsdienās tik nopietns notikums spētu sagraut arī par lielā mērā aizsargātu uzskatīto moderno elektrosistēmu, kas neizbēgami izraisītu katastrofālas sekas, masveida paniku un haosu, jo uzsprāgtu virszemes transformatori un izietu no ierindas mākslīgie Zemes pavadoņi. Viņaprāt, cilvēce esot ļoti vāji sagatavojusies tādam iespējamam notikumam.
Virkne citu pētnieku uzsvērusi, ka tajās desmitgadēs, kuru laikā veikta regulāra Saules aktivitātes novērošana, nav bijis tādu superuzliesmojumu, kas būtu pielīdzināmi “Keringtona notikumam”, taču tas gan vēl itin neko nenozīmējot, jo, piemēram, aizvadīto 20–30 gadu laikā uz Zemes nav nokrituši lieli meteorīti, bet ir gluži droši zināms, ka Zemes vēsturē tādi ir bijuši, turklāt pat tik lieli, ka ar savu nokrišanu spējuši uz planētas izbeigt vienu ģeoloģisko ēru un iesākt jaunu. Līdz ar to pilnībā nav izslēdzams, ka arī Saule vismaz reizi simts tūkstošu vai miljonu gadu laikā rada tādu uzliesmojumu jeb sprādzienu, kura jauda spēj iznīcināt pilnībā visu cilvēces tehnosfēru. Un būtiskākais šeit tomēr ir skarbais fakts, ka neviens nezina un pat nemaz nevar zināt, tieši kad tas notiks, kā arī to, vai no tā vispār ir cilvēka spēkos pasargāties.
