Vai valsts atbalsts ir pietiekams Latvijas zinātnes attīstībai? 6
Andrejs Siliņš, Latvijas Universitātes profesors, Latvijas Zinātnes padomes priekšsēdētājs: ”Pašlaik Latvijas zinātnes attīstībai tiek tērēti aptuveni 0,6 līdz 0,7 procenti no iekšzemes kopprodukta, tostarp valsts budžeta finansējums ir tikai 0,12 procenti. Pats lielākais finanšu avots zinātnes atbalstam neapšaubāmi ir Eiropas Savienības fondi. Diemžēl dažu izglītības un zinātnes, Ekonomikas un Finanšu ministriju ierēdņu pārlieku lielās pašpārliecinātības dēļ nauda no šiem fondiem plūst diezgan neregulāri, pieprasījumi konkrētu projektu finansēšanai tiek gatavoti gausi. Tā vietā, lai uzklausītu arī zinātnieku ierosinājumus, piemēram, finansēt tādus projektus, kuri kalpo gan zinātniskiem eksperimentiem, gan jaunu tehnoloģiju ieviešanai ražošanā, ministriju ierēdņi paši uzskata sevi par pietiekami gudriem Eiropas Savienības fondu apguvē, rodas iespaids, ka zinātnieku padomi viņiem nav vajadzīgi. Ja aptrūks finansējuma zinātniskajai darbībai, var sagaidīt, ka kāda daļa zinātnieku būs spiesti meklēt darbu ārzemēs. Pašlaik Latvijā strādā, piemēram, ap 200 fiziķu. Eiropas Savienības oficiālajā darba piedāvājumu portālā viņiem ir pieejami 600 līdz 800 piedāvājumu.”
Jānis Stradiņš, akadēmiķis, Latvijas Zinātņu akadēmijas senāta priekšsēdētājs: ”Diemžēl jāatzīst, ka zinātnes attīstībai Latvija ir nelabvēlīga valsts. Starp Eiropas Savienības dalībvalstīm esam otrajā vai trešajā vietā no beigām, mūsu tuvākie kaimiņi – Igaunija un Lietuva – ir mums priekšā. Nelabvēlīga attieksme līdz šim bijusi jūtama ne tikai no atsevišķu valdības vadītāju, bet arī no Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdņu puses. Valda birokrātija, kurā kā smiltīs pazūd daudz labu ideju. Kopš 2008. gada, kad ekonomiskās krīzes dēļ tika samazināts finansējums zinātnei, visus aizvadītos gadus tas nav būtiski palielināts. Un diezin vai arī turpmāk var cerēt uz palielinājumu, tāpēc ka ekonomisko sankciju dēļ valdībai pašlaik jādomā par atbalstu lauksaimniecībai, valsts drošībai un citām nozarēm. Zinātne Latvijā, protams, pavisam neiznīks. Bet tās attīstību, pieprasījumu pēc zinātniskiem pētījumiem lielā mērā bremzē tas, ka valstī trūkst lielu uzņēmumu, kuri gribētu ieguldīt naudu zinātniski ietilpīgā ražošanā. Manuprāt, liels absurds ir arī tas, ka zinātniskajiem institūtiem aizliegts gūt peļņu no Eiropas Savienības finansētās infrastruktūras.
Valdības tikko apstiprinātajā zinātnisko institūtu reformu plānā, protams, var saskatīt savu loģiku. Turpmāk no Eiropas Savienības fondiem netiks finansēti institūti, kuros strādājošo zinātnieku skaits nepārsniedz 25. Tādējādi finanšu atbalsts būs tikai lielajiem. Man gan ir šaubas, vai tā netiks slāpēta darbība dažādos humanitārajos institūtos, kuros nekad pētnieku skaits nebūs lielāks par 25.”
Ivars Kalviņš, Latvijas Organiskās sintēzes institūta direktors: ”Zinātnieku aprindās esam noraizējušies, ka jau nākamā gada vidū var aptrūkt naudas zinātniskajai darbībai. Vārdos valdība it kā pauž atbalstu zinātnei. Esam apņēmušies līdz 2020. gadam pakāpeniski palielināt finansējumu līdz 1,5 procentiem no iekšzemes kopprodukta, palielinot zinātnē strādājošo skaitu līdz 12 000. Taču ir lielas bažas, ka šie plāni var nepiepildīties, ja tai nesekos rīcība. Tikko valdība gan ir piekritusi zinātnes reformai, no Eiropas Savienības fondiem paredzot iztērēt deviņus miljonus eiro. Ministrija solīja, ka daļa tikšot novirzīta arī atsevišķu konkurētspējīgu zinātnes nozaru attīstībai. Diemžēl zinātniskajai darbībai pagaidām šis plāns neparedz neko. Ja nekas nemainīsies, tad jau nākamgad no 1. jūlija visi Latvijā strādājošie zinātnieki būs jāatlaiž bezalgas atvaļinājumos vai viņiem būs jāatrod kāda cita nodarbošanās.”
