Zinātniece Lazdoviča: jāskatās, kā bremzēt degvielas cenu kāpumu ar fiskāliem, ne vides instrumentiem 0
Autors: Kristīne Lazdoviča, RTU Lietišķās ķīmijas institūta vadošā pētniece un docente
Tāpat kā valstij kopumā, arī mums, zinātniekiem, katra krīze vienlaikus nozīmē arī jaunas iespējas. Arī šobrīd vērojam notiekošos procesus, kas var pavērt durvis jauniem pētījumiem/jaunām inovācijām, kas var gan mazināt atkarību no Krievijas izejvielām, gan ietekmēt straujo degvielas cenu kāpumu.
Vairākas Eiropas Savienības (ES) valstis jau pieņēmušas īstermiņa un ilgtermiņa risinājumus, kas ļaus mazināt gala patērētāja tēriņus par degvielu, bet Latvijā šī diskusija pagaidām aprobežojas ar biodegvielas piejaukuma iespējamo ietekmi uz cenas mazināšanu.
Lai pildītu ES noteiktās klimata prasības, patlaban biodegvielas piejaukums dīzeļdegvielai ir ne mazāk kā 6,5 tilpumprocentu apjomā no kopējā maisījuma tilpuma, neatkarīgi no tā, vai tā ir biodīzeļdegviela no rapšu sēklu eļļas (RME rapšu eļļas metilesteris), vai atjaunojamo resursu dīzeļdegviela jeb HVO (hidrogenēta augu eļļa).Latvijas likumdošana noteic, ka šim piejaukumam jābūt laikposmā no 1.aprīļa līdz 31.oktobrim.
Šobrīd vērojamais cenu kāpums noticis laikā, kad biodīzelis degvielai piejaukts netiek. Cena aug un augs, ņemot vērā ģeopolitiskos notikumus, cenu pieaugums skar visu Eiropu. Lielākais mīnuss ir tajā, ka Eiropa nav mazinājusi atkarību no Krievijas naftas.
Somijas “Neste”, Lietuvas “Orlen” iepērk jēlnaftu no Krievijas. Reaģējot uz notikumiem, “Neste” jēlnaftas piegādes no Krievijas daļēji jau ir aizstājusi ar citām jēlnaftām, piemēram, Ziemeļjūras naftu; arī “Orlen” plāno atteikties no Krievijas jēlnaftas. Bet uz šo momentu, ja mēs atsakāmies no biodegvielas piedevas, mēs palielinām fosilās dīzeļdegvielas īpatsvaru, kuras izejviela ir Krievijas jēlnafta – tāds nebeidzams riņķa dancis.
ES šobrīd nav atcēlusi savas prasības attiecībā uz oglekļa dioksīda samazināšanu. Diemžēl mašīnu kļūst arvien vairāk, un kopējais piesārņojuma līmenis nemazinās. Kamēr ES nav vienoti atcēlusi emisiju samazināšanas prasības, mēs nevaram vienpersonīgi pieņemt risinājumus, kas jūtami palielina emisiju apjomu, turklāt nesamazinot atkarību no Krievijas.
Plusi un mīnusi
Rapša eļļa ir tā sauktā ziemeļu olīveļļa, tas ir aukstumizturīgāks un dzīvotspējīgāks kultūraugs. Kādi tad ir no rapša eļļas iegūtās biodegvielas plusi un mīnusi? Pirmkārt, gan pasaulē, gan arī Latvijā, pašlaik ražo RME kā lētāko un vieglāk realizējamo tehnoloģisko procesu. Jebkuras degvielas pilnīgas sadedzināšanas rezultātā rodas oglekļa dioksīds. Atšķirībā no fosilās degvielas biodegviela ir neitrāla uz oglekļa dioksīda emisiju, jo rapsis augot absorbē oglekļa dioksīdu.
Biodīzeļdegvielu ražošanas procesā var iegūt relatīvi zemā temperatūrā (60 °C), kas ir ekonomiski izdevīgāks un videi draudzīgāks ražošanas un izejvielu ieguves veids. Būtisks pluss ir arī tas, ka biodīzeļdegvielas piejaukums nesamazina kopējo dīzeļdegvielas kvalitāti.
Rapša biodegvielas galvenie mīnusi ir mazliet sliktākas īpašības aukstuma dēļ, kas apgrūtina tā lietošanu gada aukstākajā periodā. Šobrīd biodīzeļdegvielas ražošanai izmanto rapšu eļļu, kas ir konkurējošā izejviela arī pārtikas nozarei, tādēļ zinātnieki šobrīd pievēršas to izejvielu izpētei, kas nav izmantojamas pārtikā.
Vai un kādas ir alternatīvas?
Aktuāli pētījumu virzieni ir biodīzeļdegvielas iegūšana no izmantotas cepamās eļļas, jebkuru augu eļļu ražošanas atlikumiem un dzīvnieku taukiem. RTU Lietišķā ķīmijas institūta šajā jomā attīstās, realizējot, piemēram, tādus zinātniskos projektus kā “Moderna biodīzeļdegviela no augu eļļas ražošanas lipīdu-ziepju atlikuma” (KC-PI-2020/28), “Mezoporaini uznestie MgO heterogēni katalizatori modernas biodīzeļdegvielas sintēze” (lzp-2020/2-0194) un “Rapšu eļļas ražošanas/rafinēšanas atkritumu izmantošana ogļūdeņražu un biodīzeļa sintēzei” (1.1.1.2/VIAA/1/16/031), mērķis ir radīt jaunas zināšanas un tehnoloģiskas koncepcijas par šo procesu.
Sliktāka izejviela prasa lielāku apstrādi un gala rezultātā veido lielākas izmaksas, kas sadārdzina gala produktu. Tas nozīmē, ka arī šie enerģijas veidi nebūs lēti, un jautājums par to, cik daudz valsts gribēs un varēs ieguldīt to attīstībā, būs vienmēr aktuāls.
Lietišķā ķīmijas institūta zinātnieki ir uzsākuši arī pavisam jaunu virzienu – oglekļa dioksīda konversiju derīgos produktos. Šis temats ir aktuāls, jo visā pasaulē notiek cīņa ar CO2. Īslandē ir pilotrūpnīca, kurā iegūst “zaļo metanolu” no oglekļa dioksīda; metanols ir starpprodukts alternatīvajai degvielai. Arī šis, iespējams, varētu būt veids, kā Latvijai iegūt nulles emisiju. Šādus pētījumus mēs Lietišķā ķīmijas institūta ietvaros esam veikuši profesora Valda Kampara vadībā, piemēram, pētot to, kā no CO2 iegūt metanolu vai ogļūdeņražus, kas ir izejvielas alternatīvajai biodegvielai.
Lētāk nebūs
Taču, lai kas šobrīd tiktu radīts, tas noteikti nebūs lētāks par pašreizējo risinājumu – rapša biodegvielas piejaukumu. Tādēļ, ja grib apturēt straujo cenu pieaugumu, ir jāskatās uz citām komponentēm, kas veido degvielas cenu. Un būsim reālisti, ne jau visi tagad brauks ar elektromobiļiem, joprojām lielākais pasaulē vismaz tuvāk pārskatāmajā nākotnē būs dīzeļdegviela, ko izmanto ne tikai privātā transporta īpašnieki, bet arī lauksaimniecības un transporta sektors.
Kamēr nav atrasta labāka alternatīva, manuprāt, būtu muļķīgi atteikties no biodegvielas, kas tiek ražota Latvijā, mazina neatkarību no Krievijas resursiem, sniedz būtisku emisiju samazinājumu, kā arī dod pievienoto vērtību Latvijas ekonomikai samaksātu nodokļu un darbavietu veidā.
Jāsaprot tas, ka jebkuri alternatīvi degvielas ieguves veidi, salīdzinot ar fosilo degvielu, būs dārgāki, un tā ir katras valsts nodokļu politikas veidotāju atbildība, kā tiek ietekmētas cenu sviras, ņemot vērā, ka gandrīz 50% no pašreizējās degvielas cenas Latvijas benzīntankos veido tieši nodokļi! Jāskatās, lai, iegūstot varbūt nelielu fiskālu labumu īstermiņā, mēs sev nenodarām milzīgus zaudējumus ilgtermiņā.
