Zinātniece ar optimisma bacili 0
“Joprojām 75 gadu vecumā neesmu aizgājusi pensijā,” teic ķīmijas zinātņu doktore, Latvijas Sieviešu invalīdu asociācijas “Aspazija” valdes priekšsēdētāja un dienas centra “Aspazija” vadītāja Ilze Laine. Viņa savu darbu ik dienu sāk desmitos no rīta un beidz piecos pēcpusdienā.
“Te es varu likt lietā savu dzīves pieredzi. Esmu daudz grozījusies pa pasauli mācoties un pabijusi gandrīz visās ES valstīs, kur darbojas invalīdu organizācijas, bet tādu speciālu biedrību sievietēm nav nemaz tik daudz,” vērtē Ilze.
Izķepurojas pēc slimības
Ideja dibināt Latvijā sieviešu invalīdu organizāciju radās Anneli Jonikenai, kurai bija šāda pieredze Zviedrijā. Ilze Laine pieņēma izaicinājumu, kaut gan sākumā nevienu citu invalīdi nepazina. Kad satikusies ar Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas “Sustento” vadītāju Guntu Anču, izdevies atrast vēl 13 citas dāmas un 1998. gadā nodibināt biedrību.
Arī Ilzei pašai jau tolaik bija radušās veselības problēmas. “Strādāju Organiskās sintēzes institūtā, kur katru dienu nācās ieelpot ķīmisko vielu izgarojumus, jo toreiz nekādas īpašas aizsardzības nebija. Acīmredzot tie uzkrājās organismā, jo sākās alerģija un atteicās strādāt nieres,” atceras bijusī zinātniece. “Ilgi slimoju, vairākus mēnešus gaidīju donora nieri un gandrīz aizgāju viņsaulē, tomēr pēc nieres transplantācijas operācijas izķepurojos, un man piešķīra otro invaliditātes grupu. Tagad nedrīkstu ēst asus ēdienus un lietot alkoholu, taču man nav grūti no tā atteikties. Pēc dabas esmu liela optimiste, kas vienmēr palīdz. Tas man ielikts gēnos, jo ir stipri senči, kas vienmēr centās kaut ko sasniegt.”
Idejas dzimst naktī
“Vispirms biedrībai nācās meklēt telpas, jo dzīvoju ceturtajā stāvā bez lifta, kur invalīdēm bija grūti nokļūt,” atminas Ilze Laine. “Mana meita darbojās studenšu korporācijā “Gundega”, kurai bija novēlēta māja nolaistā stāvoklī, un viņa aicināja mani palīgā to sakārtot. Kura mamma gan atteiks savam bērnam! Un tā man dzima ideja, ka mēs varētu iekārtoties turpat puspagrabtelpās. Lai tās dabūtu, vienā naktī vajadzēja izdomāt organizācijas nosaukumu un uzzīmēt logotipu. Ienāca prātā to nosaukt par “Aspaziju”, lai simbolizētu sievietes brīvību un neatkarību, jo mēs patiešām neesam sevišķi pakļāvīgas. Pēc tam līdzekļus telpu remontam ieguvām no Karalienes Juliānas fonda.”
Netrūkst, ko darīt
Kopš 2008. gada biedrībā “Aspazija” darbojas arī dienas centrs un vairāki pulciņi. Katru dienu ir citas nodarbības – floristika, klūdziņu pīšana, rokdarbi, angļu valoda. Katrā grupā ir izveidojies savs mikroklimats. Daudzas sievietes piedalās vairākās aktivitātēs.
Kad uz “Aspazijas” desmit gadu jubileju ieradusies sākotnējā kuratore Anneli Jonikena, brīnījusies, kā izdevies izveidot tik lielu organizāciju. Varbūt tādēļ, ka vadītājai kā bijušajai pasniedzējai padodas organizēšana. Savukārt, būdama zinātniece, viņa iemācījusies rakstīt projektus.
Ilze Laine ir aicināta strādāt Eiropas Invalīdu organizācijā Briselē, taču nav to vēlējusies, jo tad ik pa laikam tur būtu jāpavada vesela nedēļa un “Aspazija” tikmēr paliktu nepieskatīta.
Viņa pati augstu vērtē “Aspazijā” realizēto ES projektu par sieviešu invalīdu iesaistīšanos uzņēmējdarbībā, kurā piedalījās ap 20 interesentu no visas Latvijas. Tas daudzām palīdzējis iemācīties organizēt savu darbu un ne tikai strādāt, bet arī nopelnīt.
Sadarbībā ar psiholoģi Aiju Dudkinu katru gadu notiek septiņu lekciju cikls par psiholoģijas tēmām, kā arī praktiskas nodarbības, kas daudzām palīdzējušas garīgi stiprināties. Pirmdienās uz “Aspaziju” nāk psihoterapeite un vada atbalsta grupu tām, kuras vēl nav pietiekami drošas. Iepriekš piesakoties, iespējamas arī individuālas konsultācijas.
Dāmas ļoti iecienījušas sēdvingrošanu ar nūjām un bumbām, kā arī biodejas. Daudzas ir iesaistījušās vokālajā ansamblī “Ilgas” un senioru deju kolektīvā “Aspazija”, kas bieži uzstājas dažādos pasākumos, brauc uz pansionātiem. Vasarā kundzes nododas aktivitātēm brīvā dabā, piemēram, pērn dejojušas Gaiziņkalnā.
Pati vadītāja apmeklē ārstnieciskās vingrošanas nodarbības. “Agrāk dejoju, bet pēc insulta vairs nevaru griezties uz riņķi. Tagad arī ar vienu aci vājāk redzu, taču pieņemu dzīvi, kāda tā ir,” saka seniore.
Trešdienās Rīgā ierodas “Aspazijas” dāmas no visām Latvijas nodaļām, lai plānotu nākamās reizes tikšanās tēmas. Reizēm rīdzinieces dodas pie dalībniecēm laukos, un vadītāja vienmēr izdomā ko tādu, lai nebūtu vienkāršs “burziņš”, bet kas vairāk, piemēram, kāda izzinoša ekskursija.
Kundzes ir sajūsmā par kultūras pasākumiem. Viņas priecājas, ka reizēm teātri piešķir biļetes par brīvu, izmanto desmit abonementus uz Dailes teātra izrādēm un bieži tiek aicinātas uz koncertiem. “Aspazija” rīko Vasarsvētkus Grīziņkalnā, saaicinot senioru deju dejotājus no visas Latvijas. Laba sadarbība kundzēm ir ar jauniešu kustības “Ghetto” dalībniekiem.
Dāmām patīk svinēt svētkus un jubilejas, kuru, ņemot vērā kuplo dalībnieču skaitu, “Aspazijā” netrūkst. Katra mēneša trešajā trešdienā vadītāja uzaicina ciemos kādu ievērojamu cilvēku.
“Aspazijas” un arī citu invalīdu biedrību rokdarbnieku sapnis piepildījies, atverot salonu “Saulgrieze” Rīgas Centrāltirgū. Ilze atzīst, ka veikala iekārtošana nav bijis īpaši liels sasniegums, bet galvenais esot to ar sponsoru atbalstu saglabāt. Noturēties palīdz arī ieņēmumi – pircēju ir gana daudz, jo sortimentam esot laba slava. Daiļamatniecības izstrādājumus, ko pārdod veikalā, iepriekš izvērtē speciāliste. Darbi pabijuši izstādēs ne tikai pašu mājās, bet arī Zviedrijā un Vācijā.
Optimisms ir lipīgs
Ilzei lieliska palīdze ir meita Ieva, kura apguvusi mājturības zinības. Novērtējot mammas darbu “Aspazijā”, nolēmusi atbalstīt un lieliski iejutusies starp dalībniecēm. Ja nepieciešams, palīdz arī otra meita Zane, kas ir ausu, kakla un deguna ārste.
“Prieks skatīties, ka dāmas sevi atrod, apzinās savas spējas un sadraudzējas,” atzīst “Aspazijas” vadītāja. “Pie mums pesimistes kļūst par optimistēm. Nereti atnāk kā nelaimes čupiņas, uz kurām sagruvušas visas pasaules nelaimes, bet pēc dažām nodarbībām jau ir iejutušās un atplaukušas. Redzot, kā darbojas citas un spēj atrisināt tieši tādu pašu problēmu, beidz žēloties un vēl palīdz citām. Te neviena nečīkst un nerunā par slimībām. Katrai ir sava kaite, tāpēc nav interesanti klausīties par citu vainām.”
Ilze teic, ka nekad uz “Aspaziju” nav nākusi ar nepatiku, kaut dažkārt jārisina ļoti nopietni jautājumi. “Esmu iekšēji mierīga, līdzsvarota. Ja notiek kaut kas slikts, rīkojos pēc principa “tikai mieru!”, un tad nomierinās arī apkārtējie.”
Vakaros pie Ilzes vienmēr ir kāds no pieciem mazbērniem. Viņai patīk lasīt labu daiļliteratūru un kā zinātniecei – arī izzinošas grāmatas. Kādreiz atnāk draudzenes, bet pati ciemojas tikai pie mazbērniem, jo nav daudz laika. “Viņi man izstāsta savus noslēpumus, jo mammām visu nevar atklāt,” vecmāmiņa ir gandarīta. “Arī meitas man ir kā draudzenes, nekad nestrīdamies. Ķīvēšanās vispār nav manā dabā, arī “Aspazijā” to nedaru.”
Liels pārsteigums viņai bijis par piešķirto piektās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Bet, kad pēc tam par to runājušas ar meitām, viņas sacījušas: mammu, nu ko tu izliecies, tu taču esi to pelnījusi!
Uzziņa
Latvijas Sieviešu invalīdu organizācijas “Aspazija” mērķis ir palīdzēt sievietēm ar invaliditāti iekļauties sabiedrībā, aizstāvēt viņu tiesības un intereses, izglītot un informēt, stiprināt pašapziņu un vairot drošības sajūtu.
Tajā darbojas 500 dalībnieces, galvenokārt senioru vecumā.
“Aspazijā” ir izveidotas 12 nodaļas ārpus Rīgas: Rojā, Talsos, Ogrē, Pāvilostā, Liepājā, Varakļānos, Jelgavā, Siguldā, Tukumā, Olainē, Aizkrauklē un Bauskā.
