Zinātnē meklē cerību staru 0
“Ikdienas darbā bieži sastopos ar pacientiem, kuriem ir ielaists kuņģa vēzis pēdējās stadijās. Ļoti sāpīgi, ja vairs nevari nekā palīdzēt, tikai piedāvāt atbalstošu paliatīvo aprūpi,” tā Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes doktorante Ilze Kikuste skaidro, kāpēc nolēmusi pētīt iespējas diagnosticēt kuņģa vēzi agrākā saslimšanas stadijā.
Par šo tēmu iecerēts arī jaunās zinātnieces promocijas darbs. Līdztekus studijām doktorantūrā I. Kikuste turpina darbu Rīgas Austrumu universitātes slimnīcas Gastroenteroloģiskajā nodaļā un endoskopijas kabinetā.
Kuņģa vēzis ir ceturtā pasaulē biežāk sastopamā onkoloģiskā saslimšana. Kad tas ir ielaists, endoskopijā šo saslimšanu var konstatēt jebkurš students. “Diagnostika tad jau ir ļoti viegla, bet saruna ar pacientu un viņa tuviniekiem ļoti smaga. Tas psiholoģiski nav viegli nevienam,” atzīst I. Kikuste.
Savukārt pirmajās ļaunās slimības stadijās to endoskopijā saskatīt grūti vai pat neiespējami. Jau pirms iestāšanās doktorantūrā jaunā mediķe sadarbībā ar LU asociēto profesoru, Rīgas Austrumu universitātes slimnīcas zinātnes centra vadītāju Mārci Leju pētīja, vai ar asinsanalīžu palīdzību iespējams konstatēt atrofiskas izmaiņas kuņģī.
Testēs modernu “kobru”
I. Kikuste savā promocijas darba pētījumā testēs jaunu modernu endoskopijas iekārtu, kas aprīkota ar krāsu filtru, kā arī palielinājumu, lai varētu palīdzēt konstatēt kuņģa pirmsvēža stāvokļus, kā arī agrīnu vēzi. Krāsu filtrs un palielinājums noder, lai labāk saskatītu kontrastu starp veselām un izmainītām kuņģa šūnām. Izmeklēšanas process no pacienta viedokļa gan ir tāds pats kā ar parasto endoskopu – jānorij gumijas caurulīte, kas tautā tiek saukta par kobru.
I. Kikuste stāsta, ka, ņemot paraugu biopsijai ar līdz šim izmantoto aparatūru, dažkārt tiek paņemti veselie, nevis vēža perēkļa audi, līdz ar to biopsijas analīze ir kļūdaina. Jaunā aparatūra ļaušot paņemt paraugu biopsijai ļoti precīzi, un kļūdu iespēja tiks būtiski samazināta. Pārbaudīt kuņģa gļotādu ar jaunāko endoskopu piedāvās tiem pacientiem, kuri ir kuņģa vēža riska grupā. Tie ir pacienti pēc 50 gadu vecuma, kā arī tie, kuriem ir pārmaiņas kuņģa gļotādā.
Pārmaiņas gļotādā var būt dažādas – arī tādas, kas nebūt nenozīmē onkoloģisku saslimšanu. Regulāri pārbaudīt savu veselību vajadzētu arī tiem, kuru tuviniekiem bijušas onkoloģiskas saslimšanas, jo noslieci uz tām var ģenētiski mantot.
I. Kikuste norāda: kamēr kuņģa vēzis ir sākotnējā stadijā, pacients bieži vien nekādas veselības problēmas nejūt. “Kā šo saslimšanu diagnosticēt agrīni, patlaban pēta daudzi zinātnieki visā pasaulē,” stāsta I. Kikuste. “Jo agrāk šī saslimšana konstatēta, jo lielākas ir ārstēšanas iespējas.” Viens no I. Kikustes promocijas darba vadītājiem ir Eiropā vadošais endoskopists – portugāļu profesors Mario Dinis-Ribeiro, kura klīnikā jaunā zinātniece stažējusies.
Urdošais nemiera gars
Lai kļūtu par mediķi, I. Kikuste studējusi divpadsmit gadus. Vispirms studijas Rīgas Stradiņa universitātē, tad divas rezidentūras – vispārējā terapijā, pēc tam gastroenteroloģijā. Kāpēc vēl vajadzīgas studijas doktorantūrā? Daudzi mediķi taču strādā profesijā bez doktora grāda. “Manī ir nemiera gars, kas urda,” viņa atbild.
“Medicīnā manā skatījumā nav rutīnas un ir interesants arī ikdienas darbs, jo katrs pacients un saslimšana atšķiras. Turklāt medicīnā arī tad, ja vairs nestudē, jāmācās visu mūžu. Tomēr ārsti ikdienas darbā izmanto citu zinātniskos atklājumus, bet man gribas arī pašai paurķēties, atklāt ko jaunu.
Vēlos vairāk domāt un interesēties, nevis tikai nostrādāt savas stundas un iet mājās. Studijas doktorantūrā savā ziņā ir arī pašapliecināšanās. Turklāt man patīk zinātniskā vide – tā vienmēr ir jauna, radoša un entuziasma pilna.”
Ārsta darbā ir liels izdegšanas risks, jo ir pacienti, kuriem nevari palīdzēt, lai kā arī gribētu. Strādājot zinātnē, I. Kikuste rod cerību, ka vismaz nākotnē šādiem pacientiem varēs aiztaupīt ciešanas un palīdzēt.
Savulaik medicīnas studijas I. Kikuste izvēlējās tieši tāpēc, ka šajā profesijā nav rutīnas, medicīnā nav līdzīgu darba dienu. Strādājot medicīnā, vienmēr ir kur augt, un šī nozare joprojām strauji attīstās. “Man vienmēr paticis mācīties. Kad pabeidzu pirmo rezidentūru, ļoti nepatika sajūta, ka esmu it kā izmesta no akadēmiskās aprites un alma mater durvis aiz manis aizvērušās.”
Turklāt medicīna ir dinamiska joma, kurā strādājot nevar iesūnot, spriež jaunā mediķe.
Specializēties tieši gastroenteroloģijā viņa nolēma, jo vēlējās uzzināt, “kas lācītim vēderā”.
Ārste gan neslēpj, ka šajā darbā netrūkst arī grūtību. Piemēram, atalgojums ir absolūti neatbil-stošs ilgajam mācību laikam, ārsta plašajām zināšanām un ieguldītajam darbam. “Ārsts ir savas profesijas ķīlnieks, jo gribas strādāt tieši šo darbu, taču atalgojums ir neatbilstošs, jo fitnesa centra trenere vai administratore pelna vairāk par mani.”
Mazais atalgojums noved pie pārslodzes, jo jāstrādā vairākās darbavietās. “Kamēr esmu samērā jauna, vēl spēju skriet kā vāvere ritenī. Bet cik ilgi tā būs? Ja mans darbs nebūtu mana sirdslieta, manis te nebūtu,” teic I. Kikuste. No pārslodzes cieš arī personīgā dzīve.
Turklāt darbs ir ļoti stresains un atbildīgs. Kaut arī dinamika I. Kikusti piesaistījusi medicīnai, viņa atzīst: nav viegli, ja zini, ka vienmēr būs jāmācās, vienmēr būs “jāiet līdzi laikam” un nekad nevarēsi atpūsties uz saviem lauriem. Mediķim vienmēr jāzina par jaunākajiem medikamentiem, jaunākajiem izmeklējumiem, jāmācās, kā tos pielietot. “Cilvēkiem, kam mācību process šķiet nepatīkams un nogurdinošs, medicīnā nav vietas,” secinājusi I. Kikuste.
Skolas laikā I. Kikuste vēlējusies studēt veterinārmedicīnu, jo ļoti patikuši dzīvnieki, tomēr vecāki pārliecinājuši pievērsties cilvēku ārstēšanai. Skolā visvairāk patikuši tieši eksaktie mācību priekšmeti – ķīmija, fizika, bioloģija. Matemātika gan nepatika.
Kaut arī izglītības kvalitāte Latvijā tiek kritizēta, I. Kikuste teic, ka vismaz medicīniskā izglītība ir augstā līmenī gan Rīgas Stradiņa universitātē, gan LU. Uz vietām doktorantūrā bijis nopietns konkurss – bija jāspēj pierādīt, ka promocijas darba ietvaros tiks veikts nopietns pētījums, kurā būs arī zinātniska novitāte.
Aparatūru doktora darba izstrādei bez maksas piedāvājusi firma “Fujicom”, kura ieinteresēta, lai tas tiktu aprobēts pētniecības procesā.
“Nekāda papildu finansējuma šim pētījumam nav. Tas ir mans entuziasms, mans darbs,” teic I. Kikuste. “Sirsnīgu paldies saku savam doktorantūras darba vadītājam LU asociētajam profesoram Mārcim Lejam, kas ar savu nerimstošo enerģiju un zināšanām ir piemērs, kam gribas līdzināties un kas iedvesmo.”
