Guntis Kalme: Nākamā pēc pieminekļa Gunāram Astram jāveido Latvijas Varonības aleja – no Brīvības pieminekļa līdz vietai, kur nojaucām ļeņinekli 26
Guntis Kalme, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Gunāra Astras hrestomātiskajā foto, kas uzņemts viņa tiesas laikā, uz mums raugās nopietnu, vērīgu acu pāris. Fotogrāfija pauž nosvērtu pārliecību par sevi, nemana ne mazāko nedrošības, mulsuma vai baiļu ēnu. Sejā neredz šodien ierasto tukšo pieklājības smaidiņu. G. Astras sejas izteiksme vēsta, ka tās īpašnieks zina, saprot vairāk un būtiskāk nekā mēs.
Raudzīties tajā nozīmē skatīties acīs patiesībai – kā es atbildu pilsoniskās drosmes aicinājumam, kas tik nepārprotami ir redzams tajā? Koķetēšana ar brīvības ideju te neiet cauri. Te tiek prasīts pēc būtības – kā es atbildu G. Astras jautājumam ar savu dzīvi kopumā, tās pamatvirzienu, nevis vienu vai otru pozitīvi spontānu rīcību vai izteikumu valstiski nozīmīgos datumos?
Jā, mūs neapšaubāmi fascinē G. Astras personības lielums. Bet tas nav par G. Astras izmantošanu savas personības izaugsmei. Tas nav skaudīgais: kurš no mums tā negribētu, vai ne?
Tiesā G. Astra kā savu kredo sacīja: “Es uzdrošinos sacīt: esmu latvietis.”
Jebkurš viņa biogrāfijas zinātājs varētu to apstrīdēt, jo viņa tēvs Larions Astratovs, pēc tautības krievs, pirmskara Latvijas laikā mainīja savu uzvārdu uz Astra. Tātad Gunārs ir puskrievs. Taču tas netraucēja viņam tik ļoti identificēties ar Latvijas pamatnāciju, lai taptu par tās varonības simbolu. Lūk, izcilas integrācijas piemērs!
Personības lielumu rada tās apdzīvoto un īstenoto pārpersonisko vērtību lielums. Audžumeitai Diānai Gunārs rakstīja: “Visus dvēseles, prāta un miesas spēkus veltī mūsu tautas atdzimšanai.” Pirmsnāves vēstulē viņš vēstīja: “Visu par Latviju!” Un “visu” nozīmē maksimumu bez jelkāda atlikuma.
Mūsu iekšējā dvēseles, prāta un gara telpa ir visai ierobežota. Visam vietas tur nav. Kā savietot individuālās savtīgās, mietpilsoniskās ērtības un nacionālās, patriotiskās vērtības? Ikdienas apstākļos tās daudzmaz miermīlīgi sadzīvo. Bet, ja nākas izvēlēties – vai nu, vai? Ja tā nevar būt relatīvi droša drosme, apliecinot savu stāju kopā ar visiem “Baltijas ceļā” vai kā vairumam janvāra barikādēs, bet situācija prasa būt drosmīgam vienam pret milzu impēriju?
Skatot G. Astras foto, kas mūsos rezonē – mietpilsoņa bailes, zinot, ko G. Astram nācās maksāt par savu stāju, vai patriota degsme?
G. Astras piemērs liecina – jo piesātinātāka ir iekšējā pasaule ar pārpersoniskām, pāri paša ego stāvošām vērtībām, jo mazāk vietas tajā ir bailēm. Pēdējā vārdā viņš apliecināja: “Mani šeit ir atvedusi mīlestība un cieņa pret manu tautu.” Bībele vēsta: “Baiļu nav mīlestībā, bet pilnīgā mīlestība aizdzen bailes.” (1 Jņ 4, 18). Un bez bailēm krievu okupācijas režīms nedarbojās. Tieši tāpēc savā pārliecībā G. Astra bija neievainojams. Nebaidies!
Esmu dzirdējis, ka G. Astras Pēdējais vārds ir ļoti mūsdienīgs. Tas ir biedējoši, jo nozīmē, ka 30 gados mūsu nacionālais un valstiskais progress ir nepietiekams. Pēdējais vārds ir mūsdienīgs ne tikai neizskaustās un lienošās rusifikācijas dēļ. Daudz vairāk tas uzrāda G. Astras pilsoniskās stājas un rīcības stratēģiju. Tā ir: zināt, saprast, darīt.
1. Zināt. Savā Pēdējā vārdā G. Astra norāda uz 1939. gada Molotova–Ribentropa pakta slepenajiem protokoliem, kā arī 1920. gada PSRS un Latvijas Miera līgumu, kuru PSRS ar okupāciju bija pārkāpusi. G. Astram nebija mantotas pirmskara laika bibliotēkas, viņam nebija arī piekļuves režīma specfondiem. Nācās zināšanu avotus gādāt pašam.
2. Saprast – nozīmēja salikt kopā slepus iegūto informāciju un izdarīt secinājumus. Tiesas zālē G. Astra vēstīja: kāds bija tiesiskais pamats sarkanās armijas ienākšanai Latvijā [1940. gada] 17. jūnijā? Atbilde ir tikai viena: nekāds.
3. Par “Darīt” liecina G. Astras cīņu biedrs Jānis Vēveris: “Pārliecība, kas vadīja Gunāru Astru, bija tāda, ka okupētā valstī mums ir jāpretojas okupantiem. …tā ir misija, kuru ikviens uzņemas labprātīgi.”
Nu, lūk, īsi un skaidri. Bet kā ir ar mums? Kā ir ar mūsu zināt, saprast, darīt? Mums nav pietiekami izstrādāts mūsu nācijvalsts idejiskais pamatojums. Aizmetņi Satversmes ievadā ir, bet ar to ir daudz par maz. Mēs nezinām savas vērtības. Bet tam jābūt kā reizrēķinam: nācija, zeme, valoda, kultūra, valstsgriba, vēsturiskā apziņa, nācijas varoņgars.
Tikai daži priekšlikumi:
1. Šobrīd hibrīdkara, informatīvā un vērtībkara apstākļos ir vairāk nekā jebkad agrāk parādījusies nepieciešamība izstrādāt mūsu nācijvalsts idejisko pamatojumu.
2. Ieviest valstiski patriotisko audzināšanu skolās un sabiedrībā vispār; to nedrīkst reducēt tikai uz svarīgu datumu atzīmēšanu vien.
3. Mūsu nācija – vēstī mainīt uzsvaru no upura uz nācijas uzvaras stāstu. Jā, mēs pārcietām baisus laikus, bet mēs tomēr uzvarējām! Mēs esam uzvarētājtauta. Izcīnītā un atgūtā Latvijas valsts ir labākais pierādījums tam. Mums ir, bija un būs savi varoņi. Un G. Astra ir skaidra zīme, simbols tam.
Tāpēc kā nākamā pēc pieminekļa G. Astram ir jāveido Latvijas Varonības aleja kā atgādinājums tam spēka avotam, kas viņam un daudziem Latvijas patriotiem pirms viņa ļāva izturēt, cīnīties un uzvarēt: proti, latviešu nācijas varonībai, tās cīnītāja ētosam!
Šai tautas varonības atgādinājuma alejai jāsākas Brīvības ielā, kur nojaucām ļeņinekli. Aleja līdz Brīvības piemineklim nav izmantota.
Mūsdienīgi veidotu informatīvu bareljefu sēriju var sākt ar uzvaru Saules kaujā 1236. gadā un turpināt ar citām 13. gadsimta un vēlāku laiku mūsu senču pretestību un uzvarām. Un tā uz priekšu: valsts dibināšana, Neatkarības karš, Latvijas valsts, nacionālās jaunatnes un partizānu cīņa pret okupantiem 1940.–1941. gadā, leģionāri, mežabrāļi, deportētie, reliģiskie un politiskie pretestībnieki, Atmoda. Katrā posmā izcelt kādus. Un noteikti parādīt kā simbolus – vecmāmiņu, vectētiņu, tēvu, māti, klusos varoņus – zināmos un nezināmos.
Jo katrs no viņiem ir astra (latīniski – zvaigzne). Un vienkopus viņi ir jau zvaigznājs. Mūsu tautas varonības zvaigznājs.
Mums šodien burtiski ir sava zvaigzne – Gunārs Astra, kurš vada mūs uz savas nācijvalsts vērtību apzināšanu, aizstāvēšanu un izkopšanu. Sekosim tai, jo astra latīniski nozīmē – zvaigzne.
