Zināt, ko vajag nozarei. Meža pētīšanas stacijas jaunas direktors par izcilu mežsaimniecību 0
Apritējis gads, kopš Meža pētīšanas stacijas jaunais direktors ir Mārtiņš Līdums, kurš iepriekš guvis pieredzi, strādājot gan Zemkopības ministrijas Meža departamentā, gan Valsts meža dienestā. Kāda, viņaprāt, ir Meža pētīšanas stacijas loma meža zinātnieku un studentu ikdienā?
Atpakaļ pie zemes, pie meža?
M. Līdums: Vienmēr esmu to gribējis. Bērnībā uzvalkus necietu un biju pārliecināts, ka kaut ko tādu mugurā nemūžam nevilkšu, būšu tāds riktīgs meža vecis ar mačeti un zāģi. Bet likteņa ironija – beigās dabūju sēdēt ministrijā ar šlipsi ap kaklu. Taču sāku kā slotiņu sējējs brīvdienās Rūjupes mežniecībā. Pēc skolas aizgāju mācīties uz Ogres Meža tehnikumu, jo zināju, ka gribēšu mežā. Pēc tam sekoja studijas Meža fakultātē klātienē, bet pabeidzu neklātienē, jo paļāvos vilinājumam sākt strādāt kokzāģētavā par meistaru. Taču tā vide mani neaizrāva, bija par daudz stresa. Naktīs sapņoju, ka kokvedēji mani vajā un prasa pasūtījumu un angļi sūta bildes ar līkām brusām. Tad sāku strādāt par mežsargu, tad par mežzini un tad jau mani pierunāja pāriet darbā uz Ziemeļvidzemes virsmežniecību.
Katru darbiņu, ko darīju, mēģināju saprast pēc būtības un biju pārliecināts, ka birokrātijas ir par daudz. Tāpēc sanāca diezgan daudz karstu diskusiju ar vadību. Bet, kad pats nonācu tur, kur tos papīrus ražo, tad sapratu, ka šī cīņa ir bezjēdzīga, jo katram kaut ko vajag citā griezumā vai formā.
Manuprāt, valsts pārvaldes forma, izmantojot represijas, kļūst aizvien samudžinātāka. Bet cilvēki arī kļūst gudrāki un tie, kas grib, izdomā, kā to likumu apiet. Tad, pakārtojot kopējo sistēmu atsevišķam gadījumam, atkal pieraksta likumā vienu rindiņu klāt, un beigās labticīgie nevar gandrīz neko, bet blēži tāpat atrod iespēju.
Skandināviem ir tā – tu vari darīt mežā gandrīz visu, ko gribi, bet tad tu nedabū nekādas atlaides. Burkāna nav.
Kad pieteicāties direktora amatam, vai zinājāt, kas šī ir par “staciju”?
Tā kā Meža pētīšanas stacija bija Valsts meža dienesta struktūrvienība, kurā biju ģenerāldirektora vietnieks, tad priekšstats par to, kas te notiek, bija ļoti labs.
Meža pētīšanas stacija visā Latvijā septiņos meža novados apsaimnieko 28 000 ha meža. Trešā daļa šo platību ir ar dabas aizsardzības vai citiem aprobežojumiem. Valsts zinātniskās izpētes meži ir pie Kalsnavas, Jelgavas, Smiltenes, Auces, Talsiem un Rucavas. Vienīgi Latgalē neesam.
Mēs sevi uzskatām par meža nozares servisējošo organizāciju. Meža zinātnieki šos mežus var izmantot kā poligonu, kur veikt pētījumus, bet studenti šeit var praktizēties. Kalsnavā un Talsos iespējams pārnakšņot kvalitatīvās dienesta viesnīcās.
Kuri pētnieki šajos mežos ir biežākie viesi?
Divi zinātnieki izmanto lielākās platības – Arnis Gailis, kurš veic pēcnācēju pārbaudes priedēm, eglēm, bērziem, un Āris Jansons, kurš pēta adaptīvo mežsaimniecību – meklē potenciālajām klimata pārmaiņām piemērotākās audzes. Viņš pēta arī svešzemju sugu – dižskābarža, sarkanā ozola, baltegles, lapegles, klinškalnu priedes – piemērotību un noturību. Bet Tālis Gaitnieks mūsu poligonos pēta sakņu trupi. Tur gan vērotājam no malas skats ir padrūms, bet citādi nevar.
Iepriekš minētie ir ilgtermiņa pasākumi, bet ir arī dinamiskākas nodarbes, piemēram, pētot klimata pārmaiņu potenciālo iespaidu uz mežaudzēm, šogad zinātnieki lauza kokus un mērīja, pie kādas slodzes koks nolūst vai izgāžas un kuras sugas koki, dažādos apstākļos auguši, ir noturīgākie.
Mīnuss ir tas, ka tiešā veidā neuzzinām šo aktivitāšu rezultātus. Mēs servisējam procesu, bet atziņas par konkrētajā zinātniskās izpētes objektā iegūto līdz mums neatnāk. Taču nākotnē domājam izveidot datubāzi, kurā konspektīvā veidā šāda informācija krāsies.
Studentiem šeit patīk?
Arī Meža fakultātes studenti šeit var justies kā mācību poligonā. Kad kādreiz studentus aizveda uz mežu nedēļas garā praksē, visi dzīvoja uz vietas. Mēs studentus prakses laikā atbalstām arī ar transportu, jo vakarā visus tā kā velk uz mājām. Varbūt šobrīd studenti naktsmājas izmanto retāk, taču tās nepieciešamas zinātniekiem. Tāpēc Kalsnavā pie Aiviekstes taisāmies celt vēl vienu ēku naktsmītnēm, jo, kad atbraucis 30 cilvēku bariņš, arī ārzemju viesi, visiem nav kur palikt.
Cenšamies visu laiku sekot līdzi, kas nozarei vajadzīgs. Mežzinātnes institūtā “Silava” šobrīd ir kādi 160 darbinieki. Un šūpuļtīklos tie, nudien, negulšņā! Kad kādas četras piecas automašīnu ekipāžas atbrauc uz šejieni ierīkot, samērīt un reģistrēt, cilvēkiem noteikti vajag vietu, kur nobāzēties, izžāvēt drēbes, kā arī pastrādāt pie datora.
Te notiek arī medniecības prakses. Ir reģistrēts zinātniskās pētniecības medību iecirknis, kur ar studentiem kopā uzturam medību infrastruktūru – notiek stidziņu un bebru dambju tīrīšana, tornīšu būvēšana, stāvvietu un atpūtas vietu ierīkošana. Studenti atbrauc ceturtdienā, piektdienā, paliek pa nakti un divas dienas raujas. Un katrai prakšu grupai vienu reizi vēlā rudenī notiek mācību medības. Daļa studentu kopā ar medniekiem stāv uz masta, citi dzen. Un nākamajā mastā notiek maiņa. Tad studenti redz, kā tas notiek, kas ir dzinējmedības.
Vai mežu zāģējat paši?
Pagaidām izsolēs pārdodam cirsmas, nevis apaļkoku. Domājam, kā savu pārdošanas sistēmu uzlabot, bet apaļkoku lietā mēs saredzam risku, jo vajadzīga liela kontroles mašinērija. Jo apaļkoks var vieglāk aizbēgt neceļos nekā augošs koks. Tāpēc krautnes būtu jāsargā. Lai tas atmaksātos, vajadzīgs liels apjoms.
Investējam, lai meliorācijas sistēmas būtu labā stāvoklī, uzturam ceļus, katru gadu vienu divus kilometrus ceļu uzbūvējam no jauna. Līdzekļus tam iegūstam no šo pašu mežu apsaimniekošanas. Mūsu uzdevums nav gūt maksimālu peļņu, taču jāsaimnieko tā, lai visas vajadzības, pat pašas “trakākās”, varētu nosegt. Taču labā ziņa ir tā, ka Meža likums nosaka – zinātniskās izpētes mežos gūtos ienākumus drīkst izmantot tikai zinātniskās izpētes mežu uzturēšanai, apsaimniekošanai un attīstībai.
Mums arī pašiem ir izmēģinājumu kokaudzētava. Prioritāte, protams ir stādu audzēšana zinātniekiem, bet, ja vietas pietiek, izaudzējam arī paši sev.
Agrāk paši virpojām mietiņus un vedām uz mežu, bet šodien žoga uzstādīšanu uzticam kontraktoriem. Iežogojam zinātniskos stādījumus priedei un ozolam. Jo pēcnācēju pārbaude ir ilgs process, kas prasa gadus trīsdesmit. Domājam, ka iežogosim arī egles un bērza zinātniskās izpētes stādījumus. Jo bērza audzes maijvaboļu kāpuru laikā izrakā mežacūkas un pret stumbriem stirnu āžiem patīk berzēt ragus. Savukārt priedes, ozolus un egles pastiprināti bojā pārnadži. Ierastā veidā apsaimniekotā mežā šāds bojājumu apjoms būtu pieņemams, taču, ja zinātniskā eksperimenta atslēgas kociņš nomaitāts, tas atsaucas uz pētījuma rezultātiem.
Vai apgūstat pašas jaunākās tehnoloģijas?
No janvāra mums būs jauna meža apsaimniekošanas ģeogrāfiskā informācijas sistēma, kuru esam izstrādājuši kopā ar akciju sabiedrību “Latvijas valsts meži”. Tur būs arī reljefa kartes. Nevaru apgalvot, vai pietiks zināšanu, lai tās uzreiz izmantotu, bet solis ir sperts un nāksies mācīties. Tas būs sistēmā GEO tieši mums izstrādāts produkts, kur būs mums nepieciešamie instrumenti un datu slāņi. Tas dos iespēju cilvēkam, kurš plāno cirsmas, labāk saprast, kā tas viss izskatās dabā.
Piemēram, gatavojot cirsmu, mitrās ieplaciņas varētu nemaz neaiztikt. Nekāds dižais ekonomiskais labums no tām tik un tā nav. Svarīga arī bioloģiskā daudzveidība, kas saistās ar visādām ieplakām un nogāzītēm. Piemēram, Dabas aizsardzības noteikumos rakstīts – ja ir vairāk nekā 30 grādu stāva nogāze, šādi bioloģiski nozīmīgi meža struktūras elementi jāsaglabā. Pie tā jāpiedomā. Bet dzīvē, kad vēl koki virsū, neviens jau to slīpumu nevar precīzi izmērīt. Un beigās sanāk negribēts pārkāpums un dabas draugi samizo. Bet, ja tu reljefa kartē ieplaciņu redzi, tad vari to izzīmēt ārā.
Ģeotelpiskos datus var arī no ainavu skatpunkta vērtēt, skatīties, ko cilvēki redz no ceļa. Šoseju malas ir diezgan jutīga vieta. Tad tur varbūt vajag ciršanu plānot citādi.
Kā tad programma zina, kur ir šīs ieplaciņas?
Šajā programmā būs gan zemes reljefs, gan mežaudžu reljefs noskenēts ar lāzeru. Mēs iegūsim arī precīzu koku augstumu un precīzākas ziņas par to, kas tad īsti ir mūsu noliktavā. Ģeogrāfiskā informācijas sistēma ir lieliska kaut vai tāpēc, ka tas ekseli ar nezin cik tūkstošiem ailīšu uz kartes attēlo kā telpisku zīmējumu un uzreiz visu var saprast daudz labāk. Tur var atlasīt jebko, ko sirds vēlas. Var, piemēram, četrdesmitgadīgās egles iekrāsot rozā krāsā un tur tās visas būs. Bet, ja informācija būs tikai tabulas veidā, vari urbties kaut nedēļu un tik un tā gudrāks nekļūsi.
Ar šādu informācijas sistēmu pieņemtie lēmumi kļūs inteliģentāki un virzīs mūs uz izcilu mežsaimniecību. To mēs atbalstīsim arī izglītībā – mācīsim studentiem plānot darbus, izmantojot jaunās atbalsta sistēmas.
Uzziņa
Publiskās aģentūras “Meža pētīšanas stacija” administrācija atrodas Kalsnavā.
Pārvaldītāji LLU un LVMI “Silava”.
Apsaimnieko 28 700 ha meža.
Nodarbina 40 cilvēkus.
2016. gadā apgrozīja 2,6 milj. eiro.
