Diāna Jance: Atbalsts iedzīvotājiem ar lasīšanas traucējumiem ir vairāk nekā nepietiekams 0
Pirms vairākiem gadiem, sagaidot lidostā agrāk nesatiktu radinieku, mana paziņa brīdināja: “Tu tikai Kārlītim nejautā par valodām, viņam ir disleksija!” Izbrīnīta mēģināju noskaidrot, kas tā par kaiti. “Viņš nevar iemācīties lasīt un nekad nevarēs izlasīt manus dzejoļus,” viņa skumīgi paskaidroja.
Pēc Eiropas Savienības valstīs veikta pētījuma aptuveni piektdaļai iedzīvotāju nav pietiekamas lasītprasmes. 17% no piecpadsmit gadus veciem skolēniem Latvijā apzīmēti par “vāji lasošiem”, un, pēc skolotāju atzinuma, lielākajai daļai no viņiem ir būtiski lasītprasmes traucējumi. Pēc Latvijas Disleksijas biedrības ziņām, disleksijas diagnoze oficiāli atzīta tikai simt skolēniem. Par pieaugušajiem ziņu nav.
Disleksija ir neirobioloģiskas izcelsmes specifisks mācīšanās traucējums. To raksturo grūtības precīzi un/vai tekoši izlasīt vārdus un vājas pareizrakstības prasmes, taču lasītprasmes problēmas nevar izskaidrot ar inteliģences trūkumu, sensorajām problēmām vai nepilnīgu apmācību. Jāuzsver, ka disleksija nenozīmē valodas traucējumus. Lasīšanas mākai nav sakara ar intelektu; vairumam cilvēku ar specifiskiem lasīšanas traucējumiem intelekts ir vidējs vai pat augstāks par vidējo. Daudzi no tiem, kuriem diagnosticēta disleksija, ir ļoti attīstīta telpiskā un vizuālā uztvere, un viņi kļuvuši par dizaineriem, arhitektiem vai astrofiziķiem, kas spēj saskatīt vizuālas sakarības tur, kur tās neredz citi.
Viens no nozīmīgākajiem lasītprasmes uzlabošanas veicinātājiem un nenovērtējams zināšanu apguves līdzeklis ir audiogrāmatas jeb klausāmgrāmatas. Vairumtirgotāja “Latvijas grāmata” interneta veikals piedāvā 108 klausāmgrāmatas. Savukārt izdevniecība “Zvaigzne ABC” ir izdevusi divas mācību grāmatas – krievu un angļu valodas mācību klausāmgrāmatu. Cita veida mācību grāmatu skolēniem ar dzimto latviešu valodu nav. Daudzi vecāki katru dienu pavada vismaz divas stundas, saviem bērniem priekšā lasīdami mācību grāmatas.
Tiesa, valstī ir arī dažas skolas, kurās skolēniem ir asistenti un skolotājiem – palīgi… Pagājušajā nedēļā kāda skolotāja gandrīz neredzīgam skolniekam lasīja priekšā Remarka “Trīs draugus”. Beigās skolotāja bijusi ļoti, ļoti nogurusi… Stundas laikā varot izlasīt aptuveni 20 lappuses, un bieza grāmata jālasa vismaz desmit stundas. Protams, jāpiebilst, ka lasīšanas traucējumi ir iespējami visdažādākie, tai skaitā redzes traucējumi. Rīgas Juglas vidusskolā vairākiem skolēniem lasītprasmi uzlabojusi zila plēve, caur kuru lasot iepriekš gandrīz nesaskatāmie melnie burti kļūst saprotami un viegli izlasāmi.
Visplašākā klausāmgrāmatu krātuve Latvijā ir Neredzīgo bibliotēkai, kura jau vairāk nekā 15 gadus ieraksta vismaz četrdesmit grāmatu gadā. Taču šīs grāmatas ir nepieejamas tiem cilvēkiem, kuriem nav diagnosticēta neredzība vai vājredzība. Jāpiebilst, ka grāmatas ielasa brīvprātīgie, jo tautsaimniecības krīzes gados finansējums tika samazināts, un līdz šim nekas nav mainījies.
Ar skaudību klausos par citām valstīm, kā vairāku stundu garos braucienus var pavadīt, klausoties grāmatas. Gan “Annu Kareņinu”, gan “Vinniju Pūku” un pat fizikas likumu atstāstu.
ANO konvencija paredz vispārēju pieeju informācijai, tomēr Latvijā atbalsts skolēniem un iedzīvotāju grupām ar lasīšanas traucējumiem ir vairāk nekā nepietiekams. Bauskas bibliotēkā publiskā lietošanā šobrīd ir pieejamas 22 klausāmgrāmatas. Somijā, kur jau vairāk nekā piecdesmit gadus bibliotēkās ir pieejamas klausāmgrāmatas, skolēnu ar lasītprasmes traucējumiem ir vismazāk pasaulē. Androula Vasilio, bijusī ES komisāre izglītības, kultūras, daudzvalodības un jaunatnes lietās, atzinusi, ka Eiropas sabiedrībai tā ir potenciāla katastrofa: “Skolēni, kas pēc skolas beigšanas nav spējīgi izprast rakstītu tekstu, nav tikai zaudējums darba tirgum, bet izslēguši sev iespēju izglītoties arī turpmāk.” Starp citu, Kārlis savas krustmātes dzejoļus noklausījās. Klausāmgrāmatā.
