“Sapratu, ka palikšu Latvijā!” Saruna ar ārstu no Libānas Baselu Jakubu Vahbi, kam nesen piešķirta Latvijas pilsonība 68
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas neiroķirurģijas virsārsts Basels Jakuba Vahbe neplānoja pēc studijām Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē palikt Latvijā.
Bet viņa dzīve tā iegrozījās, ka dakteris Vahbe Latvijā izveidoja ģimeni, pilnveidoja savas profesionālās spējas, apguva latviešu valodu tā, ka runā tikpat kā bez akcenta, un pavisam nesen Saeima viņam par nopelniem valsts labā piešķīra Latvijas pilsonību.
Viņš ir papildinājis to Libānas ārstu kopu, kuri arī ir kļuvuši par Latvijas pilsoņiem.
Bez jau labi pazīstamā gastroenterologa Hosama Abu Meri viņu vidū ir gan traumatologs un ortopēds Rafaels Visams, asinsvadu ķirurgs Žoržs Žabūrs, gan arī gastroenterologs Sabri Abdelmasī.
Kāpēc jūs izvēlējāties Latviju kā valsti, kur studēt un strādāt?
B. Vahbe: Man bija divas iespējas – vai nu palikt Libānā un mācīties to, ko es nevēlējos, jo tēva rocība nebija tik liela, lai viņš varētu apmaksāt medicīnas studijas abiem saviem dēliem, vai arī doties studēt medicīnu ārpus savas dzimtenes.
Arī mans vecākais brālis bija izlēmis kļūt par ārstu, bet es par šo profesiju sapņoju jau kopš bērnības.
Vai medicīnas studijas Libānā ir ļoti dārgas?
Protams. Turklāt tur ir atšķirīga programma, ja salīdzina ar Eiropas valstīm. Mans brālis Rabihs sāka studijas prestižajā Amerikas Beirūtas universitātē, kur viņam trīs gadus bija jāapgūst bioloģija, lai iegūtu bakalaura grādu.
Pēc tam bija jāiztur ļoti liela konkurence, lai četrus gadus varētu studēt tieši medicīnu. Vairāk nekā 2600 studentu pretendēja tikai uz 280 studiju vietām.
Ja nemaldos, bioloģijas studiju semestris maksāja ap 50 tūkstošiem ASV dolāru. Tas ir tikai par studijām, neskaitot ikdienas izdevumus un mācību literatūru. Mana ģimene dzīvo valsts ziemeļos, no kurienes ir pusotras stundas brauciens līdz Beirūtai, arī tas nav lēti.
Brālis ieguva bakalaura grādu, bet neizturēja konkursu, lai studētu medicīnu. Tikai par bioloģijas studijām vien tika samaksāti vairāk nekā 300 tūkstoši dolāru.
Es biju ļoti spītīgs, jo uzstāju, ka piepildīšu savu bērnības sapni un kļūšu ārsts. Bet tēvs man atklāti pateica, ka viņš nespēšot šīs studijas apmaksāt. Manam tēvam ir arābu literatūras maģistra grāds, bet viņš strādāja būvniecībā Saūda Arābijā, lai varētu pelnīt naudu un apgādāt ģimeni.
Tēvs ļoti vēlējās, lai kāds no viņa dēliem kļūst par inženieri vai arhitektu, un ļoti cerēja, ka es šo viņa vēlmi piepildīšu. Diemžēl mana sirds lūkojās citā virzienā.
Bet te kādā dienā tēvs, ņemot vērā, ka es ļoti gribu kļūt par ārstu, man sacīja: vai nu tu paliec Libānā un mācīsies par inženieri vai arhitektu, vai brauc līdzi brālim uz Latviju studēt medicīnu un pie reizes viens otru pieskatīsiet.
Man, septiņpadsmitgadīgam jauneklim, toreiz 1999. gadā nekas par Latviju nebija zināms, tāpēc meklēju informāciju vikipēdijā, bet tur atradu kādas divas rindiņas, ne vairāk.
Tagad vismaz trīs A4 lappuses var izdrukāt miera vējos. Tēvs ļāva man kārtīgi padomāt tikai divas dienas, un tajās 48 stundās es tomēr izvēlējos iet uz priekšu un pamest savu ligzdu.
Mēs ar brāli un vēl dažiem studentiem, kas jau mācījās Rīgas Tehniskajā universitātē, lidojām caur Maskavu. Kārtojot vīzu Latvijas vēstniecībā Maskavā, mani gandrīz neielaida Latvijā, jo skaitījos nepilngadīgs.
Paldies Dievam, man paveicās, jo vēstniecībā noticēja, ka brālis mani pieskatīs līdz pilngadībai.
Un tā 1999. gada 28. oktobrī es pirmo reizi vēlā vakara stundā ierados Latvijā. Šeit bija rudens, kas priekš manis bija ļoti auksta ziema. Klimats citāds, ēkas arī, man tas bija pārsteidzoši, zināmā mērā pat tāds kā šoks, jo kaut ko tādu nekad nebiju piedzīvojis.
Apmetos Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes kopmītnē, un tā lēnām sāku pierast pie apstākļiem. Jau iepriekš universitātei biju atsūtījis visus nepieciešamos dokumentus, vidusskolas diplomu.
Skolā biju ļoti labi apguvis angļu valodu – 11. klasē visi kārto starptautisko svešvalodas testu, kā arī atsevišķu eksāmenu matemātikā un svešvalodā. Manas zināšanas tika ļoti labi novērtētas.
Ja vidusskolas 12. klasi beidzāt septiņpadsmit gadu vecumā, tad skolas gaitas sākāt piecu gadu vecumā?
Jā, man bija pieci gadi.
Studējot angļu valodā medicīnu, kaut kad pienāk brīdis, kad Latvijā jāsāk komunicēt ar pacientiem latviešu valodā. Kurā brīdī un kā tas notika?
Mums bija jāapgūst obligātais latviešu valodas kurss. Mana sākotnējā doma bija, ka pēc studijām es atgriezīšos Libānā, apgūšu rezidentūrā specialitāti.
Taču vēlāk, kad iepazinos ar savu nākamo sievu, kura arī studēja medicīnu, sapratu, ka palikšu Latvijā, ka man ir jāmācās latviešu valoda, lai varētu sazināties ne tikai ar slimniekiem, bet arī saviem kolēģiem.
Spilgti atceros, ka trešajā studiju gadā varēju saprast pāris vārdu latviski, salikt kopā pāris frāžu, bet tas bija par maz, lai izmeklētu pacientus.
Kādu dienu, apgūstot vispārējo ķirurģiju, profesors Andrejs Pavārs, ļoti zinošs, bet ļoti skarbs, kuram ļoti nepatika nekārtība, mūs, studentus, sūtīja pie pacienta Bērziņa kunga savākt anamnēzi.
Centos ļoti apgūt latviešu valodu, tāpēc pirmais no visas studentu grupas sāku viņu iztaujāt, bet Bērziņa kungs man uzreiz atbildēja: “Ja ņičevo ņe poņimaju!” (no krievu val.: “Es neko nesaprotu!” – Red.).
Es knapi runāju latviski, bet viņš man stāsta kaut ko, ko es pilnīgi nesaprotu. Devos atpakaļ pie profesora un sacīju, ka neizdevās savākt anamnēzi.
Viņš bija ļoti dusmīgs un pārmeta, ka no manis nekāds dakteris nesanākšot, un, skatoties uz mani, ironiski vaicāja: “Ak, Bērziņa kungs nesaprot latviski? Nāc man līdzi!”
Sapratu, ka kaut kas nav kārtībā. Profesors ieiet palātā un sveicina Bērziņa kungu. “Labdien, profesor, labdien!” skanēja atbilde skaidrā latviešu valodā. Izrādījās, ka pacients vienkārši nevēlas runāt ar studentiem…
Ar katru gadu man veidojās arvien lielāks vārdu krājums, spēju arvien precīzāk un pareizāk uzdot jautājumus latviešu valodā un varēju savākt informāciju no slimniekiem bez problēmām.
Kad iepazinos ar savu nākamo sievu Agnesi, man bija daudz lielāka motivācija apgūt valodu nekā obligātajā latviešu valodas studiju kursā universitātē, kad mācījos medicīnisko terminoloģiju.
Sapratu, ka palikšu Latvijā, ka man ir jāiemācās latviešu valoda ļoti labā līmenī, jo pretējā gadījumā es nespēšu sīki un smalki saprast, kas kaiš pacientam.
Palīdzēja arī tas, ka man ir muzikālā dzirde, spēju noķert pazīstamu cilvēku runas tonalitāti, intonāciju un parodēt viņus.
Vai slimnieki jūs netirpina, no kurienes esat ieradies?
To vaicā gandrīz visi. Daudziem šķiet, ka esmu no Šrilankas vai no Indijas. Tad skaidroju, ka esmu no Libānas, tepat, netālu…
Jau 2017. gadā man ne viens vien vaicāja, kāpēc tu neesi Latvijas pilsonis? Šaubījos, ka man to piešķirs. Man bija pastāvīgā uzturēšanās atļauja, un tā deva gandrīz visu to pašu, kas pienākas ikvienam latvietim.
Taču ar laiku es sapratu, ka Latvija mani piesaista arvien vairāk un vairāk. Mans sievastēvs bija īstens latvietis, ļoti strādīgs, īsts lauku cilvēks, mana autoritāte, tāpat kā mana sieva un skolotāji, jo daudz ko man iemācīja.
Daudz ko es biju iemācījies savā ģimenē, bet, vērojot savu sievastēvu, man bija pārliecība, ka arī es tāds gribētu būt.
Diemžēl viņš mūs pameta šā gada sākumā, un es varu iedomāties, ja viņš būtu šajā saulē, tad ar sajūsmu saviem paziņām un draugiem stāstītu, ka, lūk, znotam beidzot ir piešķirta Latvijas pilsonība. Bet es zinu, ka viņš to noteikti redz no kādas mākoņa maliņas.
Cik daudz jūs sekojat līdzi politiskajai dzīvei jūsu dzimtenē Libānā? Kaut vai tam, kā sabiedrība reaģēja, ka politiķus vakcinēja pret kovidu pašus pirmos, pat pirms mediķiem?
Es būšu atklāts – uzskatu, ka esmu samērā dumjš politikā.
Man ir trīs lietas, par kurām es parasti nestrīdos un neuzbāžos ar savu viedokli – tā ir reliģija, politika, jo es tur neko nesaprotu, turklāt politiķiem ir ļoti liela slodze, jo viņiem ir jācenšas apmierināt visus un tas nekad nav iespējams, un trešā tēma ir sekss, bet nevis no zinātniskā viedokļa, bet gan kā izklaide.
Viena no lietām, kas man patīk Latvijā, ir tā, ka es te varu patverties no politikas. Kad sazinos ar vecākiem vai draugiem Libānā, viņiem bieži patīk padiskutēt par politiku, un tad es viņiem atzīstu, ka Latvijā man ir pilnīgs miers no politikas.
Libānieši elpo un dzer politiku kopā ar savu kafiju, bet man tas nekad nav bijis pie sirds. Ja tam politiķim ir kāda vaina, tad taču kāds viņu ir ievēlējis, un tas, kas to ir izdarījis, var vainot tikai sevi. Man patīk vienkāršā dzīve.
Jūs Bērnu slimnīcā esat ienesis jaunas vēsmas – veicis operācijas, kas līdz tam nebija veiktas. Pastāstiet, lūdzu, sīkāk par šiem jauninājumiem.
Viens pats es neko nevaru ieviest, tas ir visas komandas darbs un saprotošs slimnīcas vadītājs un valde. Neiroķirurģijas klīnikas vadītājs Dāvis Ozoliņš pajautā: klau, ko mēs varam izdarīt vēl vairāk un labāk nekā līdz šim?
Pētīt galvas un muguras smadzeņu funkcijas un nervu funkcijas operācijas laikā, lai tās nebojātu. Agrāk mēs operējām pēc radioloģiskajiem attēliem, nezinot, cik tuvu atrodas nozīmīgi nervi vai šķiedras, bet tagad izmantojam neiromonitorēšanu.
Bērnu slimnīcā labs sasniegums ir arī neiroendoskopija, kuru bija mēģināts attīstīt piecpadsmit gadus, diemžēl nesekmīgi.
Šogad, izmantojot šo minimāli invazīvo neiroķirurģisko metodi, izdevās izoperēt sešus pacientus. Piemēram, 2018. gadā pusei no mūsu pacientiem tika izmantota šī saudzīgā ķirurģiskā metode.
Slimnīcas epilepsijas centra vadītājs Jurģis Strautmanis 2016. gada beigās sāka interesēties, ko mēs domājam par epilepsijas ķirurģisko ārstēšanu. Es pacēlu roku, sakot, ka mēs varam, līdzīgi kā Baraks Obama. Aparatūra jau bija sagādāta, trūka vienīgi zināšanu.
Nākamais jautājums bija par to, kurš to vēlas uzņemties, jo ir jāapgūst šī metode un jāapmāca citi. Iestājās klusums. Tad atkal es pacēlu roku un sacīju, ka esmu gatavs.
Devos mācīties pie profesora Bertila Rudenhaga uz Gēteborgu Zviedrijā, apmeklēju arī kursus Čehijā, un tad sākām paši operēt.
Pirmā epilepsijas pacienta operācija bija 2017. gada sākumā. Meitenītei bija nepilni divi gadi. Viņu bieži mocīja krampji, bija traucēta attīstība.
Mēs baidījāmies, ka operācijas laikā varētu tikt skarti smadzeņu centri, kas atbild par valodu, un mūsu mazā paciente, kura jau tā slikti runāja, paliks vispār bez valodas.
Bet operācija bija sekmīga, meitenītei uzlabojās runas spējas, vārdu krājums trīs mēnešu laikā būtiski palielinājās, un šajā laikā viņa pilnībā atveseļojās.
Tagad viņa dzīvo kā normāls bērns, vien rēta palikusi operācijas vietā. Meitenes mamma man atsūta vēstuli vismaz reizi gadā, pateicas, ka viņas bērns spēj darīt visu to pašu, ko meitas vienaudži.
Ārstējot bērnu, tiek ārstēta arī viņa vecāku dvēsele, jo mātei un tēvam ļoti grūti ir pārdzīvot, kā viņu mazulis mokās. Ārstam tā ir liela emocionāla slodze.
Bērnus vieglāk saprast, ja pašam ir bērni…
Man ir divpadsmitgadīga meita Jasmīne. Dievs viņu sūtīja tieši tad, kad visvairāk vajadzēja. Viņa ir mans prieks un lepnums, un mēs ļoti labi saprotamies, jo pēc horoskopa abi esam Dvīņi.
Mana mamma uzskata, ka joprojām esmu viņai trīsdesmitastoņgadīgais bērns. Bieži vien man iznāk ārā tāds iekšējais bērns, nevainīgs, naivs… Tas palīdz veidot labas attiecības gan ar pacientiem, gan citiem bērniem.
Jūs esat pietiekami jauns, kādu nākotni jūs redzat šeit, Latvijā?
Ja jūs man šādu jautājumu uzdotu pēc desmit vai divdesmit gadiem, atbilde būtu līdzīga – jāiet tikai uz priekšu, jāattīsta savas zināšanas! Mazliet atpūsties, ievilkt elpu un turpināt!
Pēdējo divu gadu laikā Bērnu slimnīcā arvien biežāk nokļūst pacienti ar jaunveidojumiem smadzenēs. Audzēji tiek diagnosticēti pat divgadīgiem un četrgadīgiem bērniem, bija arī viengadīgs pacients.
Agrāk gadā bija kādi četri pieci šādi pacienti, bet tagad viņu ir jau tuvu divdesmit. Iespējams, ka tas ir saistīts ar vidi – gan radiācijas vai citāda veida piesārņojumu, pārtiku un pat stress varētu izraisīt bojājumu DNS un veicināt ļaundabīgu smadzeņu audzēja attīstību.
Viņiem visiem ir jāpalīdz atveseļoties, tāpēc zināšanas ir mana maize.
