Zināmas trīs ES valstis, kurās var iegūt “pilsonību par naudu”. EK ziņo par riskiem 0
Eiropas Komisija ziņo par riskiem, kas saistīti ar ieguldītāju pilsonības un uzturēšanās atļauju programmām Eiropas Savienībā, un norāda uz iespējamiem risinājumiem, kā tos novērst Briselē,
Eiropas Komisija pirmo reizi ir nākusi klajā ar visaptverošu ziņojumu par ieguldītāju pilsonības un uzturēšanās atļauju programmām, kas darbojas vairākās ES dalībvalstīs.
Ziņojums iezīmē pašreizējo praksi un norāda uz vairākiem riskiem, ko šādas programmas rada Eiropas Savienībai saistībā ar drošību, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un korupciju.
Ziņojumā konstatēts, ka riskus vēl vairāk saasina nepietiekamā pārredzamība šo programmu īstenošanā un sadarbības trūkums starp dalībvalstīm.
Migrācijas, iekšlietu un pilsonības komisārs Dimitris Avramopuls sacīja, ka likumīga uzturēšanās Eiropas Savienībā un Šengenas zonā dod tiesības un priekšrocības, ko nedrīkst izmantot ļaunprātīgi.
Dalībvalstīm visos gadījumos pilnībā jāievēro un jāizmanto esošie kontroles mehānismi, un valstu ieguldītāju uzturēšanās atļauju programmas nedrīkstētu būt izņēmums.
“Pēdējos gados mēs kopīgi esam palielinājuši drošību, nostiprinājuši robežas un uzlabojuši informācijas apmaiņu, un ieguldītais darbs nedrīkst tikt palaists vējā. Mēs raudzīsimies, lai pilnībā tiktu ievēroti ES tiesību akti.”
Tieslietu, patērētāju un dzimumu līdztiesības komisāre Vera Jourova teica, ka, kļūstot par vienas dalībvalsts pilsoni, jūs kļūstat arī par ES pilsoni ar visām tā tiesībām, ieskaitot brīvu pārvietošanos un piekļuvi iekšējam tirgum.
Cilvēkiem, kuri iegūst ES pilsonību, ir jābūt reālai saiknei ar attiecīgo dalībvalsti.
“Mums jāpanāk lielāka pārredzamība attiecībā uz to, kā pilsonība tiek piešķirta, un ciešāka sadarbība starp dalībvalstīm. ES nevajadzētu būt vājākiem ķēdes posmiem, kur gribētāji var piemeklēt sev finansiāli visizdevīgāko programmu.”
Ieguldītāju pilsonības programmas (“ zelta pases”)
Trīs ES dalībvalstīs (Bulgārijā, Kiprā un Maltā) pašlaik darbojas programmas, kas ļauj ieguldītājiem iegūt šo valstu pilsonību ar vieglākiem nosacījumiem nekā parastajā naturalizācijas procesā.
Lai iegūtu šo trīs dalībvalstu pilsonību, cilvēkam nav ne pienākuma dzīvot uz vietas, ne arī prasības pēc citas reālas saiknes ar attiecīgo valsti.
Šādas programmas skar visas ES kopējās intereses, jo persona, kas iegūst kādas dalībvalsts pilsonību, vienlaikus kļūst par ES pilsoni.
Vienas dalībvalsts lēmums piešķirt pilsonību apmaiņā pret ieguldījumu automātiski dod tiesības attiecībā uz citām dalībvalstīm, proti, brīvu pārvietošanos un piekļuvi ES iekšējam tirgum, lai veiktu saimniecisku darbību, kā arī tiesības piedalīties un tikt ievēlētam Eiropas un vietējās vēlēšanās.
Praksē šīs programmas bieži tiek reklamētas kā iespēja iegūt ES pilsonību kopā ar visām tiesībām un privilēģijām, kas no tās izriet.
Komisijas ziņojumā norādīts uz šādiem problemātiskiem aspektiem:
· drošība: pieteikumu pārbaudes nav pietiekami stingras un pietiekami sistemātiski netiek izmantotas ES centralizētās informācijas sistēmas, piemēram, Šengenas informācijas sistēma (SIS);
· nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācija: ir nepieciešamas stigrāka kontrole (“ uzticamības pārbaude”), lai pārliecinātos, ka netiek apieti noteikumi par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanu;
· nodokļu apiešana: nepieciešama uzraudzība un ziņošana, lai pārliecinātos, ka personas neizmanto šīs programmas, lai gūtu labumu no nodokļu atvieglojumiem;
· pārskatāmība un informācija: Ziņojumā norādīts, ka trūkst skaidras informācijas par to, kā programmas tiek īstenotas, tostarp par saņemto, apstiprināto un noraidīto pilsonības pieteikumu skaitu un pieteikumu iesniedzēju izcelsmi.
Turklāt dalībvalstis neapmainās ar informāciju par pieteikumu iesniedzējiem šādās programmās un neinformē cita citu par noraidīto pieteikumu iesniedzējiem.
Ieguldītāju uzturēšanās atļauju programmas (“zelta vīzas”)
Ieguldītāju uzturēšanās atļauju programmas, lai arī dod tiesības, kas atšķiras no pilsonības programmu piešķirtajām, rada tikpat nopietnus drošības riskus dalībvalstīm un ES kopumā.
Derīga uzturēšanās atļauja dod trešās valsts valstspiederīgajiem tiesības uzturēties attiecīgajā dalībvalstī, kā arī brīvi ceļot Šengenas zonā.
Lai gan ES tiesību akti reglamentē noteiktu trešo valstu valstspiederīgo kategoriju iebraukšanas nosacījumus, tie pašlaik nereglamentē uzturēšanās atļauju piešķiršanu ieguldītājiem – tas paliek dalībvalstu kompetencē.
Pašlaik šādas programmas darbojas 20 dalībvalstīs: Apvienotajā Karalistē, Bulgārijā, Čehijā, Francijā, Grieķijā, Horvātijā, Igaunijā, Itālijā, Īrijā, Kiprā, Latvijā, Lietuvā, Luksemburgā, Maltā, Nīderlandē, Polijā, Portugālē, Rumānijā, Slovākijā un Spānijā.
Komisijas ziņojumā norādīts uz šādiem problemātiskiem aspektiem:
· drošības pārbaudes: saskaņā ar ES tiesību aktiem ir jāveic zināmas drošības procedūras pirms vīzas vai uzturēšanās atļaujas izsniegšanas ārvalstu ieguldītājiem. Taču trūkst informācijas par to, kāda ir dalībvalstu praktiskā pieeja un apsvērumi attiecībā uz drošības aspektiem;
· fiziskas uzturēšanās prasība: uzturēšanās atļaujas, kas saņemtas ar ieguldījumu palīdzību un neprasa vai tikai daļēji prasa ieguldītāja fizisku uzturēšanos attiecīgajā dalībvalstī, varētu sekmēt ES pastāvīgā iedzīvotāja statusa un ar to saistīto tiesību piešķiršanu vai pat ļaut paātrināti iegūt dalībvalsts un līdz ar to ES pilsonību;
· pārredzamības trūkums: ziņojumā uzsvērts, ka programmām trūkst pārredzamības un uzraudzības, it sevišķi attiecībā uz uzskaiti un statistikas trūkumu par to, cik daudz cilvēku saņem uzturēšanās atļauju ar šādu programmu starpniecību.
Turpmākie pasākumi
Eiropas Komisija sekos, kā ieguldītāju pilsonības un uzturēšanās atļauju programmu radītās plašākās sekas atbilst ES tiesību aktiem, un vajadzības gadījumā veiks nepieciešamās darbības. Tāpēc ES dalībvalstīm īpaši jāraugās, lai:
· sistemātiski tiktu veiktas visas obligātās robežu un drošības pārbaudes;
· pienācīgi tiktu izpildītas Ilgtermiņa uzturēšanās atļaujas direktīvas un Ģimenes atkalapvienošanās direktīvas prasības;
· līdzekļi, ko ieguldītāji iemaksājuši, lai saņemtu pilsonību vai uzturēšanās atļaujas, tiktu izvērtēti saskaņā ar ES noteikumiem par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu;
· saistībā ar nodokļu apiešanas riskiem dalībvalstis izmantotu ES administratīvās sadarbības sistēmas ietvaros pieejamos instrumentus, sevišķi informācijas apmaiņai.
Eiropas Komisija sekos, kādas darbības dalībvalstis veic, lai cīnītos ar šo programmu radītajām problēmām attiecībā uz pārredzamību un pārvaldību.
Tā izveidos dalībvalstu ekspertu grupu šo programmu pārskatāmības, pārvaldības un drošības uzlabošanai.
Šīs grupas uzvedumi būs šādi:
· izveidot sistēmu informācijas apmaiņai un konsultācijām par saņemto pieteikumu skaitu, izcelsmes valstīm un pilsonības un uzturēšanās atļauju skaitu, ko dalībvalstis ir vai nav piešķīrušas personām uz ieguldījumu pamata;
· līdz 2019. gada beigām izveidot kopīgu ieguldītāju pilsonības programmu drošības pārbaužu kopu, kas ietver konkrētus riska pārvaldības procesus;
Visbeidzot, tā kā trešās valstis veido līdzīgas programmas, kas var ietekmēt ES drošību, Komisijas uzraudzība ieguldītāju pilsonības programmām kandidātvalstīs un potenciālajās kandidātvalstīs būs daļa no ES pievienošanās procesa.
Komisija arī vīzu apturēšanas mehānisma ietvaros pētīs, kā šādas programmas ietekmē valstis, ar kurām ES ir bezvīzu režīms.
Konteksts
Ieguldītāju pilsonības programmas ļauj attiecīgajai personai iegūt jaunu pilsonību, pamatojoties tikai uz ieguldījumiem. Ieguldītāju uzturēšanās atļauju programmas ļauj trešo valstu valstspiederīgajiem pie zināmiem nosacījumiem saņemt uzturēšanās atļauju dzīvošanai kādā ES valstī.
Valsts pilsonības iegūšanas un zaudēšanas nosacījumus reglamentē katras dalībvalsts tiesību akti, pienācīgi ievērojot ES tiesību aktus. Starptautiskajās tiesībās noteiktie principi paredz, ka jāpastāv „reālai saiknei” starp pieteikuma iesniedzēju un valsti vai tās valstspiederīgajiem.
Tā kā valsts pilsonība ir priekšnosacījums, lai iegūtu ES pilsonību un ceļš uz Līgumos noteikto tiesību iegūšanu, Komisija sagatavo ziņojumus par ieguldītāju programmām, ar kurām tiek piešķirta dalībvalstu pilsonība.
Uzturēšanās atļaujas piešķiršanu netiek regulēta ES līmenī, un pašlaik to reglamentē valstu tiesību akti. Taču ES tiesību akti regulē atsevišķu trešo valstu valstspiederīgo kategoriju ieceļošanas nosacījumus.
Šodienas ziņojums ir turpinājums Eiropas Parlamenta 2014. gada 16. janvāra rezolūcijai, kurā Komisija tika aicināta izvērtēt dažādu valstu pilsonības programmas, ņemot vērā Eiropas vērtības un ES tiesību aktu un prakses burtu un garu.
Savā 2017. gada ziņojumā par ES pilsonību Komisija paziņoja, ka tā publicēs ziņojumu par dalībvalstu programmām, ar kurām ieguldītājiem tiek piešķirta ES pilsonība.
