Zināma “zobu parādīšana” ir iespējama 0
Kopš Putina nākšanas pie varas Latvijai ir nepārtraukti pieaugoša konfrontācija ar Krieviju. Nespēdama uzbrukt mums militāri kā Gruzijas gadījumā, Krievija ir izstrādājusi jaunu stratēģiju, kā mēģināt atgūt varu Latvijā. Šī stratēģija balstās uz Krievijas dabas bagātību radīto ekonomisko spēku un lielo krievu minoritāti, kuras viena daļa ir nelojāla mūsu valstij.
Tiek izmantotas arī krievu skolas, Krievijas kontrolētie mediji un nelielā, bet tomēr pastāvošā prokrieviski vai prokomunistiski noskaņotā cilvēku grupa vairākās ES valstīs. To visu Krievija izmanto, lai radītu nerimstošu psiholoģisku spiedienu pret mums kā Latvijā, tā dažādās Eiropas institūcijās un visur citur, kur tikai Krievijai paveras kāda iespēja.
Atšķirīgās demokrātijas
Rodas jautājums: kāda ir Latvijas stratēģija šā asimetriskā uzbrukuma atvairīšanai? Šķiet, tādas vispār nav. Ja arī šāda stratēģija pastāv, tad, no malas vērojot, tā izskatās kā mēģinājums ar savaldīgu, bieži pat piekāpīgu rīcību panākt attiecību uzlabošanos, paralēli tam paļaujoties uz drošību, ko mums sniedz NATO un ES. Šāda drošība pastāv, bet tā garantē galvenokārt militāru drošību. Tomēr pastāv arī citu veidu riski, un tos mēs sākam arvien vairāk izjust ikdienas dzīvē. Tos redzam visādu lindermanu izdarībās, absurdos referendumos, uzņēmumu (ieskaitot valsts uzņēmumu) piekoptajā divvalodībā, latviešu diskriminācijā darba tirgū un vēl daudz un dažādos ikdienas sīkumos.
Demokrātijas var būt ļoti atšķirīgas gan savā formā, gan būtībā. Visi piekritīs, ka Zviedrijas demokrātija nav gluži tas pats, kas Baltkrievijas. Demokrātijas varētu klasificēt pēc dažādiem kritērijiem – pastāvēšanas ilguma, tautas akcepta, sasniegumiem utt. Šoreiz vēlētos tās iedalīt pēc stingrības, ar kādu tās stājas pretī izaicinājumiem. Vienā galā tad varētu likt tās, kas neļauj sevi apcelt ne iekšējiem, ne ārējiem ienaidniekiem. Šajā grupā būtu jāiekļauj Izraēla, Singapūra, ASV, arī Igaunija. Otrajā galā būtu demokrātijas, kas ļauj sevi apcelt – piemēram Rietum- un Dienvideiropas valstis un viņu nespēja tikt galā ar nelegālajiem iebraucējiem un dažādiem iekšējiem ienaidniekiem. Tās izskatās nespēcīgas, pašas sev sasējušas rokas ar pārspīlētiem likumiem. Šajā “ļengano demokrātiju” grupā diemžēl atrodas arī mūsu Latvija – bezspēcīga pret valstij un latviešiem atklāti naidīgiem ārzemniekiem, pret Krievijas medijiem, diplomātiem un aģentiem.
Tāpat valsts ir bezzobaina pret visādu veidu ekonomiskiem pārkāpumiem, sākot ar “aplokšņu algām”, oligarhiem, kurus tiesā gadiem ilgi un nevar notiesāt, un beidzot ar negodīgiem baņķieriem, par kuru noziedzīgās rīcības sekām Latvijas nodokļu maksātāji maksās vēl daudzus gadu desmitus.
Aiz pieklājības pret krievu minoritāti nekad netiek pieminēts, ka visi šie “dižie” baņķieri nākuši no Krievijas. Bankas “Baltija”, “Parex bankas” un Krājbankas bijušos īpašniekus esam saņēmuši kā dāvanu no šīs “brīnišķīgās” austrumu gaismas, lielās kultūras un bezgalīgā biznesa valsts. Rietumu virzienā bieži ļaujam sevi apcelt ar pārāk lielu paklausību Briseles noteikumiem, kurus laiku pa laikam atļaujas pārkāpt pārējās ES valstis.
Tagad Latvijā briest atkārtota prasība piešķirt visiem nepilsoņiem Latvijas pilsonību. Izsniegt to bez valodas, vēstures, likumu zināšanas un, galvenais, labi zinot dažu šo nepilsoņu lojalitātes trūkumu valstij, kurā viņi dzīvo. Nekur pasaulē tāda kārtība nepastāv. Daudzi lasītāji nezinās, ka Vācijā no miljonos skaitāmajiem turku izcelsmes iedzīvotājiem mazāk nekā trešā daļa ir varējusi iegūt Vācijas pilsonību (sk. “The Economist” šā gada 7. janvāra numura 68. lpp.). Tieši tagad vairākās valstīs tiek ieviesti stingrāki noteikumi pilsonības iegūšanai. Tomēr mums mēģina uzspiest citas prasības. Izmeklēti “eksperti” atkal brauc mūs pamācīt. Tipisks bija nesenais EDSO novērotāju Armīna Rabitša un Tamāras Otiašvili apciemojums, pieprasot “elastīgāku pieeju” un tiesības čekistiem un interfrontes aktīvistiem kandidēt vēlēšanās. Kādēļ gan gudrais Rabitša kungs, būdams austrietis, vispirms nepieprasa no savas kaimiņvalsts Vācijas “elastīgāku pieeju” turku minoritātei?
Ķīnas piemērs
Kā uz šādām lietām reaģē tās demokrātijas, kas neļauj sevi apcelt? “Latvijas Avīzes” šā gada 13. janvāra numura 8. lpp. lasām: “Izraēlas Augstākā tiesa atstājusi spēkā Izraēlas parlamenta 2003. gada jūlijā apstiprināto likumu, kas liedz palestīniešiem iegūt Izraēlas pavalstniecību, neskatoties uz stāšanos laulībā ar Izraēlas arābiem… Tiesa atzīst ģimenes apvienošanās tiesības, kas atbilst cilvēktiesībām, taču (..) cilvēktiesības nav svarīgākas par drošības apsvērumiem un nedrīkst būt par priekšrakstu nacionālajai pašnāvībai.” Šādi, lūk, lemj demokrātija, kas rūpējas par savu valsti un kam ir nelokāma stingrība svarīgos jautājumos.
Par valsts rīcību domājot, vēlos pieminēt bijušā ASV ārlietu ministra Henrija Kisindžera nesen izdoto grāmatu “Par Ķīnu” (Henry Kissinger, “On China”). Atgādināšu, ka Kisindžers bija amerikāņu diplomāts, kurš prezidenta Niksona uzdevumā izvilka ASV no Vjetnamas kara bezcerīgās situācijas. Niksons atjaunoja stratēģisku, kaut neformālu sadarbību ASV un Ķīnas starpā, ar ko iesākās Krievijas ģeopolitiskās varenības noriets. Autors ir lielisks Ķīnas un tās vēstures pazinējs. Ķīna šā gadsimta laikā kļūs par pasaules ietekmīgāko valsti kā ekonomiskā, tā politiskā un varbūt pat militārā ziņā, tādēļ ir vērts iedziļināties šajā ārpuskārtas vērtīgajā grāmatā. Iespaidīgi ir apraksti par ķīniešu nacionālismu, izsmalcināto diplomātiju un milzīgo pieredzi valdīšanas mākslā. Kisindžers mums atgādina, ka beidzamo 20 gadsimtu laikā, izņemot tikai divus pēdējos, Ķīna ir bijusi pasaules pirmā valsts – lielākā, bagātākā, visādā ziņā varenākā. Pašlaik tā ir ceļā uz šā statusa atjaunošanu.
Grāmatā aprakstītas Ķīnas stratēģijas savu interešu aizstāvēšanai. No plašā klāsta pieminēšu tikai vienu piemēru, kas varētu būt pārdomu objekts arī mūsu valsts vadītājiem. Tā ir Ķīnas stratēģu atšķirīgā domāšana no rietumniekiem, kad valsts intereses ir apdraudētas.
Runa ir par gatavību šādā situācijā dot arī daudz spēcīgākam pretiniekam preemptīvu sitienu (preemptīva sitiena tulkojums varētu būt: pirmais sitiens bez brīdinājuma ar nodomu likvidēt kādu pretinieka draudu, pirms tas kļūst grūtāk novēršams). Šāda sitiena svarīgākais panākums ir psiholoģiskais efekts, ko tas atstāj uz pretinieku.
Rietumnieku reakcija situācijās, kad pretinieks ir spēcīgāks, ir citāda. Tā ir piesardzība, otras puses nekaitināšana, mēģinājumi risināt jautājumus, kuros nepastāv domstarpības, vai arī risinājumu meklēšana ar sarunām (un nelielu piekāpšanos nepieciešamības gadījumā). Kā jau pieminēju, līdzīga šķiet Latvijas stratēģija attiecībā uz Krieviju.
Kisindžers apraksta, kā salīdzinoša nespēka situācijā Ķīna deva preemptīvu sitienu Padomju Savienībai Usuri upes konflikta laikā, neskatoties uz to, ka ķīnieši bija informēti par PSRS nopietnu gatavošanos pilna mēroga karam pret viņiem. Arī robežkonfliktā ar Indiju Himalaju kalnos Ķīna veica līdzīgu preemptīvu sitienu pret indiešu karaspēku, pēc tam atkāpjoties, bet ar savu stingro rīcību tie indiešu pretenzijas ir iesaldējuši līdz pat šai dienai. Krievi ir mācījušies no ķīniešiem. Ja paskatāmies uz valodas un priekšā stāvošo pilsonības referendumu, visiem, īpaši labi informētajai Maskavai, ir skaidrs, ka šādi referendumi Latvijā nav uzvarami. To vienīgais mērķis ir nepārtrauktais psiholoģisks spiediens uz latviešiem.
Kaitniekus izraidīt!
Latvija, protams, nav Ķīna. Mūsu mērogs un iespējas ir pilnīgi citādas, bet vai tomēr nevaram mācīties no viņu 2000 gadu ilgās pieredzes? Kādas citas mazas valsts sekmīgu stingru rīcību nesen redzējām mūsu tuvumā. Tā bija bronzas karavīra pārvietošana Tallinā. Arī mūsu sabiedrība vēlas stingrāku rīcību, kā labi redzējām, kad prezidents Zatlers atlaida 10. Saeimu. Nemēģinu ieteikt pārgalvību, kas neatbilst mūsu reālajām iespējām, tomēr zināma “zobu parādīšana” ir iespējama, un nekas ļauns no tās mums nenotiks. Drīzāk iegūsim lielāku cieņu gan citu, gan pašu acīs.
Saprātīgs preemptīvs sitiens varētu būt, piemēram, pāris kaitīgu cilvēku izraidīšana no valsts. Visādā ziņā būtu lietderīgi izraidīt Lindermanu, Osipovu un Gapoņenko. Tas, protams, izraisīs visskaļākos protestus no Krievijas puses un droši vien arī no dažām ES institūcijām. Tomēr vairāk Krievija savā šodienas situācijā nespēj.
Šaubos arī, vai pārējās ES valstis būs gatavas uz kādu nosodošu rīcību pret Latviju. Liela daļa Eiropas politiķu arvien labāk sāk izprast mūsu vēsturi un īpašo situāciju. Šāda stingra rīcība atstātu lielu psiholoģisko efektu uz visām iesaistītajām pusēm, celtu mūsu iedragāto pašapziņu, vairotu prestižu un simpātijas daudzu citu valstu acīs (arī Ķīnas). Tas nāktu par labu krievu minoritātei Latvijā – situācija ilgtermiņā būs mierīgāka un vispārējā stāvokļa uzlabošanās nesīs augļus visiem, arī Latvijas krieviem. Politiķiem, kas veiktu šo izraidīšanu, būtu nodrošināta uzvara nākamajās Saeimas vai pašvaldību vēlēšanās, jo latviešiem ir līdz kaklam apnikusi mūsu nepārtrauktā pazemošanās, piekāpšanās, mūsu apcelšana.
