“Zināma interese par mani ir visu laiku!” Saruna ar Rihardu Lomažu 0
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Turcijā aizvadu labu sezonu, zināma interese par mani ir visu laiku,” saka Rihards Lomažs. 25 gadus vecais aizsargs novembrī ar diviem mačiem Latvijas izlases rindās skaļi par sevi atgādināja Eiropas basketbola augstākajiem plauktiem.
Kā tevi “Merkezefendi” klubā sagaidīja pēc tik spilgtām spēlēm izlasē?
R. Lomažs: Galvenais treneris Zafers Aktas pirms un pēc abām spēlēm uzrakstīja. Komandai pievienojos izbraukumā pusnaktī, pirms spēles dienā ilgi gulēju un pa taisno devos uz maču, tā ka ar spēlētājiem sanāca maz laika parunāt, bet viņi bija priecīgi, pajokoja. Izbraukumā dzīvoju ar beļģi Tomasu Akjazili, mazliet parunājām par izlašu spēlēm. Klubam bija paredzēta mājas spēle, bet Turcijā plosās vētra, hallei pusi jumta norāva. Nezinu, kad varēsim tur atgriezties. Pēc izlases jutos, it kā būtu buldozers pārbraucis – daudzie lidojumi, spēles, tāpēc trešdien biju kā kosmonauts.
Tomēr nospēlēji 31 minūti.
Ne fiziski, ne mentāli nejutos gatavs spēlei, bet treneris laida, mēģināju darīt, taču nekas nepadevās (seši punkti, no spēles metieni 2/11, saruna notika piektdien, un nākamajā vakarā Rihards 36 minūtēs guva 17 punktus. – I. S.).
Visur savas stihijas, Latvijā trešo dienu aktuālais jautājums ir sniega tīrīšana.
Paspēju aizmukt, citādi varēju iestrēgt, bet no sniega iekļuvu vētrā. Pagājušajā ziemā Vācijā bija diezgan liels sniegs, un tad es arī dabūju tīrīt sētu. Man ziema ļoti patīk un mazliet pietrūkst, ilgojos, skatoties bildes.
Šobrīd esi visa atlases cikla rezultatīvākais spēlētājs, arī vasarā izlases sastāvā biji viens no līderiem. Kā šķiet, kur slēpjas veiksmes faktors?
Lukas Banki sistēmā labi jūtos, esmu pārliecināts par sevi. Treneris nepārmet, visiem dod brīvību uzbrukumā. Jau no pirmajām dienām pierādīju, ka varu spēlēt, viņš uzticas. Man pašam šāda rezultativitāte nav pārsteigums, vienmēr esmu sev ticējis. 30 punkti – es par to nedomāju, metieni iekrita, daži bija brīvāki, daži sarežģītāki, bet, kad sajūti spēli, tad tā notiek. Nebija tā, ka pie 15 punktiem domāju – tagad apstāšos. Spēlēju pēc situācijas, neko neforsēju. Visu karjeru esmu trenējis metienu, daudz ar treneri Gintu Fogeli “Ventspils” laikā. Iespējams, tagad tas atmaksājas. Treniņos vienmēr strādāju papildus, pārliecība noteikti palīdz. Ja tādas nav, vari trenēties, cik gribi, bet nevarēsi iemest.
Kā izlase mainījusies Banki vadībā?
Spēlējam ātrāk, viss ir mazliet citādi, jaunas dvesmas. Pirmkārt, treneris ārzemnieks, mēģina mūs visā iesaistīt, daudz runā ar spēlētājiem, asistentiem. Basketbola ziņā nekas kardināli nevar mainīties, bet viņš iedod savu vīziju un ļauj brīvi spēlēt, pagaidām izskatās labi, taču vairāk varēsim spriest pēc gada, diviem.
Statistika rāda, ka esam palikuši uzticīgi sev – tālmetienu Latvijai ir visvairāk no visām komandām, lai gan divas spēles, protams, nav objektīvs rādītājs.
Nav tā, ka ir tikai jāskrien un jāmet, bet garajiem apakšā nevajag dot. Paši improvizējam, ejam caurgājienos, izmetam uz āru. Pret serbiem bija uzbrukuma vakars abām komandām, slovāki mums principā atdeva perimetru, tāpēc nevarējām nemest. Tāda spēle kā pret Serbiju – neatceros, ka būtu bijusi. Abām komandām aizgāja uzbrukums, un tā visu vakaru turpinājās, pieļauju, tādēļ, ka komandas ļoti maz laika ir kopā, spēlētāji meistarīgi un uzbrukuma potenciāls milzīgs, sagatavot ekstra aizsardzību tik īsā laikā ir grūti, īpaši nezinot, kas spēlēs un kas ne. Pret beļģiem serbi neko daudz neiemeta.
Cik sāpīgi bija zaudēt viņiem pašās beigās?
Pēdējā svilpe bija sāpīgāka par zaudējumu – būtu priecīgāks, ja viņi iemestu līdz ar signālu. Es tādu sodu nebūtu devis, un nesaprotu, kāpēc nosvilpa – cilvēks atrodas ar muguru pret grozu, lec prom, iebļaujas. Tāds lēmums tādā mačā… Bija jāļauj spēlēt papildlaiku, bet tiesneši pavilkās uz skatītājiem. Skatījos Beļģijas un Serbijas spēli, serbi viesos visu laiku tirinājās, bet nedeva tādas piezīmes kā mājās. Par to rūgtums, bet neko darīt, tā ir bijis gadu gadiem. Jābūt pašiem niknākiem, un spēle jānoved līdz beigām.
Pret slovākiem 35. minūtē bija četru punktu deficīts. Neiezagās doma, ka var beigties tāpat kā pret bulgāriem?
Ja godīgi, tad ne, biju vairāk pārliecināts, ka uzvarēsim. Viņi piedāvāja parocīgu spēli, taču nevarējām iemest. Pašam pārliecība bija augsta, sajutu spēli, tas pavilka pārējos, un arī viņi atvērās. Arī tādas spēles vajag, lai kļūtu stiprāki kā komanda. Protams, tas nebija līmenis, par kuru lepoties, bet šādi sīkumi arī veido komandu. Mēs esam jauni, sākam no pašas apakšas, šobrīd galvenais ir uzvara, un to mēs izcīnījām.
Pēc šādām spēlēm aģents nesaka, ka ir interese no lielākām komandām?
Visu laiku ir kaut kāda interese, arī sezonā labi spēlēju, bet nekā konkrēta. Teicu aģentam, lai netraucē sezonas laikā, ja tiešām nav nekā nopietna. Interesējas, saka labus vārdus. Gan no Turcijas, gan citām valstīm, bet sīkāk nevaru komentēt. Koncentrējos un esmu motivēts aizvadīt pilnu sezonu šajā komandā. Kas notiks pēc dienas vai mēneša – es nezinu, viss var arī ātri mainīties.
Ar ko tevi uzrunāja Turcijas līgas jaunpienācēji?
Treneris zvanīja, piedāvāja lielu spēles laiku, līdera lomu, un man tas bija svarīgi. Pierādīt, ka visu sezonu varu nospēlēt labi un daudz. Man bija nosacījums – ja nav Eirolīga, tad lai ir daudz minūšu un brīvas rokas. Tas arī ir piepildījies, treneris uzticas, daudz jautā, ja ir ieteikumi, varu iet un runāt. Bumba man ir visu laiku rokās, jāuzņemas atbildība. Pietrūkst uzvaru, bet domāju, ka tas nokārtosies. Kopumā ar sezonu esmu ļoti apmierināts.
Kāda ir Turcijas basketbola līga, salīdzinot ar Franciju un Vāciju?
Turcijā ir ļoti daudz labu komandu un spēlētāju, augšgala un apakšgala līmenis nav tik ļoti atšķirīgs. Mēs “Anadolu Efes” zaudējām pagarinājumā, “Fenerbahce” – pēdējās trijās minūtēs, “Pinar Karsiyaka” – pēdējā pusotrā minūtē. Tas čempionātu padara interesantu un neparedzamu. Francijā ir fiziskāks basketbols, Vācijā – vairāk uz domāšanu.
Vai Francijā tev neizdevās nostabilizēties tieši tādēļ, ka tur dominē fiziskais basketbols?
Fiziskais basketbols nebija problēma – ja ir galva uz pleciem, vari spēlēt. Līdz galam neiedeva uzticības kredītu. Uzskatu, ja spēlētājam uzticas, tad var spēlēt jebkurā līmenī, īpaši, ja noķer pārliecību. Es neesmu atlētiskākais džeks, bet fiziski īpaši neatpaliku no citiem. Kad iedeva iespēju, bija daudz ļoti labu maču, nākamajā vakarā – atkal trīs četras minūtes, tad iemet 20 punktus un atkal nespēlē. Kaut kas nebija kārtībā, bija pārāk daudz spēlētāju paņemti. Bet neesmu ne uz vienu apvainojies, arī “ASVEL” ne, saglabājušās labas attiecības, joprojām uzturam kontaktu. Basketbols ir arī bizness, nebiju īstajā laikā īstajā vietā, bet tā ir vērtīga pieredze.
Mērķis ir tuvākajos gados atgriezties Eirolīgā?
Jā, zinu, ka sevi pierādīju, jūtu, ka varu tur spēlēt un dot pienesumu komandai. Tas ir nākamais izvirzītais mērķis.
“Merkezefendi” Turcijas čempionātā kopvērtējumā atrodas pirmspēdējā, 15. vietā. Cik tev grūti samierināties ar daudzajiem zaudējumiem?
Cilvēki, kas mani pazīst, zina, ka vienmēr gribu uzvarēt – vai tie būtu mīnusi sētā vai uzdevums treniņā. Zaudējumi ir īpaši sāpīgi, komandā visi ir motivēti, grib uzvarēt, bet kaut kā pietrūkst. Turklāt ir tikai viena spēle nedēļā, un tad trīs dienas domā par iepriekšējo. Nedomāju, ka zaudējumi bija sagaidāmi, trijos mačos varēja aiziet uz abām pusēm un, ja uzvarētu, bilance būtu citāda. Situācija blīva, ar pāris uzvarām jau varam būt augstāk. Katra spēle te ir kā karš, patīk, ka konkurence tik augsta.
Kā esi iedzīvojies Turcijā?
Nu jau pie visa esmu pieradis, klubs iedeva mašīnu, dzīvokli tuvu hallei, esmu kopā ar sievu Martu. Salīdzinoši liela pilsēta – Turcijas mērogiem īsti ne, bet Latvijas gan, miljons iedzīvotāju. Esam apskatījuši apkārtnē esošos tūrisma objektus, valsts tiešām ir skaista. Vasarā bija +40 grādi, tad negribējās nekur ārpus mājas kustēties, bet šobrīd +20, patīkami. Kad kluba cilvēkiem kaut ko pajautā, ir jāatgādina, lai izdarītu. Es neesmu īpaši izlepis, zinu, ka esmu atbraucis uz šejieni spēlēt basketbolu.
Vai pēc daudziem zaudējumiem karstasinīgie turki nedraud spēlētājiem?
Nē, cilvēki ļoti adekvāti, nāk, aplaudē, te ir daudz studentu. Svarīgi, ka redz – mēs cīnāmies un atdodam visu, tāpēc nav kā citur, kur izsvilpj. Ir forši spēlēt. Uz ielas īpaši neatpazīst, pilsēta tomēr paliela. Vācijā gandrīz katrs cilvēks uz ielas sveicināja, kaut ko novēlēja. Pirms mēneša tika atļauts, ka uz spēlēm var nākt pilna halle ar skatītājiem, vietas ir apmēram pieciem tūkstošiem, un mums parasti sanāk 80, 85 procenti.
Vizītkarte. Rihards Lomažs
* Dzimis 1996. gada 13. aprīlī
* Basketbolists, aizsargs, augums 1,93 m
* Pārstāv Turcijas klubu Denizli “Merkezefendi”. Šosezon 11 spēles, vidēji laukumā 31,8 minūtes, 14,8 punkti, 2,4 atlēkušās bumbas, 2,9 rezultatīvas piespēles
* Pārstāvējis vienības “LMT Basketbola akadēmija”, “Jūrmala”, “Jelgava”, “Ventspils”, “ASVEL” (Francija), “Gottingen” (Vācija)
* Latvijas izlasē – 23 spēles, vidēji gūti 11,7 punkti
