Lats pret rubli: kā padomju vara aplaupīja Latvijas iedzīvotājus 225
Viesturs Sprūde, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Okupētās Latvijas iedzīvotājiem 1940./1941. gadā padomju vara mācēja sagādāt vienu “pārsteigumu” pēc otra. Turklāt prata to darīt tik ciniski, cik vien iespējams.
1941. gada 25. martā Latvijā dzīvojošie pamodās un uzzināja, ka brīvvalsts lati, kas pēc kursa 1:1 joprojām bija apgrozībā paralēli padomju rublim un glabājās pilsoņu maciņos un slēptuvēs, vairs nav derīgs maksāšanas līdzeklis! Veikalā tagad pieņēma tikai padomju rubļus.
Vismaz daļa iedzīvotāju jau pirmajā padomju okupācija dienā – 1940. gada 17. jūnijā – saprata, ka nekas labs nav gaidāms.
Tiklīdz ielās parādījās padomju tanki, daudzi steidza uz bankām un divu stundu laikā izņēma no tām divus miljonus latu. Būtu izņēmuši vēl, ja pagaidām pie varas esošā Kārļa Ulmaņa valdība nepasteigtos vispirms naudas izsniegšanu no noguldījumiem vispār apturēt, bet tad ieviest ierobežojumus.
Tā bija loģiska reakcija, jo nesen šādu paniku Latvija jau bija pieredzējusi Otrā pasaules kara sākumā, 1939. gada septembra pirmajās dienās, un tā rīkotos jebkura valdība, kam dārga savas valsts finanšu un banku sistēmu stabilitāte. Vienīgā nelaime, ka Ulmaņa ministru kabinets neaptvēra, ka šoreiz notiek kas pavisam cits.
Vēsturnieks, Vidzemes Augstskolas rektors Gatis Krūmiņš uzsver: “Šis valdības solis kārtējo reizi apliecināja, ka tā nebija pareizi novērtējusi reālo situāciju un gribot negribot izdarīja lāča pakalpojumu visiem Latvijas iedzīvotājiem, ļaujot ietaupījumus nolaupīt okupācijas varai.”
Bet tobrīd to neviens vēl neatskārta. 1940. gada vasarā galvenās bažas saistījās ar straujo lata devalvāciju, ko apzināti veicināja Augusta Kirhenšteina leļļu valdība, pēc norādēm no Maskavas gatavojot ceļu padomju rubļa ienākšanai.
Apzagšanas sistēma
Noguldījumu izsniegšanas bloķēšana bažas par lata likteni, zināms, neapturēja.
1940. gada jūlija beigās Kirhenšteina “valdība” jau draudēja sodīt “panikas cēlājus”, kas izplatot baumas par saimnieciskās sistēmas sagrūšanu un arī lata likteni.
“Lata līdzšinējā stabilitāte tiks uzturēta arī turpmāk. Lats kā maksāšanas līdzeklis paliek spēkā arī turpmāk. Ja saimnieciskās pārorganizēšanas procesā rastos vajadzība naudas sistēmu grozīt, tad šos grozījumus valdība izvedīs, nodrošinot lata turētājiem pilnvērtīgu ekvivalentu.
Baumas par iespējamu inflāciju ir tautas valdības naidnieku izgudrojumi. Nekāda inflācija nenotiks, un lata pirktspēja tiks uzturēta. Lata pirktspējas samazināšana būtu pretrunā ar valdības politiku – uzlabot algotā darba spēka stāvokli. Jau šī apsvēruma pēc vien jebkāda devalvācija izslēgta,” bija teikts 23. jūlijā presē izplatītajā paziņojumā.
Tauta šiem solījumiem gan lāgā neuzticējās. Par to liecināja agrāk neierastā drūzma pie nepārtikas preču veikaliem un straujums, ar kādu vasarā no aprites pazuda sudraba viena, divu un piecu latu monētas. Kirhenšteina “valdības” sodīšanās par “neapzinīgiem pilsoņiem” nelīdzēja. Lai segtu apgrozāmās naudas trūkumu, tā bija spiesta sākt papīra pieclatnieku drukāšanu.
Soļi, lai okupētās Baltijas iedzīvotājus padarītu vienlīdz nabadzīgus, tas ir, pauperizētus, kā pieklājās vidusmēra padomju pilsonim, tika sperti pamazām, taču konsekventi. 1940. gada vasaras beigās nacionalizēja lielos un vidējos uzņēmumus, bankas, apdrošināšanas sabiedrības, oktobrī sāka nacionalizēt privātos dzīvojamos namus, tad ierobežoja vienai personai paredzēto apdzīvojamo platību, dzima komunālie dzīvokļi.
Pēc tam sekoja arī kino, restorānu nacionalizācija. Vienlaikus iedzīvotājiem atņēma un padarīja nederīgas jebkādas akcijas, vērtspapīrus vai obligācijas. Laukos turīgajiem un vidusmēra zemniekiem atņēma lauksaimniecības inventāru, uzlika pārspīlētus nodokļus, kuru nesamaksāšanas gadījumā varēja konfiscēt pēdējo.
Viens no iedzīvotājiem sāpīgākajiem “zvaniem” noskanēja 1940. gada 8. oktobrī, kad izsludināja Latvijas PSR Augstākās padomes Prezidija dekrētu “Par lombardos un tiesu iestādēs ieķīlātām un deponētām vērtībām”.
Tas noteica, ka “nacionalizēti un bez atlīdzības ieskaitāmi Valsts zelta fondā sudraba un zelta stieņi, plāksnes un lūžņi, lējumi un monētas, kā arī visāda veida dārgakmeņi, neiestrādāti izstrādājumos.” Ieķīlātie zelta pulksteņi, gredzeni, rotaslietas, pat zelta zobi automātiski kļuva par valsts īpašumu, un velti pilsoņi pūlējās izpirkt savus dārgumus. Tos viņiem vairs neizsniedza.
Manipulācijas ar latu
Pirmais atklātais solis pārejai uz rubli bija Latvijas PSR Tautas komisāru padomes paziņojums, ka, sākot ar 25. novembri, Latvijas PSR teritorijā paralēli latam apgrozībā ieviesta padomju valūta pēc kursa 1 lats=1 rublis.
Tas notika, neraugoties uz faktu, ka reālā PSRS rubļa pirktspēja atpalika no lata vairākas reizes.
2017. gadā iznākušajā “Latvijas tautsaimniecības vēsturē” Gatis Krūmiņš konstatē, ka, salīdzinot cenas Latvijas un Krievijas tirgos, lata pirktspēja 1940. gada jūlijā sanāk pat 15 reižu lielāka par rubli (skat. tabulu)! Piemēram, kartupeļi Latvijas tirgos minētajā laikā maksāja 7 santīmi kilogramā, kamēr Smoļenskas kolhozu nosacīti brīvajā tirgū 3,50 rubļu.
Pārskatot Latvijas PSR Finanšu tautas komisariāta darbinieku tā laika saraksti, Krūmiņš secina, ka pat šī aparāta darbinieki, protams, nojaušot, kurp virzās process, tomēr neticēja, ka kursu tiešām noteiks 1:1, jo pirktspējas atšķirības bija acīmredzamas.
Kad šāda primitīva latu pielīdzināšana rublim tomēr notika, algas Latvijā matemātiski izrādījās krietni zemākas nekā PSRS. “Strādnieku un zemnieku valstī” kvalificēts rūpnīcas strādnieks saņēma vidēji 341 rubli mēnesī, bet Latvijā ap 100 latiem mēnesī.
Šurp komandēts “padomju speciālists” vai militārists, kura alga pārsniedza tūkstoti rubļu, varēja vispār uzskatīt sevi par bagātnieku.
Arī Maskava aptvēra, ka tā gluži nevarēs, tādēļ tajā pašā dienā 1940. gada 25. novembrī tika plātīgi pavēstīts par darba algas palielināšanu strādniekiem, inženieriem un tehniskajiem darbiniekiem, mediķiem, skolotājiem un augstskolu mācībspēkiem, agronomiem, uzņēmumu un iestāžu kalpotājiem par 25–40%.
Latvijā, protams, nezināja, ka marionešu valdība Rīgā atskaņo vien daļu no 1940. gada 21. septembrī Maskavā PSRS augstākās vadības līmenī pieņemtā pilnīgi slepenā lēmuma par pāreju uz rubli.
Minētais lēmums, liekot Latvijas PSR valdībai veikt dažādus saimnieciskus un sociālekonomiskus pārkārtojumus, lai pieskaņotos kopējam padomju fonam, cita starpā pavēlēja ar 1. oktobri paaugstināt cenas pārtikas precēm līdz 25%, bet rūpniecības precēm līdz 50%, saglabājot pastāvošās cenas tikai saimniecības ziepēm, sērkociņiem, petrolejai un sālim.
Jāpiebilst, ka novembrī nāca nākamais cenu paaugstināšanas vilnis, kas bija vēl lielāks, daļu preču sadārdzinot pat četrkārt. Līdz ar to cenu paaugstinājums ar uzviju “apēda” mītiņos daudzināto algu pacēlumu. Algas turpmāk bija jāaprēķina tikai rubļos.
“Jāņem vērā, ka pēc 1940. gada 25. novembra cenu paaugstinājuma cenas Latvijā vēl arvien bija zemākas nekā, piemēram, Ļeņingradā. Tāpēc Latvijā saradās pircēji arī no Padomju Savienības, galvenokārt tie PSRS iedzīvotāji, kas Latvijā bija iecelti dažādos amatos, arī okupācijas karaspēka pārstāvji un viņu ģimenes locekļi, kas pirka cenu ziņā izdevīgās preces un sūtīja tuviniekiem uz Krieviju,” atzīmējusi vēsturniece Aija Kalnciema.
“Pārejošās grūtības”
“Lai parādītu, ka Latvijas darba tautai ir lielāka teikšana, Kirhenšteina valdība pacēla strādniekiem algas, un trijos mēnešos Latviju burtiski izpirka tukšu.
Valdība sāka noteikt, cik preču katrs iedzīvotājs drīkst pirkt. Katru nopirktu drēbes gabalu ierakstīja pasē.
Tautā parādījās jauns termins “kaitnieks” – apzīmējums cilvēkiem, kuri uzdrošinājās šīm nejēdzībām pretoties,” 2000. gadā iznākušajā krājumā “Okupācijas varu nodarītie postījumi Latvijā” raksta Daugavpilī dzimušais, bet kopš 1951. gada ASV dzīvojušais ekonomists Nikolajs Balabkins.
Okupētās Latvijas iedzīvotāji ātri attapās, ka ar algā saņemtajiem rubļiem tie vairs nevar nopirkt to, “ko gribēja, kad gribēja un kur gribēja”. “”Pirkšanas” vietā 1940. gada rudenī Latvijas cilvēki sāka runāt par “dabūšanu”. Vienmēr un visur bija jāstāv rindā. Tā 1940. gada rudenī Latvijā sākās “deficīta preču laikmets”, kas ilga gandrīz vai 50 gadu,” atceras Balabkins.
Nākamajā dienā pēc latam paralēlā rubļa ieviešanas 1940. gada 26. novembrī Liepājā iznākošais laikraksts “Komunists” sludināja: “Lata pirktspēju pieskaņošana rublim, vienotas padomju valūtas ievešana, cenu un algu pārkārtošana attiecīgi pārējās Padomju Savienības līmenim nevar pie mums neradīt zināmas pārejošas grūtības. Bet vajaga tikai salīdzināt karojošās “civilizētās” Eiropas strādnieka tagadējo stāvokli ar mūsu pārejošām grūtībām, ar tiem nelielajiem upuriem, kas jānes mūsu tautai, pie tam mūsu pašu labākās nākotnes un tagadnes interešu vārdā, lai saprastu lietas patieso būtību, lai ar sašutumu noraidītu mūsu tautas ienaidnieku provokācijas un neapzinīgo elementu baumas.”
Vecumvecais padomju propagandas arguments “Toties Amerikā nēģerus linčo!” tika pielietots arī okupētās Latvijas iedzīvotāju mierināšanai, stāstot, ka viņiem būtu jākaunas kurnēt par uzkrājumu atņemšanu un katastrofālo dzīves līmeņa krišanos, jo citur kara apstākļos “darbaļaudīm” klājoties vēl grūtāk.
Avīzes pēkšņi piepildījās ar PSRS ziņu aģentūras TASS vēstījumiem, cik ārkārtīgi smaga dzīve strādniekiem Anglijā, Vācijā, Somijā, vācu okupētajā Francijā un pat neitrālajā Zviedrijā.
Kāda tur esot dzīves dārdzība, garas darba stundas, ka algas palikušas vecās vai pat samazinātas un ļaudis dzīvojot “bada ziemas priekšvakarā”!
Alternatīvajā realitātē dzīvojošais “Komunista” autors atļāvies arī šādu piezīmi: “Ja nebūtu nogāzts plūtokrātijas režīms Latvijā, mūsu stāvoklis būtu ne labāks kā patreizējā Somijā, kur darba ļaudīs arvienu vairāk izpaužas noskaņojums par pievienošanos Padomju Savienības republikām.”
Propaganda meloja, acīs skatīdamās, 1940. gada nogalē apgalvojot, ka “pārtikas un citi patērēšanas produkti pie mums ir dabūjami neierobežotos daudzumos”.
Tā laika Latvijas PSR Tirdzniecības tautas komisariāta dokumenti liecina, ka 1940. gada beigās veikalos sāka trūkt ne tikai importēto preču, bet arī pašu republikā ražotās, kuru trūkums nebija manīts pat kara sākumā – gumijas apavi, velosipēdi, vīriešu uzvalku drēbe, vīriešu virskrekli, trikotāža, vilnas šalles, vilnas segas, tauki, olas, makaroni, ziepes.
Ierasto ražošanas, apgādes un tirdzniecības ķēžu saraušana, turklāt vēl kara apstākļos, tāpat uzņēmumu vadītāju un augsta līmeņa speciālistu padzīšana no nacionalizētajiem uzņēmumiem nevarēja vainagoties ar ražošanas augšupeju, lai ko arī apgalvotu tā laika Padomju Latvijas avīzes.
Tehnoloģiskā procesa neievērošana un paviršības plus iepriekšminētie faktori izsauca tādu agrāk neierastu lietu kā brāķa preces. Tā Liepājas valsts tirdzniecības uzņēmuma direktors K. Kaģe priekšniecībai Rīgā 1940. gada 20. novembrī ziņo: “Dažu VEF ražojumu kvalitāte pasliktinājusies. Jaunākā 3 lampiņu radio uztvērējā “M 517” konstatēti defekti, un starp kabatas lampu baterijām “Spīdola” ir diezgan daudz brāķa.”
Vienlīdzība padomju gaumē
Iepirkšanās drudzi un deficītu papildus veicināja tas, ka pēc lata un rubļa pielīdzināšanas PSRS armijas militārpersonas un viņu ģimeņu locekļi sāka lielos apjomos izpirkt pašu tēvzemē neredzētās preces.
Vērojot notiekošo, redzot, cik sistemātiski tiek paaugstinātas cenas, arī Latvijas patērētāji nestāvēja malā. 1940. gada beigās aizvien ticamākas kļuva baumas, ka latam tūlīt, tūlīt pienāks gals, tāpēc jāsteidz ietaupījumus pārvērst precēs, kamēr var.
Tirdzniecības tautas komisariāts saņēma sūdzības, ka preču piegāde veikaliem kļūst “nekārtīga un nenoteikta”, bet “pircēju pieplūdums ir bieži vien tik liels, ka rodas sadrūzmēšanās, un līdz ar to pircēju kārtīga apkalpošana kļūst neiespējama”.
Padomju laikus pieredzējušajiem tas droši vien atgādinās mūsu neseno pagātni, taču pie brīvvalsts laika kārtības pieradušajiem Latvijas veikalniekam un pircējam situācija šķita kaut kas ārkārtējs. Cilvēki šausminājās, bet vēl nezināja, ka Maskavai padomā jau nākamais “pārsteigums”.
1941. gada 21. martā okupēto Baltijas valstu likteņu lēmēji PSRS TKP pieņēma TKP priekšsēdētāja Vjačeslava Molotova parakstīto slepeno lēmumu “Par Lietuvas, Latvijas, Igaunijas PSR bijušo valūtu anulēšanu”.
Proti, liti, lati, kronas, sākot no 25. marta, bija uzskatāmi par anulētiem, pārejot pilnībā uz rubļiem. Pilnīga pāreja uz PSRS valūtu notika bez jebkāda iepriekšēja brīdinājuma. Par to, ka Latvijas PSR TKP un Latvijas kompartija gatavo lēmumu par lata anulēšanu, zināja vien ļoti šaurs amatpersonu loks.
PSRS valdības 21. marta lēmumā bija atzīmēts: “Uzdot Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR Tautas komisāru padomēm 1941. gada 25. martā vietējās preses hronikā nopublicēt attiecīgu paziņojumu.”
Tik tiešām, nozīmētajā dienā “Cīņa” par šo notikumu lasītājus informēja burtiski ar mikroskopisku ziņu pēdējās lappuses pašā apakšā.
Arī “Padomju Latvijā” četru rindu ziņu iemudžināja starp citām nenozīmīgām līdzās vēstij par Mākslas darbinieku arodbiedrības sanāksmi. Tāda pati aina bija citos izdevumos. Nekādi komentāri nesekoja. Bija vēl kāda lieta, par kuru cilvēki uzzināja tikai tad, kad vēlējās izņemt naudu no saviem noguldījumu kontiem.
Pasludinājusi rubli par vienīgo, PSRS vienlaikus pievāca arī “jaunizcepto” padomju pilsoņu banku un krājkašsu noguldījumu daļu. Privātpersonu kontos atstāja ne vairāk par 1000 rubļiem. Vēsturnieku skatījumā šī “valūtas maiņa” bija vistīrākā laupīšana, maigāk izsakoties, ekspropriācija.
No atstātā tūkstoša naudu varēja noņemt, taču pastāvošie ierobežojumi pieļāva izsniegt vien 100 rubļus mēnesī. Nekāda iedzīvotāju latu apmaiņa pret rubļiem netika paredzēta.
Līdz ar to naudu kā pēc burvja mājiena zaudēja arī tie, kas latus bija turējuši maciņā vai mājās.
Pēc tā laika statistikas ziņām, lata likvidēšanas brīdī 1941. gada 25. martā apgrozībā vēl bija banknotes 16 miljonu latu apjomā. 1940. gada vidū apjoms, protams, bija bijis krietni lielāks, taču jāņem vērā, ka saskaņā ar iepriekšējā gada Maskavas pavēli par rubļa ieviešanu paralēli latam bankā ienākušie lati apgrozībā vairs nebija laižami. To vietā tautās laida rubļus.
Velti ticēja
Līdz ar “reformu” savus gadiem no algas krātos ietaupījumus zaudēja tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju. Publicētie arhīvu dokumenti liecina, ka tie nebija “buržuji” vai “ekspluatatori”. Nereti tie bija ļaudis, kas saņēmuši mantojumus, apdrošināšanu un par šo naudu jau uzsākuši iekārtot savu dzīvi.
Neapskaužamā situācijā nonāca studenti un ģimnāzijas skolnieki, kam kāds labdaris bija atstājis līdzekļus mācību pabeigšanai un labdarīgiem mērķiem. Zemnieki, laukstrādnieki, inteliģences pārstāvji, strādnieki, studenti, skolēni rakstīja sūdzības un lūgumus, norādot, ka palikuši tikpat kā bez iztikas līdzekļiem.
Taču apelēt pie padomju varas iejūtības bija bezjēdzīgi.
LPSR Finanšu tautas komisariāta vadību neiežēlināja arī Latvijas Grāmatrūpniecības darbinieku krājaizdevu sabiedrības lūgums atbloķēt vairāk nekā 20 tūkstošus latu, ko šīs sabiedrības biedri ar savām iemaksām bija sakrājuši, nebaltām dienām cerēdami.
Okupācijas varas apzagtie iesniegumā velti centās iežēlināt iestādes, atgādinot, ka “daži bailīgākie” savus noguldījumus esot pasteigušies izņemt 1940. gada jūnijā, jūlijā, bet viņi, tie, “kas ticēja strādniecības uzvarai un padomju valdības stiprumam”, atstājuši savus ietaupījumus “saimnieciskai apgrozībai”.
Daudzos gadījumos naudu zaudēja jau gados veci, slimi, vientuļi cilvēki, kas bija cerējuši, ka konts bankā tiem atvieglos vecumdienas.
Piemēram, tā savus mūža vakaram domātos līdzekļus zaudēja LPSR Krievu teātra kurjers, 61 gadu vecais Mihails Kirolovs. Viņa bankas kontā palika Zviedrijas kuģniecības izmaksātā apdrošināšana par bojāgājušo dēlu, kurš bija vācu zemūdenes torpedēta zviedru tirdzniecības kuģa jūrnieks.
Lūdzēji taisnību nepanāca, vietā saņemot šabloniskas atbildes ar norādi uz Latvijas PSR TKP lēmumu par lata anulēšanu 1941. gada 25. martā.
Tiesa, Latvijas padomiskošanas laikā ieviestā pensija visiem algota darba strādniekiem it kā garantēja zināmu iztiku, taču šīs pensijas bija minimālas – ne vairāk par 165 rubļiem, bet vidēji 50–75 rubļi.
1941. gada 15. maijā Latvijas iedzīvotājiem atkal tika atgādināts, kur tie tagad dzīvo: sākās sviesta, gaļas un desu pārdošanas normēšana – ulmaņlaiku Latvijā nepieredzēta parādība.
Jāsaka, vēlāk, vācu okupācijas apstākļos, nacisti savai propagandai izmantoja ne tikai “Baigā gada” slepkavošanas un deportācijas, bet arī atgādināja par padomju īstenoto naudas “reformu” un iedzīvotāju apzagšanu.
