Zīmulim jābūt mīkstam, bet asam! Gatis Šļūka par to, kā top karikatūras 0
Gatis Šļūka. Tas ir viņa vārds un uzvārds, nevis pseidonīms, kā dažiem šķiet. Apgādā “Latvijas Mediji” atvērta viņa grāmata “Karikatūra LV”.
Labs iemesls kopā iedzert tasi kafijas (tiesa, mēs abi priekšroku dodam glāzei ūdens, bet tādēļ jau neies mainīt rubrikas nosaukumu) un kaut nedaudz ielūkoties – ja ne dvēselē, tad vismaz dvēseles spogulī.
No kurienes tu tāds gudrinieks un asprātis esi radies?
No Raunas, no skaistā Vidzemes ciema. Tā es parasti saku, lai gan piedzimis esmu Cēsīs. Bet Raunā pagāja mana bērnība, tur es pirmo reizi paņēmu rokā zīmuli. Un vairs negribēju likt nost. Cik gados, to gan īsti neatceros. Vienkārši zīmēju, zīmēju un tad 1. klasē man pašam šķita, ka es to daru jau ilgi. Zīmēšanas skolotāja lika man labas atzīmes un neteica, ka tā nedrīkst, ka vajag citādi, pareizāk, – ne ar tik lieliem deguniem un ne ar tik apaļām acīm. Paldies viņai par to! Es taču jau toreiz zīmēju karikatūras un zināju, ka vēlos kļūt par karikatūristu.
Kādam ir jābūt zīmulim?
Es zīmēju ar mīkstiem, 3B. Krāsainie var būt arī neasi, bet tam, ar kuru skicē, tam noteikti jābūt mīkstam un asam.
Kura pēc skaita šī grāmata tev būs?
Trešā. Pirmā nāca klajā 2006. gadā, otra – 2015. Bet šī būs nedaudz atšķirīga. Pirmās divas bija manu karikatūru izlases, bet šī ir grāmata par Latviju. Protams, tajā būs ne tikai politika, tomēr kopumā šī ir valstiska grāmata.
Kā notiek biežāk – pats atrodi tematu vai tev tiek dots uzdevums apspēlēt kādu notikumu vai faktu?
Biežāk pats sameklēju tematu, reizēm domājam kopā ar redaktoru. Pēc tam vai nu kopīgi prātojam, kā to atrisināt, vai nu es pats turpinu gar to darboties. Kopā domāšana arvien retāk sanāk, jo nevienam nav laika.
Un visi taču zina, ka tu pats tiksi galā!
Nav jau variantu, jātiek!
Tavos darbos mani fascinē paradoksi, metaforas un pavērsieni – tas, kā fakts pēkšņi ir pārtapis par mākslas darbu. Tu nevis ilustrē to, bet liec ieraudzīt no negaidīta skatpunkta. Vai karikatūra ir māksla?
Līdzīgi kā citos žanros – ir gleznotāji meistari un ir gleznotāji amatnieki –, tāpat arī karikatūrā – ir izcilības un ir izpildītāji. Par sevi neņemos spriest, kur es tajā hierarhijā esmu. Bet tie karikatūristi, no kuriem mācos un iedvesmojos, noteikti ir mākslinieki.
Anhels Boligans Korbo, kubietis, arī Kontoris, grieķis, zīmē bez vārdiem, un tu skaties un domā: nu kā var tik precīzi salikt visu kopā, lai būtu gan skaidrs vēstījums, gan arī teicams zīmējums!
Mēdz teikt, ka mākslas darbi rodas mokās. Man gan šķiet, ka tas ir izvēles jautājums – kam patīk, tie lai mokās, es izvēlos prieku. Kā ir ar tevi? Vai process sagādā baudu?
Jā, man patīk domāšanas process. Protams, reizēm nevaru saprast, kā izdosies to ideju atrisināt, tomēr zinu – tā jau nav bijis, lai neizdotos. Reizēm temats uzreiz nedodas rokā. Tu staigā pa istabu un nezini, ko iesākt. Nesen šķirstīju Bidstrupa grāmatu, tur sākumā atvērums par mākslinieku, kas staigā, grauž zīmuli, skicē, tad saburza skices un met papīrgrozā, līdz beigās uzmauc to grozu sev galvā. Nu gadās. Bet ir brīži, kad ideja rodas it kā pati no sevis. Skaties hokeju, kāds iemet vārtus, un pēkšņi ir tāds kā klikšķis – re, šo man vajadzēja! Citreiz ir kāda pavisam ikdienišķa situācija, tu vienkārši ar kādu sarunājies, kāds kaut ko pasaka, par kaut ko pajoko un pēkšņi – jā, ir! Īsāk sakot, citreiz ideja pati uzkrīt uz galvas, citreiz ir jāpastaigā, jāpameklē.
Iedvesma un disciplīna – kādas ir proporcijas?
Gribētos iedvesmas daļu palielināt. Ja būtu vairāk brīvā laika, tas palīdzētu. Kaut gan dažkārt brīnies – jo vairāk domā, zīmē, jo vairāk ideju rodas. Bet ir arī tādi periodi, kad jūties galīgi nozīmējies. Tad uznāk ne tik pozitīvs noskaņojums: ārprāts, es taču tikai to vien daru, kā visu laiku zīmēju, zīmēju, zīmēju! Cik var! Neko citu neredzu. Bet disciplīna – tie ir astoņdesmit procenti. Bez disciplīnas mākslā nekas nesanāks.
Reizēm, kad zīmēju pasākumos, cilvēki saka: jā, tam jau vajadzīga iedvesma un vēl arī talants. Varbūt kāds procents talanta ir vajadzīgs, bet gluži kā ar iedvesmu un disciplīnu, tā ir arī ar talantu un darbu. Dari, tad arī būs!
Kam tev mākslas maģistra grāds bija vajadzīgs?
Laikam vecāki to bija man tā iemācījuši, bet kopš bērnības man šķita, ka augstākā izglītība – tas nav apspriežams jautājums, vajadzīga un – viss. Kad tiku Mākslas akadēmijā, nomācījos tur četrus gadus līdz bakalauram. Un tad šķita loģiski – kāpēc vēl divus nepamācīties un nedabūt maģistru? Jo tu jau dabū ne tikai grādu, bet arī zinības un pieredzi, tas palīdz. Redzi, atbildu kā no grāmatas. Bet tiešām, viss, kas iegūts, palīdz. Un netraucē.
Latvijas karikatūras vēstures grāmata – vai neesi domājis tādu izveidot?
Ir tāda doma. Bet nezinu, vai nav par agru runāt par to publiski.
Zini, reizēm ir tā: ideja atrod tevi, tu to atskaņo, un tad jau ideja tevi ir noķērusi un nelaiž vaļā, kamēr neesi to īstenojis.
(Smejas.) Tas jau nav tikai no manis vien atkarīgs. Bet ko likt tajā grāmatā iekšā, mums noteikti būtu.
Savulaik mans mīļākais grāmatu ilustrators bija Edgars Ozoliņš. Zentas Ērgles stāstiem tas piešķīra papildu dimensiju. Vēlāk arī Jāņa Zālīša grāmatai. Vai neesi domājis par jaunu pavērsienu karjerā?
Esmu domājis. Taču mūždien tik ļoti daudz ir ko darīt, ka arvien atlieku uz vēlāku laiku. Bet, studējot akadēmijā, man bija dažas grāmatiņas uz lappusēm divdesmit. Reizi pa reizei ienāk doma, ka nu atkal varētu ko labu uztaisīt. Taču pagaidām tas viss ir tikai ideju līmenī.
Ko dari brīvajā laikā?
Ar brīvo laiku ir kā ir, īstenībā man tā ļoti pietrūkst. Bet, kad ir, galvenais – noteikti iziet ārā no mājām, tālāk prom no galda. Jo strādāju es lielākoties mājās. Citi saka – tev gan labi, kas nekaiš, nav uz darbu jābrauc. Bet tas ir koks ar diviem galiem. Man darbs vienmēr ir mājās, pat nav jānes, bet, ja darbs vienmēr ir pa rokai, tu visu laiku strādā, jo vienmēr jau vēl kaut ko var pazīmēt, vienmēr ir, ko darīt pie tā galda. Tāpēc tajās reizēs, kad aizbraucu kaut kur prom, tad gan nezīmēju. Ja vien nav kaut kas ārkārtējs. Bet labākais veids, kā atiet no darba, ir aizbraukt vai nu uz laukiem, vai ārzemēm. Parasti braucu kopā ar ģimeni, man ir sieva un divi puikas. Citi daudz ceļo bez bērniem, bet mums patīk braukt kopā. Tās taču ir tik pozitīvas sajūtas, ko tu piedzīvo, kad bērns saka: atceries, kā mums klājās tur vai tur. Tev ar bērniem ir kopīgas atmiņas, kopīga pieredze.
Vai tavi puikas arī zīmē?
Jā. Man gan gribētos, lai viņi zīmētu vairāk, jo izdodas diezgan labi. Bet to jau viņi izlems paši – nodarboties ar mākslu vai ko citu. Mūsdienās ir daudz visādu iespēju. Vecākais dēls nopietni trenējas futbolā, jau septīto gadu, tas aizņem lielu daļu laika, bet jaunākajam ir basketbola treniņi. Un vēl jāpiebilst, ka arvien biežāk savas karikatūru idejas mēdzu rādīt arī dēliem, uzklausot viņu domas par tām.
