Monika Zīle: Zīmīgais “velna ducis” 2
Runājot par 13. Saeimas vēlēšanu kampaņā gaidāmajām niknajām verbālajām kaujām un savstarpēju “kompromatu” lavīnām, politikas analītiķiem acīmredzot neienāca prātā prognozēt, ka jaunā parlamenta vietas nolūkojušie apkaros arī… paši sevi. Tas, ka Centrālā vēlēšanu komisija (CVK) pēc konsultācijām ar Drošības policiju (DP) un Satversmes aizsardzības biroju (SAB) no Latvijas Krievu savienības (LKS) kandidātu saraksta tomēr izsvītros šī politiskā spēka vadītāju Tatjanu Ždanoku, principā bija gaidāms, izrietēja no konteksta un nepārsteidza. Bet jau pirms tam CVK bija informējusi, ka Saeimas vēlēšanu likumam neatbilst citas septiņas kandidatūras, kurām Arkādijs Karijevs pasteidzās pievienot arī savējo – “Par alternatīvu” listē viņš esot ierakstīts bez piekrišanas un Jēkaba ielas virzienā vispār neskatoties. Šiem nu jau deviņiem pievienojot vēl četrus, kas, iespējams, sadarbojušies ar PSRS Valsts drošības komiteju jeb čeku, sanāk iespaidīgs cipars. Protams, tas nav tikai skaitlis, bet nopietns signāls, ka zem demokrātijas karoga soļojam pa stipri slidenu taku. Lai gan čekas zīmoga skartajiem kandidēt nav liegts – vienīgi pašiem jānorāda šis fakts –, tā vai citādi apšaubāmo “velna ducis” aizved pie vairākiem ļoti nepatīkamiem un skumjiem secinājumiem.
Pats pirmais: likumam neatbilstošu kandidātu iekļaušana sarakstos ļoti skaidri liecina, ka attiecīgais politiskais grupējums – jau minētais “Par alternatīvu”, “Rīcības partija”, “Progresīvie” un vēl dažs labs – ļoti zemu vērtē elektorāta spēju orientēties pirmsvēlēšanu piedāvājumā. Iesniedzot reģistrēšanai tādas lupatu deķa modē sadiegtas listes, šīs partijas būtībā izsmej tos cilvēkus, kuru balsis domāts sazvejot, izmetot āķus ar visprimitīvāko ēsmu.
Nākamais secinājums, no kura izriet jau virkne citu: daļa sabiedrības vairākās iepriekšējās vēlēšanās apstiprinājusi, ka viegli pielabināma un apmānāma. Diemžēl Latvijā pārāk daudzi joprojām dievina bezmaksas pīrāgu solītājus un pat neiedomājas pavaicāt, kur dāsnie beķeri ņems naudu piena upēm ķīseļa krastos. Līdz ar to vienādi skeptiski vēlētājs uzlūko gan par programmām dēvētos mutesbajāru uz ātru roku rakstītos sacerējumus, gan lietišķus valsts nākotnes metus, kuru tapšanā iesaistās ekonomikas speciālisti.
Dažu sarakstu līderi atklāti paziņojuši, ka uz iespēju darboties nākamajā Saeimā skatās bez ilūzijām. Zemtekstā nolasāms: vēlēšanās startē vien tāpēc, lai nepazaudētu domubiedru pulciņu. Vārdu sakot, sporta pēc. Kaut gan šādi rīkoties neliedz likums, ja ievērotas tajā noteiktās normas, ir skumji nolūkoties, ar cik vieglu roku šo “sportistu” runasvīri savu ambīciju vārdā mulsina un drumstalo jau tā stipri saskaldīto balsstiesīgo kopumu.
