Zilupes pusē valsts robežu modri uzrauga arī četrkājainais Niksons 0
Pasienes pusē mūsu valsts zaļo robežu apsargā kinoloģe Inta Garkule kopā ar uzticīgo pārinieku speciāli apmācītu suni vārdā Niksons, ziņo Latvijas Radio.
Intas izvēle darbā kinoloģijā nav bijusi nejauša. Kinoloģes ikdienas darbs palīdz cīņā ar kontrabandu un robežpārkāpējiem, tajā pašā laikā audzinot uzticīgu un paklausīgu pārinieku.
Izlaižot no dienesta automašīnas speciāli suņiem aprīkotā būra savu pārinieku – lielu vācu aitu sugas suni Niksonu jeb Borzīti, viņa saimniece Pasienes robežapsardzības nodaļas inspektore-kinoloģe Garkule uzreiz nosauc dažas komandas, ko pēc maiņas nogurušais vēl slapjais, ar dubļu nobristām ķepām, suns nekavējoties metas izpildīt.
“Sunīti oficiāli sauc Niksons, bet mājas apstākļos un draugiem viņš ir Borziks. No pašas bērnības bija tā, ja viņam kaut ko neatļauj, viņš vienalga mēģina to dabūt. Neļauj gultā līst – vienalga mēģina, neļauj kost – vienalga mēģina kost. Mēs apskatījāmies un nolēmām – nu borzītis, īsts borzītis,’’ atceras kinoloģe, atklājot, ka pirms Niksona viņai ir bijis cits suns – kucīte Laīza. Taču pēc kāda laika atklājies, ka viņa ir pārāk bailīga un neder dienestam. Tagad Laīza dzīvo Daugavpilī pie Intas vecākiem.
Niksons viņai ir īpaši mīļš, jo speciāliste redzēja, kā kucēns piedzima, un vēl pavisam maziņš divu mēnešu vecumā nonāca Intas mājās.
“Kā sunītis nonāk pie mums, tā sākas tas lielais darbs. It īpaši pirmais gads, divi, kad tev ir jāiemāca to sunīti gandrīz vai visam,” saka kinoloģe. “Tas jādara pakāpeniski, nedrīkst veidot putru galvā sunim. Protams, sākumā bija svarīgi, lai viņš mani iepazīst, lai pierod. Man pagaidām nav bērnu, bet man bija tāda sajūta, ka mājās būtu mazs bērns. It īpaši pirmie seši mēneši ir tādi, ka jāceļas naktī pa nez cik reizēm. Ja sunītis paēd, viņu tādu maziņu katras divas stundas jāizved.”
Kā vienu no galvenajiem noteikumiem, kas jāievēro, audzinot un dresējot suni, kinoloģe min apdomību, savaldību un arī spēju kontrolēt savas jūtas pret dzīvnieku.
“Protams, es ļoti mīlu Niksonu un mājās viņš ir mans maziņais Borzītis, bet tieši darbā un treniņu laikā ir jāatrod tā robeža, kad mēs mīlam suni un kad viņam jādod saprast – tā mēs nedarīsim, jo tā nedrīkst, bet darīsim tā, kā vajag,” uzsver Garkule. “Jo protams, suņi arī domā, viņi ir dzīvi, viņi niķojas, viņi mēģina, it īpaši puikas, parādīt, kurš te ir visstiprākais, kurš te ir galvenais. Tajā brīdī tev jābūt konkrētam un pareizam, nevis ar fizisku iedarbību, bet ar pareizu motivāciju un ar pareizām darbībām jāparāda, ka nē, draudziņ, mēs darīsim tā kā vajag.”
Inta atklāj, ka doma par darbu kinoloģijas dienestā nav bijusi spontāna, bet gan apzināta profesijas izvēle.
Jau sešus gadus viņa dien Robežsardzē, bet pēdējos divus – kopā savu suni Niksonu apsargā valsts zaļo robežu Pasienes pusē.
“Mēs apsekojam noteiktu robežas posmu. Pirmais un galvenais uzdevums ir kopā ar suni konstatēt tieši nelegālo imigrantu pēdas,” darba uzdevumu atklāj speciāliste. “Ja tādas ir, tad suņuks uzņem pēdas un tālāk mēs ejam, meklējam, vai nu nelegālos imigrantus, vai kādas mantas,” turpina kinoloģe, atzīmējot, ka Niksons ir gudrs suns. Ne velti dienestu sācis, būdams tikai 10 mēnešu vecs, jo parasti sunim tests par došanos dienēt uz robežu ir jānokārto līdz 20 mēnešu vecumam.
“Mums bija tādi gadījumi, kad Niksons bija uzņēmis pēdas un tā mēs atradām nozaudētās mantas. Bija tādas situācijas, kad, izsekojot pēdas, atradām imigrantus, bija situācija iepriekšējā darbavietā, kad pa pēdām atradām kontrabandistu.”
Inta atzīst, ka uzticas savam pāriniekam.
“Sākumā, kad Niksons bija pavisam jauns, ejot tumsā, gribējās līdzi kādu dienesta biedru ņemt, bet tagad, kad es zinu, ka viņš var visu, spēj visu, viņš visu kontrolē un viņš visu var sajust laicīgi, man nav nekādu baiļu, jo es zinu, lai kas tur notiktu, Niksons izglābs bez šaubām. Visu izdarīs, kā vajag.”
Šogad Niksons–Borzītis nosvinēja savu sesto dzimšanas dienu. Inta stāsta, ka svinībās piedalījušies arī Niksona draugi – dienesta suns Rasma, ar kuru uz robežas strādā Intas vīrs, arī kinologs, un mazais kucēns, kuru nākotnē arī plānots apmācīt dienestam robežsardzē. Inta atzīstas, ka sapņo par privātmāju ar lielu teritoriju, kurā visi trīs suņi varētu justies komfortablāk nekā pilsētas dzīvoklī.
