No Rīgas uz Zilupi saimniekot vectēva mājā 9
Kad pirms četriem gadiem divdesmit astoņus gadus vecais Andrejs Rasimenoks pameta Rīgu, aizbraukdams uz Ludzas novada pašu attālāko nostūri – dažus kilometrus no Zilupes un robežas ar Krieviju –, lai pastāvīgi dzīvotu un strādātu laukos, daudziem tas šķita neparasti.
Pēdējo gadu statistika liecina – lauku novadi kļūst arvien tukšāki, darba un labākas dzīves meklējumos daudz gados jaunu, darba spējīgu cilvēku dodas no laukiem pretējā virzienā – uz Rīgu, Daugavpili vai uz ārzemēm.
Pamats zem kājām un jumts virs galvas
Kāpēc savulaik pametis dzīvi galvaspilsētā, Andrejs īsti paskaidrot nespēj. “Ja pats negribētu, tad ar varu jau neviens mani nepiespiestu. Laikam jau lauki man ir vairāk pie sirds nekā dzīve pilsētā, tagad ilgāk par trim dienām Rīgā noturēties pat vairs nespēju,” smaidot saka Andrejs Rasimenoks.
Gluži svešas jaunapgūstamas zemes viņam nav. Tāpat bijis arī neliels pamats zem kājām un jumts virs galvas. Briģu ciemā, dažus kilometrus no Zilupes, savulaik dzīvojis viņa vectēvs, kurš mantojumā atstājis nelielu ģimenes mājiņu. Arī lauku darbi viņam neesot bijuši pavisam sveši. Krimuldas novadā jau bijusi iekopta lielsaimniecība viņa vecākajam brālim, kuram viņš bieži devies talkā. Tēvs, kurš savulaik Krimuldas pusē strādājis kopsaimniecībā par agronomu, palīdzējis ar vērtīgiem padomiem.
“Sāku saimniekot, iegādājoties 70 hektārus zemes, kurus apsēju ar miežiem, griķiem, rapsi. Brālis atdeva man savu veco lauksaimniecības tehniku. Bez šī viņa atbalsta un tēva padomiem diezin vai vienam pašam man kaut kas izdotos,” viņš atzīst.
Vēl cits iemesls, kāpēc patstāvīgai saimniekošanai izraudzījies Latgales novadu, – Rīgas apkārtnē brīvas zemes atspērienam trūka, pārdevēju bija mazāk un tā maksājusi krietni dārgāk nekā Latgalē.
Pašlaik Ludzas un Zilupes novadā Andrejs Rasimenoks pavisam apstrādā 600 hektārus, no tiem 400 hektāros audzēdams graudaugus un rapsi. Četros gados tā kļuvusi par vienu no lielākajām saimniecībām šajā Latgales pusē.
“Apmēram 220 hektārus esmu apsējis ar ziemājiem, pavasarī vēl 180 hektāros iesēšu vasaras kviešus un miežus. No 600 pašlaik apstrādātajiem hektāriem pašlaik man pašam pieder 75, pārējo platību nomāju no vietējiem iedzīvotājiem vai citiem, kuri dzīvo citur un paši zemi nespēj vai negrib apstrādāt. Diemžēl pamestas un nekoptas zemes šai pusē vēl ir daudz, tāpat daudzās mājās vairs neviens nedzīvo, darba un peļņas dēļ ļaudis izklīduši kur kurais,” stāsta jaunais zemnieks. Līdz šim viņš spējis palielināt apstrādājamās zemes platību caurmērā par 100 hektāriem ik gadu.
Celmlaužiem neklājas viegli
Saimniekošanu apgrūtina tas, ka viņa apstrādātās zemes gabali ir izkaisīti malu malās divos novados 25 līdz 30 kilometru rādiusā. “Vienu lauku no otra šķir pat piecpadsmit kilometri. Ja visa apstrādājamā zeme atrastos vienuviet, nebūtu garo pārbraucienu ar smago lauksaimniecības tehniku no vienas vietas uz otru, ietaupītos laiks un degviela,” skaidro Andrejs.
Pašlaik, ja izdodas vienoties par kādu zemes gabalu iegādi vai nomu, tie lielākoties ir tādi, kuriem braukt virsū ar arklu un sējmašīnu uzreiz nav iespējams. Vispirms tie jāattīra no kokiem, krūmiem un akmeņiem, kas, protams, prasa papildu pūles un izdevumus. “Tā šos aizvadītos četrus gadus strādāju, rudenī un ziemā nolīgstu kādus palīgus, cērtam krūmus un kokus, plēšam celmus, rokam novadgrāvjus, pavasarī iesēju labību, vasaras beigās novācu ražu. Ja no viena hektāra izdodas novākt četras līdz piecas tonnas kviešu vai miežu, tad vismaz pagaidām tas atmaksājas,” skaidro Andrejs.
Pašlaik visa nopelnītā nauda tiekot ieguldīta zemes un jaunu lauksaimniecības mašīnu un aprīkojuma iegādē. “Ludzas un Zilupes apkārtnē zemes hektāru līdz šim esmu pircis vidēji par 600 līdz 700 latiem. Nomas zemi vēl varu atrast vidēji par 28 līdz 43 eiro hektārā. Bet drīz tā vairs nebūs, arī mūsu pusē brīvas zemes kļūs arvien mazāk un zemes vērtība celsies,” spriež Andrejs. Šajā nolūkā viņš divreiz izmantojis arī Hipotēku un zemes bankas, tagad “Altum”, valsts kredītus. Briģos Andrejs nopircis arī vairākas bijušās kopsaimniecības ēkas, kuras paredzētas lauksaimniecības mašīnu novietošanai un labības žāvēšanai un sēklu uzglabāšanai. Pašlaik tās vēl jāremontē, jo laika zobs paveicis savu – ēkām dažviet tek jumti, jāmaina logi un durvis, kas tāpat prasa izdevumus.
Viņaprāt, valsts atbalsts jaunajiem zemniekiem varētu būt gan krietni lielāks. Pašlaik viegli viņam vis neiet, esot jādzīvo vien ar cerību, ka nākotnē klāsies labāk, būs iespējams gan atdot aizdevumus, gan izvērsties un nopelnīt vairāk.
Mani bērni būs latvieši
Pašlaik Rasimenoku ģimenē Andrejs ir vienīgais pelnītājs, viņa dzīvesbiedre Oksana mājās audzina trīsgadīgo Pāvelu un piecgadīgo Mariju. Andrejs turklāt neklātienē mācās agronomiju Latvijas Lauksaimniecības universitātē.
Andrejs pēc tautības ir krievs, taču ar viņu sarunājamies latviski. “Mājās runājam krieviski, bet mani bērni iet latviešu bērnudārzā un viņi būs latvieši,” saka Andrejs, “varbūt pienāks tāds laiks, kad viņi apstrādās manis iekopto zemi manā vietā. Zeme jāapstrādā mums pašiem, ne velti mans tēvs Vasilijs kopā ar citiem zemniekiem stāvēja piketā pie valdības ēkas, prasot taisnīgākus zemes iegādes noteikumus.”
Veiksmes formula
Starts
* iegādāti 70 hektāri lauksaimnieciski izmantojamas zemes,
* nodibināts uzņēmums “Vinca Agro”.
Izrāviens
* apstrādājamās zemes platības palielināšana ik gadu par 100 hektāriem;
* jaunas lauksaimniecības tehnikas un aprīkojuma iegāde;
* saimniecības ēku iegāde lauksaimniecības tehnikas novietošanai un graudu žāvēšanai un sēklu uzglabāšanai.
Nākotne
* apstrādājamās zemes platības palielināšana līdz 800 hektāriem;
* gaļas liellopu audzēšana.
VIEDOKLIS
Ludzas novada domes priekšsēdētāja Alīna Gendele: “Varam vien priecāties par Andreju, kurš veiksmīgi sācis un iekopis tik lielu saimniecību, kas citur Latgales pusē ir retums. Pirms diviem gadiem novada pašvaldība pasniedza viņam balvu nominācijā “Jaunais uzņēmējs Ludzas novada lauku teritorijā”. Andrejs Rasimenoks vairs nav vienīgais jaunais censonis, kurš sācis saimniekot laukos. Pēdējos gados Isnaudas pagastā apmēram 200 hektārus apstrādā Arturs Dikļa, Pureņu pagastā ap 120 hektāros saimnieko Jānis Ločs, aptuveni 200 hektārus – Inita Maļavkina. Man gribētos, lai mūsu pusē šo jauno zemkopju būtu vēl vairāk. Viņi vieš cerību, ka mūsu pusē, pašā attālākajā Latvijas malā, zeme tomēr netiks aizlaista atmatā.”
