Ziloņu laiks pagājis. Saruna ar Rīgas cirka jauno vadītāju Ināru Kehri 10
Ar Ināru Kehri tikos nākamajā dienā pēc tam, kad Kultūras ministrija konkursā viņu bija atzinusi par piemērotāko kandidāti Rīgas cirka vadītājas amatam. Jo viņai bija vispārliecinošākais redzējums par Rīgas cirka attīstību laikā, kad izrādēs vairs nevarēs izmantot savvaļas dzīvniekus (pašlaik Saeimā virzītais likumprojekts paredz, ka tādai kārtībai vajadzētu būt no nākamā gada 1. janvāra). Ināra Kehre amatā stāsies 28. aprīlī.
Kādu pārveidi cirkā esat iecerējusi?
Domājot, ko tad varam attīstīt Rīgas cirkā bez savvaļas dzīvniekiem, mans viedoklis saskan ar to pētījumu, ko Kultūras ministrijas ieguva iepirkumā: ka mums jāveido rezidenču centrs, kā arī starptautiskiem standartiem atbilstoša cirka mākslas izglītības programma. Jābūt izrādēm, kas plašo laikmetīgā cirka spektru var parādīt gan tiem, kuri jau ir cirka auditorija, gan arī tiem, kas var paplašināt auditoriju.
Laikmetīgais cirks atšķiras no tradicionālā ar to, ka tur joprojām ir pārsteigums un brīnums, ko sagaidām no cirka, bet reizē ir arī stāsts. Cirks ir kā izpausmes forma tam, ko mākslinieks vēlas pavēstīt.
Rezidenču centrs ir viens no veidiem, kā uzsākt izrāžu līdzproducēšanu. Rīgas cirkā varam uzņemt starptautiskus māksliniekus. Viņi uzturētos rezidenču centrā un noteiktu laiku strādātu pie savas izrādes, un pirms prom braukšanas nodemonstrētu skatītājiem, cik tālu ar šo izrādi tikuši. Tad, kad izrāde ir gatava, viņi brauc tūrē un atkal iegriežas pie mums. Vēl viens ieguvums ir, ka viņi varētu būt vieslektori izglītības programmā, sniegt meistarklases.
Ierobežotu resursu kontekstā mums jādomā, kā panākt dzīvību un apriti, lai cirks varētu attīstīties.
Kad cirkā varētu atsākties izrādes?
Par mērķi esmu izvirzījusi to, ka rudenī jānāk klajā ar skaidru plānu, kad būs pieejama izglītības programma, un kad izrādes. Ceru, ka nākamās ziemas sezonā kādas izrādes varētu šurp atvest. Mums jāsāk runāt ar skatītāju, jāparāda, ka Rīgas cirks ir dzīvs un ka viss notiek. Ceru, ka varēsim parādīt dažādas formas izrādes – gan tādas, kas interesēs bērnus, gan tādas, kas interesēs pieaugušos.
Savvaļas dzīvniekus nē, bet suņus, kaķus, zirgus taču redzēsim cirkā arī turpmāk?
Veidojot stratēģiju, esmu centusies izskaidrot, ka redzu cirku kā daudz ko plašāku nekā tas priekšstats, kas daudziem nāk prātā kā pirmais, kad sarunājamies par cirku – o, dzīvnieki! O, brīnumi! Piemēram, Somijas modelis ir tāds, ka cirks attīsta cilvēku, un nākotnē līdzīgi būs arī šeit. Somijā ir vairāk nekā deviņi tūkstoši amatieru cirka mākslinieku, kuri tam velta savu brīvo laiku. Tur cirka mākslas izglītība ir līdzvērtīgā līmenī ar mūzikas skolas, ar mākslas skolas izglītību. Somiem ir skaidrs, ka cirks attīsta cilvēku gan fiziski un veselīgi, gan reizē kā pašpietiekamu un pašpārliecinātu personu, kura spējīga sadarboties ar citiem. Es veidotu cirku, kurā redzam cilvēku pašizpausmi, cilvēku vēstījumus, un kurā transformācija notiek gan cirka māksliniekos, gan skatītājos.
Tomēr – bērniem dresēti dzīvnieciņi patīk, un amatieris taču savus suņus var dresēt un parādīt.
Es to atstātu privātā tirgus iespējām. Kamēr tas nav aizliegts, to var darīt, un mums ir brīvs tirgus, kurā var rīkot šādus pasākumus. Rīgas cirkā mans mērķis būtu veidot cirku, kurā izpaužas cilvēks. Radošās padomes uzdevums būs izdomāt, kādā veidā mērķus sasniegt. Jāpiesaista interesenti no radniecīgām nozarēm – laikmetīgās dejas, laikmetīgā teātra.
Esat teikusi, ka cirka māksla var kalpot kā rīks, kas veicina sabiedrības integrētību, sociālo vienlīdzību.
Kā vienu no labākajiem sociālā cirka piemēru minēšu Upsalas cirku Sanktpēterburgā. Leģenda ir tāda, ka divas dāmas iedeva cirka rīkus “ielu bērniem”. Viņas nolika cirka rīkus un raudzījās, kuri jaunieši izrāda par tiem interesi. Pamazām iesaistoties šajā cirkā, jaunieši pārvērta destruktīvo enerģiju jēgpilnā procesā un izauga par cirka māksliniekiem.
Latvijā varam nest cirku ārpus mākslas žanra, ārpus izklaides žanra un izmantot cirka metodes, pedagoģiju, tehnikas, lai uzlabotu cilvēku dzīves kvalitāti, toskait, pansionātos, slimnīcās. Līdzīgi kā dakteris Klauns ārstē ar smiekliem. Ir veikti pētījumi par to, ka mākslas klātbūtne šādās aprūpes iestādēs uzlabo pacientu dzīves kvalitāti.
Kāds ir jūsu spilgtākais iespaids par cirkā redzēto?
Pērn Barselonā redzēju izrādi, kas bija uz robežas starp laikmetīgo cirku un laikmetīgo deju. Tās tapšanu bija iedvesmojis Rīgas izcelsmes mākslinieka Filipa Halsmana projekts, kurā viņš lika cilvēkiem lekt (varbūt atceraties bildi ar lecošu Merilinu Monro?) un ideja bija tāda, ka lecienā dīvas un slavenības nespēj noturēt sejā masku. Izrādē vairāk nekā stundu astoņi mākslinieki leca. Kamēr viņi leca pirmās trīs, pirmās desmit minūtes, skatītājam varbūt šķita: “Es arī tā varu,” bet pēc pirmajām 25 minūtēm ir skaidrs, ka jau sen būtu ļoti noguris. Visi astoņi absolūti sinhroni leca vienā ritmā, ik pa laikam to pamainot. Tas notika pilnīgā klusumā. Nebija nekādas mūzikas. Visu laiku bija jādomā, kā viņi var absolūti sinhroni to izdarīt! Man par novembrī redzētu izrādi joprojām ir jādomā. Režisora mērķis un uzdevums bija redzēt, kā šiem māksliniekiem nokrīt maska. Bet mākslinieku uzdevums bija saglabāt to tēlu (mēs kā tautasdeju nācija zinām, ka – vienmēr esi smaidīgs, vienmēr esi spēcīgs un gatavs), un viņi reizē bija ļoti savākti. Lai tiktu sasniegts režisora mērķis, viņiem bija jānomet maska, bet, lai aktieris sasniegtu savu mērķi, viņam bija jāsaglabā sava stāja un maska.
