Kāds bija Savas istabas sākums? 0
Gribēju veidot atvērtā tipa darbnīcu, lai tie, kuri grib, var dabūt krāsas, zīmuli, audeklu, kartonu un droši izpausties. Sākumā, kad gājām izplatīt informāciju par projektu, devāmies, piemēram, uz ambulatoro centru Pārdaugava. Ar savu ideju iepazīstinājām šīs iestādes profesionāļus. Visi noklausījās, un psihiatrs Tērauds teica – viss jau brīnišķīgi, meitenīt, bet tev ir rozā brilles! Man šķiet, tur nekas nesanāks, tev ir baigās ilūzijas.
Teiktais ļoti labi raksturo kopējo situāciju un attieksmi Latvijā. Man nebija ilūziju, ka viss notiks pats no sevis, desmit gadu laikā ļoti daudz ko jau biju redzējusi un sapratusi.
Projekta pirmajā gadā visu laiku bija jāskaidro, jāargumentē, ka nekas bīstams te nenotiek, cits citam virsū nemetas. Sākumā nebija daudz dalībnieku, jo šādiem slimniekiem, lai izietu no mājām, vajadzīga liela apņemšanās.
Šis nav biznesa projekts vai sacensība. Sasniegums ir arī tas, ka esi atnācis. Ja vēl kaut ko esi uzgleznojis – pavisam labi, bet, ja mēs beigās varam uztaisīt izstādi, projekts ir izdevies. Esam sarīkojuši ne vienu vien izstādi! Projekts pa īstam aizgāja otrajā gadā. Tagad darbība kļuvusi pavisam aktīva.
Vai apkārtējie saprot tavu darbošanos dienas centros un studijā?
Kad mācījos, lielākoties bija tāda noskaņa: kā tu tiec galā, kā tur ir, tev taču noteikti ir grūti? Tas mani vienmēr ļoti nomāca. Daži pasniedzēji teica – sevi esi iedomājusies par Māti Terēzi? Tētis man joprojām prasa – tu vēl ar saviem bērniem ņemies? Šis darbs noteikti netiek uztverts kā kaut kas prestižs.
Cilvēki, kas nāk uz studiju, arī tevi pamāca gleznot?
Oi, ir tik forši viedokļi! Žeņečka, piemēram, man uzreiz saka – tur nav aizkrāsots, te ir pārāk sakrāsots un vispār varēji kārtīgāk krāsot. Tur dzirdu arī pašas teiktās frāzes. Vispār man viņu kritika patīk, tāda svaiga. Daudz gan no maniem darbiem studijas dalībnieki neredz, lielus darbus to starpstadijās cenšos vispār nevienam nerādīt, lai neietekmētos. Bet projekta dalībnieki var atnākt uz manu izstādi, tad mums ir līdzvērtīgu cilvēku sarunas par mākslu.
Ko vari iemācīties no viņiem?
Man gribētos iegūt tādu brīvību, ar kādu glezno, piemēram, Žeņa. Ļoti par to sajūsminos. Viņš glezno un patiesi priecājas par to, cik labi sanāk un kāds viņš lielisks mākslinieks. Puisis ir dabūjis savus kartonus, krāsas, bliež augšā ģeniālus darbus, rociņas trīc no sajūsmas. Tajā brīdī viņam viss ir labi, nav citu problēmu. Ar savu sirsnīgumu un prieku par darbu viņš noteikti iedvesmo arī mani. Rodas sajūta – cik forši ir gleznot!
Sergejs, kuram galvā skan balsis, stāsta, ka dažkārt tik intensīvi bijis gleznošanas procesā, domājis, ko un kā darīt, ka balsis tajos brīžos vispār pazudušas.
Kā tu pati sevi sakārto pēc darba?
Sevi varu sakārtot gleznojot. Vēl esmu atklājusi skriešanu. Kad grasījos doties mājās no Anglijas, draudzene Ieva paziņoja, lai bez skrienamajām biksēm nerādos, jo viņa jau skrien un man arī vajadzēs.
Bikses nopirku, bet skriet uzreiz nesāku, jo šī nodarbe man asociējās ar skolas laika krosiem, kad teju vai asinis kāpj pa muti laukā.
Sākumā nevarēju normāli noskriet pat desmit minūtes, jo forsēju. Draudzene palīdzēja saprast, ka nav jāskrien, kā pavasarī pirmo reizi laukā palaistai. Sākumā bija vien kilometriņš, pēc tam divi. 2013. gadā Nordea Rīga maratonā skrēju 10 kilometru, un tad jau āķis bija lūpā.
Tas ir superīgi – kulies pa gleznu, elpo terpentīnu, nevari kādu lietu atrisināt, aizej un noskrien, beidzot izelpojies, atnāc laimīgs, ar dubultu enerģiju, esi atpūties.
