Ko toreiz tik ļoti meklēji dzīves pabērnos? 0
Tolaik mazliet līdu iekšā arī kristietībā, klausījos kristīgo radio, mans mīļākais raidījums gan bija Sveiciens no mājām, kur cietumnieki un viņu tuvinieki ar radio starpniecību risināja savu dzīvi un mīlēja. Nedomāju kritiski, ka tur taču varbūt sēž pedofili, mani interesēja cilvēcība. Tagad domāju, ka arī cilvēkos ar garīgās veselības traucējumiem meklēju cilvēcību, viņos tā ir esences veidā. Nenormāli bliezīga! Pārējiem, protams, tā arī piemīt, bet mēs mākam meistarīgi uzlikt maskas. Tolaik domāju, ka būšu māksliniece un augstākais, no kā var smelt mākslu, ir cilvēcība.
Kāda bija pirmā saskarsme ar šo cilvēcību?
Dienas aprūpes centra Kopā vadītāja Tamāra Vahļina ir pareizticīgā un Ziemassvētkos bija izdomājusi astoņus cilvēkus no sava centra aizvest uz dievkalpojumu katedrālē. Tur mēs satikāmies. Pirmā sevis pārvarēšana man kā cilvēkam, kuram ne pārāk patīk intensīvs fizisks kontakts ar svešiem cilvēkiem, bija brīdī, kad Tamāra, lai grupā ieviestu kārtību, man pie vienas rokas norīkoja pieaugušu vīrieti Visvaldi, kurš vispār nerunāja, izdvesa šņācošas skaņas un smaidīja. Pie otras rokas man bija Kaspars, autists, viņam iespēja dot roku meitenei bija milzīgs notikums. Pēc tam sapratu, kā ar kuru jāveido saskarsme, ko varu vai nevaru darīt, bet tad to vēl nezināju. Pēc tam sāku pāris reižu nedēļā strādāt par mākslas pedagoģi un pamazām iepazinu cilvēkus ar intelektuālās attīstības traucējumiem.
Kā zināji, kas jādara?
Procesa laikā sapratu. Es jau nebiju sociālā darbiniece, bet vienkārši mākslas skolotāja. Vadītāja daudz stāstīja, skaidroja. Skatījos, kā radoši izmantot pieejamos materiālus, vajadzēja saprast, ko vispār katrs no šiem cilvēkiem spēj vai nespēj. Uzreiz apjautu, ka, piemēram, nedrīkst pārāk gari runāt vai ieslīgt abstrakcijās. Ja izlijis ūdens, jāsaka – aizej un atnes lupatiņu. Nevajag emocionāli stāstīt, ka ūdens izlija, vajadzēs slaucīt. Katram no šiem cilvēkiem jāatrod pieeja, jo viņu iespējas bija ļoti atšķirīgas. Piemēram, Visvaldis, kuru pat ģērba mamma, patstāvīgi neko it kā nespēja izdarīt, visu dienu nerunāja, bet, kad vakarā atnāca pakaļ, atreferēja visu, kas pa dienu noticis. Vairākus mēnešus dienas centrā viņš mācījās mammai gatavot tēju. Vienu dienu to izdarīja un atnesa mammai, tas bija viņa sasniegums. Viņa apraudājās.
Viss, kas tur notika, mani ļoti iedvesmoja. Otrā kursa beigās biju uzgleznojusi visu dienas centra apmeklētāju portretus un izliku Mākslas akadēmijas skatē. Tur gan neviens to nesaprata, bet man šķita kaut kas īpašs.
Kurā brīdī juti, ka jāveido atsevišķa mākslas studija?
2005. gadā no Vācijas atbrauca turienes latviete Kristīne Brūveris, kura Brēmenē darbojās mākslinieku organizācijā Blaumeier–Atelier, kas jau vairāk nekā 20 gadu veiksmīgi īsteno integrētus mākslas un kultūras projektus. Tajos piedalās gan profesionāli mākslinieki, gan cilvēki ar īpašām vajadzībām. Tā ir mākslas studija, nevis dienas centrs. Tur notiek iespaidīgi teātra uzvedumi, leļļu, masku izrādes, koncerti un mākslas izstādes. Organizācija gribēja sadarboties ar Latviju. Satikāmies vairāki pārstāvji no dienas centriem Kopā, Saule un Gaismas stars. Tas bija superīgs projekts! Pirmajā vasarā braucām uz Liepājas Karostu. Neatkarīgi no tā, vai esi skolotājs vai centra apmeklētājs, katru dienu visiem obligāti bija jāglezno un jāfotografē. Kad ierados, pie manis pienāca sirms, skaists kungs baltā halātā, svinīgi sasveicinājās. Uzreiz pieņēmu, ka tas droši vien ir kāds pazīstams profesionāls fotogrāfs, kas piedalās projektā. Izrādījās, tas ir Boleks, kurš dzīvo pats savā pasaulē un fotografē bildes, kurās viss gāžas – horizonts, mājas, kuģi.
Projektam bija saziedoti Zenit fotoaparāti, un katram dienas laikā vajadzēja piefotografēt filmiņu. Daži fotoaparātu turēja rokās pirmo reizi, bet priecīgi klīda apkārt un bildēja, tā viņiem bija neierasta brīvība. Bija arī krāsas un audekls, vajadzēja tikai iet un radīt mākslu. Tieši tur pamazām dzima doma par savu projektu.
Kāds bija turpinājums?
Nākamajā gadā projekta ietvaros ar kuģi braucām uz Brēmeni. Vēlāk, kad tur notika izstāde, visi lidojām uz atklāšanu. Piemēram, arī Andrejs, kurš neprata ne rakstīt, ne lasīt un pieaugušā vecumā bija kā bērns. Audzis pie vecmāmiņas un ārpus sava pagalma gandrīz nekur nebija bijis. Vecmāmiņa atrada viņam dienas centru, un puisis piedalījās arī šajā projektā. Viņam ceļojums un saskarsme ar citiem cilvēkiem bija milzīgs piedzīvojums. Sākumā viņš pie manis gleznoja mājas. Pēc tam viņu satiku – klīst pa Rīgu, meklē, kur būvē mājas, un stundām ilgi to vēro.
Šā projekta laikā papildus sāku strādāt centrā Gaismas stars. Centrā Kopā uzturējās cilvēki ar intelektuālās attīstības traucējumiem, kuri bija kā bērni. Gaismas starā cilvēkiem ar intelektu viss ir kārtībā, viņi ir pieauguši, bet ir psihiskas saslimšanas, tāpēc jādzer zāles. Sergejs, piemēram, mācās grieķu valodu internetā un lasa grāmatas angļu valodā, viņam ir brīnišķīgs prāts, pret viņu nevar izturēties kā pret bērnu un norādīt, kas jādara. Vajadzēja atrast citu pieeju nodarbībām. Tas bija izaicinājums. Daudzas manas ilūzijas sākumā sabruka, šķita, te ir bēdu ieleja, cilvēkiem slikti. Kāda no centra apmeklētājām man reiz mazliet ļaunīgi jautāja – Katrīnīt, vai zini, ka šīs mūsu slimības ir lipīgas, nebaidies saslimt?
Ar laiku saproti, ka viss nav tik viennozīmīgi.
Gaismas starā arī tagad esmu mākslas pedagoģe. Pusgadu gan Anglijā strādāju fabrikā, printējot darbus ar dažādām iekārtām. Sapratu, ka neesmu baltrocīte un ka ar visu varu tikt galā. Pēc atgriešanās radās iespēja iesniegt Savas istabas projektu Rīgas domē.
