Zilo putnu meklējot. Saruna ar gleznotāju Katrīnu Gaili, kura dod iespēju zīmēt cilvēkiem ar garīgās veselības traucējumiem 0
Jau trešo gadu Rīgā, Pērnavas ielā, darbojas mākslas studija Sava istaba, kuras vadītāja gleznotāja Katrīna Gaile palīdz sev un ikvienam te nonākušajam noticēt, ka iespējams mazliet paplašināt apziņas robežas un radīt mākslu arī tad, ja nav pieredzes šajā jomā vai cilvēks sirgst ar šizofrēniju vai citiem garīgās veselības traucējumiem. Radīt visiem kopā – veselajiem un tiem, kuri, iespējams, gribētu kļūt veselāki.
Pirms mūsu sarunas darbnīcā ienāk laulāts pāris un krievu valodā apjautājas par iespēju meitai apmeklēt darbnīcu. Katrīna pacietīgi stāsta: lai apmeklētu kādu no dienas aprūpes centriem, jābūt ārsta noteiktai diagnozei, jānokārto dokumenti, savukārt Sava istaba ir vieta, kur var nākt ikviens, kas vēlas radoši darboties. Visiem trim atvadoties telpā noplīv teikums: “U vas probļemi? Ņe bezpokoitesj, u menja tože oņi jestj.”* Slimība šajā telpā nav ierobežojums.
Atvērtā tipa darbnīca Sava istaba ir sociālās integrācijas projekts, te satiekas personas ar garīgās veselības traucējumiem un tie, kam šādu traucējumu nav. Viņi kopā glezno, dodas plenēros un organizē izstādes. Tā ir robežu brucināšana starp normālo un īpašo, starp mākslu un sociālo darbu. “Neesmu sociālā darbiniece vai psihoterapeite, nesolu cilvēkam brīnumainu izārstēšanos. Neviens netiek auklēts, šeit nerunājam par to, cik sauju zāļu katrs izdzer. Varu piedāvāt tēju, kafiju un iespēju gleznot,” stāsta Katrīna.
Kāpēc tik daudzus gadus velti darbam ar cilvēkiem, kuriem ir veselības problēmas?
Ar draudzeni un kursa biedreni gleznotāju Alisi Mediņu bieži runājām par to, ko katra gribētu darīt. Stāstīju, ka vēlos strādāt ar cilvēkiem, kuriem ir invaliditāte, varbūt arī Psihiatriskajā slimnīcā par sanitāri. Toreiz nezināju, ar ko viena saslimšana atšķiras no citas, un tā arī šos cilvēkus apzīmēju – dīvainīši. Nemaz nevaru atbildēt, kāpēc to gribēju, iespējams, toreiz vēlējos uzzināt vairāk par sevi. Mani interesēja dzīves pabērni. Kad mācījos Mākslas akadēmijas otrajā kursā, Alisei piedāvāja būt par mākslas pedagoģi dienas aprūpes centrā Kopā. Viņu šāda iespēja nevilināja, bet man vajadzēja darbu, ko varu apvienot ar mācībām. Tā pirms vairāk nekā desmit gadiem nokļuvu Kopā.
Gribēji palūrēt pa atslēgas caurumu citā pasaulē vai palīdzēt?
Man nebija ideālistiska mērķa glābt pasauli. Beidzot sāku pieaugt un sapratu, ka varu veidot dzīvi tā, kā gribu, iet arī pret straumi un, ja mani interesē kāda joma, drīkstu tai pievērsties. Gribēju iepazīt, saprast, ar ko tad viņi atšķiras. Šķita, ja ir kādas mākslas paplašināšanas un paralēlās pasaules iespējas, tās rodamas ar šiem cilvēkiem. Gribēju saprast, kā domā, kā elpo, kādi ir cilvēki ar garīgās veselības traucējumiem.
Nesen vēlreiz noskatījos vienu no savām mīļākajām filmām K-PAX ar Kevinu Speisiju galvenajā lomā. Tajā viņš ir vai nu citplanētietis, vai sajucis prātā, tas netiek pateikts. Ļoti palīdz visiem, arī psihiatram. Tur ir visādi superbrīnumi, piemēram, visiem jāizpilda uzdevums – jāatrod zilais putns. Tos, kuri izpildīs, viņš ņems līdzi uz savu planētu. Līdz pašām filmas beigām ir saglabāts noslēpums, vai viņš ir citplanētietis vai garīgi traumēts cilvēks un tāpēc mainījusies viņa personība. Pats vari izvēlēties, kā viņu redzēt. Mani joprojām saviļņo tas, kā pārējie meklē zilo putnu, un nevienam netiek izteikts spriedums.
