Linkopībai neredz ekonomisko pamatojumu, vajadzīga kooperācija 2
Pēc tam kad “LA” atklāja – Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē viesiem kā suvenīri tiek dāvinātas linu šalles, kas tapušas Lietuvā no Baltkrievijā audzētiem liniem, nolēmām izpētīt, kāpēc pašu mājās linkopība buksē un kad var cerēt uz šīs tik senās nozares atdzimšanu.
Rēzeknes linu pārstrādes uzņēmuma “Baltiks East” valdes priekšsēdētājs Valērijs Šindlers ir tas uzņēmējs, kurš pirms vairākiem gadiem loloja ambiciozu ieceri attīstīt jaunu linu pārstrādes uzņēmumu un izvērst linkopību Latgalē. Taču ambiciozi sāktā linu atdzimšanas programma pagaidām nav devusi gaidīto rezultātu. Latvijas neatkarības gados linu platības sarukušas līdz minimumam – salīdzinājumā ar padomju gadiem samazinājums ir simtiem reižu. Paši lauksaimnieki atzīst, ka garšķiedras linu audzēšanai pagaidām neredz ekonomisko pamatojumu.
Trūkst zemes
Šobrīd ap 90% no “Baltiks East” nepieciešamās izejvielas tiek importēti un tikai 10% ir vietējā. Pašmāju izejvielu rūpnīcā pietiek tikai vienam mēnesim. Šindlers ir pārliecināts, ka šo attiecību var mainīt par labu vietējiem ražotājiem. Taču šobrīd liela problēma ir nomas zemes atrašana linu audzēšanai, jo bieži vien subsīdiju dēļ saimnieki tās nevēlas iznomāt. Arī pašvaldības nezinot, kam pieder konkrēts īpašums un kādā veidā piespiest īpašniekus sakārtot konkrēto īpašumu. Bijis pat gadījums, kad uzņēmuma darbinieki interesējušies pie zviedru pensiju fondiem, lai varētu iznomāt zemi, taču atbilde bija vairāk nekā pārsteidzoša – ja jūs tieši zināt, kur atrodas mūsu īpašums un gribat to apsaimniekot, tad mēs par to gabalu varam runāt.
Z/s “Ezermala” saimnieks Jānis Batars, kurš ir “Baltiks East” lauksaimniecības nodaļas vadītājs, atgādina: Latvijā savulaik bija lielas linu platības – desmitiem tūkstošu hektāru – un tad varēja runāt par linu audzēšanas tradīcijām, kas, sarūkot platībām, pamazām aizgājušas nebūtībā. Vēlāk ienākušas jaunas kultūras, kas deva zemniekiem lielu peļņu, tostarp rapsis. Tagad gan rapsim cena samazinās un daļa zemnieku to vairs neaudzēšot, vietā izvēloties citas kultūras. Šindlers vērš uzmanību, ka ar liniem visam jānotiek laikus un jāstrādā tā, lai tā nebūtu otrās šķiras kultūra. “Pieredze jāuzkrāj, tā nerodas pati no sevis. Ja ražība tuvojas piecām tonnām, ar to jau var sākt pelnīt. Ja 150 eiro par tonnu linu stiebriņu maksāsim, tad no viena hektāra zemnieks var nopelnīt 750 eiro bruto,” klāsta uzņēmējs.
Iespējams, tas, ka, iestājoties ES, Latvija apņēmās nesniegt nacionālo atbalstu linu audzētājiem, ir viens no iemesliem, kāpēc linkopība neattīstās. To sarunā ar “LA” apliecināja vairāki zemnieki. Turklāt lini esot “piņķerīga kultūra”, vieglāk un ekonomiski izdevīgāk esot audzēt graudus.
Savukārt Šindlers domā, ka joprojām Latvijā ir platības, ko vajadzētu izmantot linu audzēšanai. “Mēs neko neprasām no valsts un strādāsim tādos apstākļos, kādi ir, bet zemes racionāla un efektīva izmantošana – tas nav tikai mūsu interesēs. Jābūt stratēģiskam plānam, lai lauksaimniecības zeme nebūtu apmežota, tāpat jācīnās par aizaugušās zemes atgriešanu ražošanā,” klāsta uzņēmējs. Viņš domā, ka būtu jāveido īpaša lauksaimniecībā izmantojamās zemes datubāze, kas ļautu apzināt vēl brīvos zemes resursus.
