Gruntīgāka mošeja – tuvāk Dievam 0
Pēc arhitekta Fostera projekta Astanā uzbūvēta arī grandioza piramīda, kas pilda Miera un saskaņas pils uzdevumu. Kopš ēkas atklāšanas katru trešo gadu valsts vadītājs te aicina pasaules un tradicionālo konfesiju vadītājus ar mērķi vairot pasaulē mieru un saskaņu. Ne mazāk svarīgs ir noskaņojums arī pašā Kazahstānā, jo valstī dzīvo ap 140 dažādu etnosu un 17 konfesiju ļaudis. Mierīgu līdzāspastāvēšanu līdz šim izdevies panākt, nekavējoties “piegriežot skābekli” jebkuram radikālismam, kas mēdz parādīties nabadzīgākajā valsts dienvidrietumu rajonā – trūcīgus ļaudis esot vieglāk samulsināt un ietekmēt. Prognozes, ka ar iekšējiem tautu nemieriem nākamā aiz Ukrainas būs Kazahstāna, tomēr nav piepildījušās.
Pavisam nejauši gadījās ieklīst Astanas musulmaņu mošejā vecā tirgus rajonā. Rīta stundā lielajā zālē uz rakstainajiem paklājiem saguruši zvilnēja pāris vīru, bet balkonā kopā ar skolotāju čakli Korāna atklāsmes apguva divas sievietes. Viena no viņām – vārdā Aiša – pēc tautības turciete uz Kazahstānu pārcēlusies no Uzbekistānas, jo baidījusies, ka par ticību Allaham var ciest no varas iestādēm. “Kad pirmo reizi uzvilku lakatu, baidījos, ka mani iesēdinās cietumā. Uzbekistānā tā nav atļauts ģērbties, un arī mošejā tur nelaiž,” stāstīja Aiša, kas savu dzīvi vēlas veltīt Dievam.
Pirms pāris gadiem Astanā tika atklāta vēl viena lielizmēra celtne – Vidusāzijā lielākā mošeja, kas nosaukta sultāna Hazreta vārdā. Vienlaikus te var lūgties pieci tūkstoši ļaužu. Kazahu nacionālajiem ornamentiem rotātā baltā būve aizņem aptuveni 11 hektārus lielu teritoriju Astanas centrā. Pilsētā atvērtas vēl sešas mošejas, kuru celtniecību galvenokārt sponsorē Arābu Emirāti u. c. musulmaņu valstis.
Zeltu nežēlo
Tikai par diviem hektāriem mazāks nekā minētajai mošejai atvēlēts laukums jaunākajai lielizmēra būvei – Astanas operai, kuras lielā zāle var uzņemt 1250 skatītāju. Astanieši lepojas, ka nama arhitektūras kvalitātes neatpaliek ne no Milānas “La Scala”, ne Maskavas Lielā teātra vai citām pasaules opermākslas citadelēm. Līdzās klasiskajām arhitektoniskajām vērtībām opernamam izmantoti arī nacionālā kolorīta elementi, īpaši bagātīgi izrotātas iekštelpas. Zelts nav žēlots – tā ir visu kazahu vājība, kas parādās arī dzīvokļu interjerā. Ja mitekli paredzēts izīrēt diplomātiem vai ārzemju komersantiem, sludinājumā vienmēr būs piebilde angļu valodā: no gold dekoration (nav zelta rotājumu – I. P.).
Naudas Astanas operai netrūkst ne zelta rotājumiem, ne kristāla lustrām un, galvenais, arī kvalitatīviem uzvedumiem netrūkst. Ar ārzemju operām kazahi pārlieku neiespringst – vienkārši nopērk oriģinālu iestudējumu ar visu diriģentu u galveno lomu izpildītājiem, un lieta darīta. Arī Džakomo Pučīni “Toskā”, kuru izdevās redzēt šā raksta autorei, bija izmantots oriģinālais Milānas “La Scala” iestudējums, pie pults bija itāļu diriģents, galveno lomu izpildītāji – dziedātāji no Itālijas un Vācijas. Nacionālie uzvedumi, kas tiek veidoti pašu spēkiem, krāšņumā sit pušu eiropiešu garadarbus.
Pa ceļam uz “Sibīrijas bērnu” ekspedīcijas mērķi – “Alžir” memoriālu, kas veltīts Staļina represiju upuriem, – piestājam pie Astanas Triumfa arkas. Turpat tuvumā ietves malā izvietoti lieli stendi ar apkārtnes teritorijas skicēm – šādi te izskatīsies 2017. gadā, kad Astana uzņems starptautiskās izstādes EXPO dalībniekus.
