Vieglatlēti neziņā par sezonas plāniem 1
Covid-19 pandēmija smagi skārusi arī vieglatlētikas sezonu. Starptautiskās sacensības atsāksies ne agrāk par augusta vidu, sezona ilgs vien divus mēnešus, savukārt Latvijā šobrīd joprojām ir neziņa, kad vispār lielāki masu pasākumi notiks. Vieglatlētika ir specifisks sporta veids, jo sacensībās dažādās disicplīnās vienlaikus piedalās vairāki simti sportistu.
Latvijas Vieglatlētikas savienības (LVS) ģenerālsekretārs Dmitrijs Miļkevičs sarunā ar “LA” skaidroja situāciju: “Cītīgi sekojam valdības lēmumiem par treniņu iespējām un sacensību rīkošanu. Šobrīd ir atļauts trenēties nelielās grupās. Runājam ar Rīgas stadioniem, kur mēs varam trenēties. Ja piemērotas vietas nebūs, nāksies braukt uz Ogri vai citiem tuvāk esošiem stadioniem. Sacensības ir aizliegtas, tāpēc mēs varam tikai zīlēt kafijas biezumos. Tas mums ir vissliktākais, jo nezinām, ko un kad varēsim rīkot, tāpēc no valdības gribētu saņemt konkrētākus plānus.”
LVS vadība ir ciešā kontaktā ar kolēģiem Lietuvā un Igaunijā, kur situācija ir optimistiskāka. “Mums ir svarīgi, kas notiks ar kopējiem pasākumiem – Baltijas čempionātiem dažādās vecuma grupās, arī daudzcīņā un soļošanā. Kaimiņiem noteikumi ir “mīkstāki”, piemēram, igauņi no jūlija varēs rīkot pasākumus līdz 1000 cilvēkiem. Tas ļautu Baltijas čempionātus rīkot tur, taču mūsu problēma ir tā, ka nezinām, vai vispār varēsim nokomplektēt komandas, jo atlases parasti notika Latvijas čempionātos, bet vai tie notiks, nevaram pateikt.”
Bez sacensībām nav motivācijas
Miļkevičs īpaši uzsver, ka ārkārtas situācijas dēļ vieglatlētika var zaudēt daudz jauno censoņu – bērnus un jauniešus.
“Sportisti grib sacensties, jo tas jau ir viņu galvenais mērķis, ne tikai treniņi. Citādi zūd motivācija, ja nav kam gatavoties. Sliktākais, ka mēs nevaram viņiem pateikt – būs, nebūs, gatavojieties, negatavojieties.
Tāpat ir neziņa, ja sacensības atļaus, tad cik cilvēkiem. Ja tie būs, piemēram, 50 vai 100 cilvēki, tad jādomā, kā sarīkot to pašu Latvijas čempionātu. Var jau to izstiept pa vairākām dienām, atsevišķām disciplīnām un grupām, bet tas atkal rada problēmas mūsu biedriem no reģioniem, kuriem būtu grūtāk savas komandas nogādāt sacensību norises vietā,” skaidro LVS pārstāvis.
Bērnu un jauniešu U-16, U-18, U-20 vecuma grupu Latvijas čempionātos parasti startē no 500 līdz 700 dalībnieki, klāt nāk treneri, kā arī aptuveni 50 tiesneši. “Mēs esam gatavi pielāgoties, tas nav neiespējami, taču gribam lielāku skaidrību.”
Jādomā par izdzīvošanu
LVS iepriekš nevarēja lepoties ar finansiālu pārticību, un šī ārkārtas situācija atstās savu robu ne tikai organizācijai, bet vēl vairāk augstākās klases sportistu rocībā. “Zaudējam ienākumus no dalības maksām par sacensībām, arī no licencēm. Tāpat noteikti saruks sponsoru devums, jo tad, ja nav sacensību, viņiem nav publicitātes. Tiesa, labu ziņu saņēmām pirms pāris dienām, jo “Maxima” paziņoja, ka turpinās ar mums sadarbību. Tas ir ļoti nozīmīgs atbalsts,” uzsver Miļkevičs.
Ir arī ietaupījumi, jo, nenotiekot lielajiem starptautiskajiem pasākumiem – Eiropas čempionātam, pasaules U-20 čempionātam –, nenāksies uz turieni sūtīt komandu. “No otras puses, mēs zaudējam līdzfinansējumu no pašvaldībām, jo nenotiek treniņnometnes kandidātiem. Rēķināmies, ka tur zaudēsim ap 50 000 eiro. Sāpīgākā lieta, protams, ir mūsu vadošie sportisti, jo viņi nevar piedalīties komercmačos, kur varēja nopelnīt. Viņiem nav ienākumu,” problēmu ieskicē amatpersona.
Tie atlēti, kuri ir LOV maizē, saņem pabalstus, taču tie nav lieli, jo pamatsumma ir domāta treniņu darbam un dalībai sacensībās.
“Lielai daļai vieglatlētika ir pamatnodarbošanās, viņi citur līgumattiecībās nebija, līdz ar to nekvalificējas dīkstāves pabalstiem.
Senāk glābiņš bija, ka daļa sportistu bija armijas un policijas struktūrās. Arī es savulaik tikai tāpēc varēju nomaksāt par dzīvokli un pietika iztikai. Šobrīd tas ir nogriezts gandrīz līdz nullei. Mēs cenšamies palīdzēt, vēršamies pie policijas un armijas, taču tas nenotiek tik ātri. Arī ar LOV runājam, lai procentuāli palielina summu, ko var lietot iztikai, jo šobrīd tie ir 20%.”
Līdzīga problēma noteikti ir arī citos sporta veidos, un sportisti sāk apsvērt iespēju meklēt ienākumus kādā citā algotā darbā, taču krīzes laikā arī nodarbinātības tirgus ir samazinājies.
“Regulāri sazināmies ar vadošajiem sportistiem. Ir tādi, kam iet ļoti grūti, citiem nedaudz vieglāk, taču atlēti saprot šā brīža situāciju, ka arī LVS nav daudz iespēju palīdzēt tieši ar finansēm. Neviens nav pateicis, ka viss, pietiek, metu mieru. Liela daļa cenšas individuāli trenēties: kurš tiek stadionā, kurš fizisko formu uztur mežā. Visi gaida zaļo gaismu. Ceram, ka augustā atsāksies starptautiskās sacensības, tad varētu rasties iespēja kaut ko viņiem nopelnīt, taču vēl jau nav zināms, kas notiks ar robežām. Skaidrs, LVS šo sezonu izdzīvos, taču mums jādara viss, lai noturētu vadošos sportistus un motivētu jaunos atlētus ar sacensībām, lai viņi paliktu mūsu sporta veidā,” norāda Miļkevičs.
