Monika Zīle: Mēs nākam no savas dzimtas un bērnības 0
Vēl pensiju nesasniegusi, pēkšņi nomirst Glorija Putrāne, triju pieaugušu bērnu māte. Jau pirms vairākiem gadiem aizsaulē arī ģimenes tēvs, tāpat vecāmāte Mihalīna, kuru dzimtā ierasts saukt par Babiņu. Drīz pēc bērēm Sofija, vecākā meita un vienīgā, kura vēl nav nodibinājusi pati savu ģimeni, atklāj šokējošu mātes soli. Māte īsi pirms nāves izdarījusi kaut ko tik ļoti sev neraksturīgu, ka Sofija zināmā mērā zaudē loģisku spriestspēju. Kādēļ? – šis jautājums vijas cauri visam romānam,
Visus Monikas Zīles romānus raksturo trīs stabilas vērtības: grods sižets, bagāta valoda un nosaukums ar āķīti. Turklāt atšķirībā no daudziem rakstniekiem pie Monikas Zīles nosaukums mēdz atnākt vispirms.
Kas īsti ir nosaukumā minētais četru vēju tronis?
Uz to var skatīties divējādi. Tas ir gan īsts tornis, no kura meža dienesti savulaik vēroja, vai nedeg mežs, un celtne, kuras virsotnē dzīvojas visi četri vēji. Gan arī kā simbols cilvēka dzīvei, kurā tāpat plosās dažādu virzienu kaislības – prieki un bēdas, cerības un neziņa… Savukārt tornis var būt arī tronis – gan pacelšanās pāri līdzenumam, gan arī varas simbols.
Lasīju romānu un domāju: sievietes jūsu romānos parasti mēdz būt niķīgākas, Sofija ir ļoti rāma, un arī vīrietis, kurš viņu mīl, pavisam pareizs…
Tas saistīts ar viņa profesiju. Redžijs ir virsnieks. Dienot armijā un pakļaujoties reglamentam, laikam nemaz nevari atļauties būt ļoti sarežģīts. Intelektuāls, gudrs – to reglaments pieļauj, bet, ja tam labprātīgi pakļaujas, tad nekāda liela sevis plosīšana nesanāk. Savukārt Sofija pēc mātes nāves ir kļuvusi par dzimtas vecāko pārstāvi, tas viņai liek izjust atbildību. Ja ir laba, veselīga ģimene, tad katrs no tās locekļiem kādā brīdī uzņemas misiju. Un vēl – labā ģimenē auguši bērni, arī aizejot katrs savā dzīvē, tomēr saglabā saiti, kura vieno un grūtā brīdī atdzīvojas. Kaut arī Sofijai vienā brīdī šķiet, ka Viktors ir zem sievas tupeles – ja jau pat uzvārdu mainīja, tad uz viņu īpaši nevar paļauties –, bet, kad brālis nojauš māsas nopietnos sarežģījumus, viņš nekavējoties brauc pie Sofijas uz Latgali. It kā jauno mašīnu parādīt, bet patiesībā tādēļ, ka raizējas.
Brīdī, kad sākas romāns, Babiņa Mihalīna ir jau mirusi, tomēr ļoti lielā mērā tieši ap viņu vijas sižets.
Jā, tieši viņu es arī redzu kā Putrānu dzimtas centru un arī lielā mērā nozīmīgu personību savā apvidū un Latvijas laukos vispār. Mihalīna – viņa ir lauku feldšere – patiešām romānā ir svarīga persona. Feldšeris – tā nav augsta kvalifikācija, katrs Medicīnas akadēmijas ceturtā kursa students mūsdienās zina par medicīnu vairāk. Taču lauku feldšeriem vēsturiski ir bijusi nepārvērtējama loma – tieši viņi bija vistuvāk iedzīvotājiem, uz viņiem paļāvās, viņiem bija morāla autoritāte. Arī Mihalīna – ar viņu rēķinājās. Šiem cilvēkiem nav uzcelts piemineklis, taču viņus nedrīkstētu aizmirst.
Arī Mihalīnas māja joprojām satur Putrānu dzimtu kopā. Lasīju tās aprakstu, un var gluži vai sajust – māja, kura stāv tukša, tomēr nav pamesta.
Tiesa, kaimiņiene, kura apsolījusi par diezgan labu naudu pieskatīt mājas apkārtni, to nav darījusi, jo neviens viņu neuzrauga. Tādēļ, Sofijai ierodoties Plienakalnā, pagalms pieaudzis ar zāli, nātres sazēlušas, zari sakrituši. Bet dzimta par māju ir rūpējusies, tādēļ tajā nav pamestības sajūtas. Es zinu tādas mājas, kuras lielāko gada daļu stāv tukšas, bet, kaut ziemas laikā tur ieejot, nav nemājīga aukstuma.
Un vēl – lasot aizdomājos par vecāku un pieaugušo bērnu attiecībām. Lielākoties bērni vecāku pasauli iztēlojas kā rāmu ūdeni, ko nekas nesaviļņo. Protams, vecāki arī nevēlas dalīties savos sarežģījumos…
Jā, par vecākiem domājam, ka viņi vienmēr tieši tur arī būs, kur viņus atstājām, un tieši tādi paši. Un bērni diezgan daudz ko nezina par saviem vecākiem. Protams, Glorija nekad arī nav gribējusi atcerēties, stāstīt ģimenei par savu skarbo bērnību, bet viņā ir parāda sajūta, jo saņēmusi arī ļoti daudz atbalsta. Un, kad savukārt pie viņas vērsās ar lūgumu pēc palīdzības, viņa to uztvēra kā iespēju atmaksāt labu ar labu. Mēs galu galā katrs nākam no savas dzimtas un savas bērnības, ļoti daudz atkarīgs no tajā piedzīvotā, no audzināšanas. Rakstot es arī domāju, ka, ķeroties pie lieliem labdarības projektiem, to tomēr nevajadzētu darīt vienatnē – labāk ar kādu aprunāties, dalīties savos nodomos, izrunāt. Lai nenotiktu, ka labos nodomus izmanto Ļaunums, kurš tiešā nozīmē salauza Glorijas sirdi.
