“Zilās ir trauslas asinis” – filma par seksuālu, mentālu un fizisku vardarbību ģimenē 4
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājušajā nedēļā dzīvi Latvijas kinoteātros sāka režisores Unas Celmas un operatora inscenētāja Aleksandra Grebņeva jaunākais kopdarbs – filma “Zilās asinis”, kas skatītāju uzrunā ar ļoti smagu un sabiedrībā daudzreiz noklusētu tēmu – par seksuālu, mentālu un fizisku vardarbību ģimenē.
Anotācijā filmas veidotāji aicina domāt par galvenās varones problēmu – vai ir iespējams dzīvot tā, lai visi ar tevi ir apmierināti? Un – “mēs katrs pazīstam tādu sievieti, tādu ģimeni, kuras dzīvoklī vai nu kliedz, vai arī ir klusums, ģimeni, kurā aiz laimīgas vai apskaužamas fasādes slēpjas vientulība, atkarības, kauns un skumjas. Tās ir ģimenes, kurās cilvēki atrodas nevis savas izvēles vai mīlestības dēļ, bet sabiedrības spiediena dēļ. Tie dzīvo tādās mājās, no kurām paklusām tiek nesti ārā vērtīgi priekšmeti, lai apmierinātu kādu atkarību”. Pēc Eiropas Padomes ekspertu grupas cīņai ar vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē (GREVIO) jaunākā ziņojuma, Latvijā lielākā daļa jeb 76% fizisku vardarbību piedzīvojušu sieviešu to nebija nevienam teikušas, savukārt par emocionālu vardarbību netiek ziņots 83% gadījumu.
Par filmas “Zilās asinis” rašanos un šī laika radošajiem plāniem “Latvijas Avīze” uzrunāja režisori Unu Celmu.
Pagājušajā gadā jūsu studija “Fenixfilm” laida klajā režisores Lindas Oltes filmu “Māsas”, tagad tapušas “Zilās asinis”. Šie abi kinodarbi runā par būtiskām un līdz šim maz atklātām problēmām mūsu sabiedrībā. Vai domājat, ka mākslas valoda spēj uzrunāt ne tikai sabiedrību, bet arī ierēdņus?
U. Celma: Man gan nav cerību par ierēdņiem, drīzāk uzrunāju sabiedrību. Par mūsu ierēdniecību neesmu īpaši augstās domās, īpaši – pēc saskarsmes, kāda bijusi, veidojot ukraiņu projektu pagājušajā gadā (Una Celma ir producente un līdzrežisore filmai “Sievietes bez vīriešiem”, ko veido ukraiņu režisore Marina Nazarenko, kura pēc Krievijas iebrukuma kopā ar bērniem patvērusies Latvijā. – Red.), līdzīgi kā agrāk vēl arī citus.
Bet vai izdosies iekustināt sabiedrību? Mēs mēdzam lietas noklusēt…
Attīstība jau notiek, pamazām notiek tāda kā iekšēja problēmu atzīšana. Iespējams, tas notiek ļoti lēni, bet attīstība ir, citādi jau nemaz nevarētu būt.
Statistikas rādītāji par vardarbību ģimenēs Latvijā salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm īpaši neizceļas, bet pētnieki teic, ka tas ir tikai tāpēc, ka ļoti daudzos gadījumos paši iesaistītie pat neatpazīst vardarbīgas attiecības.
Domāju, ka pie mums šie rādījumi galīgi neatbilst pilnīgi nekādai reālajai situācijai. Zinu, ka citās valstīs ļoti tiek sekots ģimenes vai mājas vardarbības formām, tās tiek aktīvi risinātas. Nav tā, ka sabiedrība neliksies ne zinis, citviet ir mazliet atšķirīga uztvere, citāda atbildības forma. Pat ja upuris pats neko nedarīs, būs kas iejaucas. Situācijās, kad cilvēks par notiekošo nestāsta pat saviem tuvākajiem, ja kaimiņi izdzirdēs traci blakus dzīvoklī, viņi izsauks policiju. Tā ir ierasta prakse, un policija atbrauks neatkarīgi no tā, vai iesaistītie to gribēs vai ne. Tam seko izstrādāta rutīna – policijas darbinieki sievieti un bērnu aizved prom no konflikta vietas, ievieto pagaidu speciālās kopmītņu tipa patvēruma mājās un tad kopā ar vardarbības upuri risina problēmu. Protams, iespējams, ka cietušais ir arī vīrietis. Ja domājam par Latviju – mēs paši esam tie, kas šīs daudzās vardarbības formas neatzīst, jo pieņemts, ka tā ir norma, tā iegājies. Ja tā nav fiziska sišana, par pārējo mēs vispār nerunājam.
Vai tās būtu padomju okupācijas laika sekas, tā laika domāšana?
Tie nav tikai padomju gadi, katrai sabiedrībai ir cits arhetips. Piemēram, Austrumos sievietes tirgo. Vardarbība ir diezgan sena cilvēka izpausmes forma, tā nav raksturīga tikai padomju sabiedrībai, nevaram uzskatīt, ka vardarbīgas tieksmes iegūtas tikai padomju laikā. Saprast, no kurienes tas veidojies un nāk, būtu darbs filozofiem un psihoanalītiķiem. Vardarbība ģimenēs notiek arī Amerikā, bet amerikāņi nekad nav atradušies padomju okupācijā.
Kā tapa filmas scenārijs, vai stāsta pamatā ir reāls dzīves gadījums?
Esmu klausījusies ļoti daudz stāstu – gan no paziņām, gan pilnīgi svešiem cilvēkiem. Bija arī kāds stāsts, ko man izstāstīja pavisam nejauši satikta sieviete, turklāt jau pirmajā vakarā. Tas stāsts nāca no Zviedrijas un likās paradoksāls – problēma izgaismojās daudz asāk, bija skaidrāk saskatāma, jo nebija pat runa par Latvijā ierasto ekonomisko atkarību – “man nav kur iet”, “kā tad es dzīvošu, kā iztikšu”. Tas ir arī mans jautājums – kāpēc šīs sievietes neiet prom pēc piedzīvotās vardarbības, nestrādā nekādi argumenti, viņas vienmēr atrod iemeslus, kādēļ palikt. Šie stāsti tiešām pie manis nāca un, tos klausoties, domāju, ko varētu darīt tieši es. Neesmu liela runātāja, tāpēc sapratu, ka mans veids, kā atbildēt, ir veidot filmu. Tā radās ideja, un kopā ar scenārija autori Ilzi Akmentiņu, kura ir arī filozofe, uzrakstījām scenāriju.
Vai tā noticis arī ar citu filmu stāstiem – ka tie atnāk pie jums?
Parasti tā arī ir. Filmu idejas atnāk pašas, pat varētu teikt – pieklauvē pie durvīm.
Kā izvēlējāties aktierus?
Galvenajā lomā ir Ilze Ķuzule-Skrastiņa, kura ir brīnišķīga aktrise. Latvijā ir ļoti labas teātra aktrises, bet teātris un kino ir divi dažādi izteiksmes veidi, mums ir diezgan maz aktrišu, kuras ir kinoaktrises. Ilze ir izcila abās jomās, un tas ir ļoti liels retums, par viņu var teikt – kamera viņu mīl, kamera ļoti mīl Ilzi. Vēl filmā piedalās Egons Dombrovskis. Viņu izvēlējos, jo Egonam piemīt ļoti liela aktieriskā amplitūda, viņš var spēlēt ļoti nepatīkamus tipus un vienlaikus būt ļoti šarmants. Filmas tēlā viņš spējis dabūt gan to pievilcīgo maģiju, gan arī parāda otru pusi, lai skatītāji varētu saprast, kādēļ tā sieviete nonākusi šajā situācijā. Meitiņu spēlē Andra Katrīna Reine, filmēšanas laikā viņa vēl bija skolniece. Viņa jau iepriekš bija filmējusies Matīsa Kažas vesternā “Kur vedīs ceļš”, tāpēc meiteni jau pazinu, zināju viņas amplitūdu un spēju iznest lomu.
Vēl filmā ir Diānas draudzene Elza, kuru tēlo Iveta Pole, piedalās Toms Veļičko, kurš filmā ir neko neredzošais brālis, un brāļa draugs – Gerds Lapoška. Mammas lomā ir latviešu skatītājam jau no senām kino dienām ļoti labi pazīstamā aktrise Esmeralda Ermale – viņa ļoti precīzi izveidojusi galvenās varones Diānas mātes tēlu.
Kāpēc filmai devāt nosaukumu “Zilās asinis”? Vai runa ir par aristokrātiju? Pētījumi rāda, ka gan upuris, gan varmāka var būt arī labi izglītoti…
Zilā ir emociju krāsa, tā liekas trausla. Ne obligāti tie ir augstmaņi. Galvenā varone nāk no ļoti situētas ģimenes, bet nav runa par augstmaņiem, šo nosaukumu izvēlējos, jo man zilās šķiet trauslas asinis, sarkanās liekas vairāk agresīvas.
Tā ir domāšana, sabiedrības nostāja, un to ietekmē tās garīgās attīstības līmenis. Veidojot filmu, pievērsu uzmanību, lai šī vardarbības ķēde risinātos no viena cilvēka uz otru. Tieši tā notiek, pašiem neapzinoties, vardarbība virzās arvien tālāk, pāriet no viena pie otra. Diānas vardarbības veids pret meitu ir atkal citāds, viņa to mantojusi no mātes. Šajā stāstā nav neviena, kurš kaut kādā veidā galveno varoni varētu atbalstīt, pa situāciju viņa mētājas gluži viena.
Daudzi Latvijā uzskata, ka Stambulas konvencija mums nav aktuāla.
Jā, protams, jautājums, kāpēc to neratificē, varētu būt ļoti dziļš.
Kas ir jūsu atbalsta punkti, kur smeļaties izturību?
Es darbojos kopā ar ukrainietēm, veidojam dokumentālo filmu par Ukrainas bēgļu sieviešu likteņiem Latvijā. Tās nosaukums būs “Sievietes bez vīriešiem”. Tas ir veids, kādā piedalos šai karā. Filmā ir sešas galvenās varones, ieskaitot scenārija autori un režisori Marinu Nazarenko, kas pati ir bēgle no Kijivas. Strādāju par līdzrežisori. Mūsu varones ir sievietes ar bērniem, kuras uz Latviju atbrauca pagājušā gada aprīlī un martā, nu jau gandrīz gads. Kopīgi esam izsekojušas šiem sešiem sieviešu likteņiem, fiksējot dramatisko attīstību, izmaiņas – kas notiek ar cilvēkiem, kā viņi dzīvo, kā risina savas problēmas. Kādi esam mēs paši, šis stāsts ir arī mūsu atspulgs.
Kā viņas jūtas Latvijā?
Domāju, ka viņas dzīvo ļoti ierobežotā savā telpā, jo nav spējīgas atrauties no kara. Šīs sievietes patiesībā dzīvo savos telefonos, Ukrainas informatīvajā telpā. Pa šo laiku viena varone ir atgriezusies Ukrainā, divas aizbrauca uz Rumāniju. Tur ukraiņu bēgļiem atvērta īpaša programma – jau iepriekš sazinājušies ar saimnieku, viņi brauc uz konkrētu dzīvokli, tajā pašā dienā tiek noformēti arī visi dokumenti. Rumāņi atbrīvojuši kūrortu kompleksus, kuros tagad izmitināti ukraiņu bēgļi.
Uzskatu, ka Latvijā, ja nebūtu cilvēku atbalsta, situācija būtu traģiska, te viss pārsvarā turas uz brīvprātīgajiem un iedzīvotājiem.
“Zilās asinis” savu ceļojumu Latvijas kinoteātros sāka tieši 24. februārī, kā jūs domājat, cik gadiem būs jāpaiet pēc Ukrainas uzvaras, līdz šo datumu vairs neuztversim kā traģisku?
Es gan domāju, ka to vienmēr uztversim kā kara datumu, vienalga, cik paies gadu. Tā tas arī ieies vēstures grāmatās – kara datums; tas nevar izmainīties, tas vienmēr tāds paliks.
