Līgo Zilais kalns, zeļ Latvija 11
Plaša Zilā kalna un teiksmainā tautas varoņa Imantas kā atmodas un brīvības simbola daudzināšana aizsākās ar 19. gadsimtu. Jau agrāk par pirmo Atmodu – 1802. gadā – latviešu draugs Garlībs Merķelis publicēja sacerējumu “Vanems Imanta”, ko apakšvirsrakstā nodēvēja par latviešu teiku. Tā nu gluži nebija taisnība. Lai gan vācu mājskolotāja darbā ieskanas latviešu tautas daiļrades motīvi, būtībā sižets ir autora fantāzijas auglis.
Merķelis, aprakstot Līgodienas svinēšanu Zilā kalna augstajā virsotnē, piemin, ka tostarp katrs nācējs tuvojās ar dāvanām, kas nebija reti metāli vai ārzemju mākslu dārgie izstrādājumi, jo “latvji prata labāk kalpot līksmes dievam”. Vīri nesuši ādas maisus ar putojošu miestu, sievas ilgi krātās pieliekamo telpu mantas, bet meitenes savos tērpos slēpušas smaržīgus vainagus, lai paklusām tos uzliktu saviem mīļajiem galvā. Pat bērni nav nākuši tukšām rokām: viņi “elsoja zem smaržīgo zāļu nastām, ko nesa, lai sirmgalvjiem būtu mīksti sēdēt”. Līdzīgi motīvi izskan arī Andreja Pumpura “Lāčplēsī”, un salīdzinot var redzēt, ka latvju dzejnieks ievērojami iespaidojies no vācu humānista pirms septiņiem gadu desmitiem rakstītās “latviešu teikas”.
Bet 20. gadu simteņa otrajā pusē svētkalna vārdu visbiežāk pieminēja saistībā ar zintnieci un dziednieci Zilākalna Martu. Viņa patiešām lielu mūža daļu pavadīja kalna tuvumā, veica brīnuma darbus, kas tautas mutē izvērtās par leģendām, taču nav nekādu pārliecinošu ziņu, ka Martas Rācenes spējām bijis kāds tiešs Zilā kalna iespaids. Varbūt bija gana vien ar kalna klātbūtni?
Patiešām, jau senos rakstos (1637. gada raganu prāvu protokolos) minēts, ka Zilais kalns esot nešķīsto garu pulcēšanās vieta. Tiesa, latviešu raganas krietni vien atšķiras no rietumnieku, piemēram, brāļu Grimmu tēlotajām cilvēkēdājām un riebeklēm. Mūsu teikās un leģendās par raganām dēvētas gan mītiskas veļu valsts parādības, gan arī gluži reālas viedās sievas, dziedinātājas, ļaunas acs atbūrējas, dzīves drauga pieteicējas, nākotnes zīlētājas. Zilākalna Marta visnotaļ atbilst šādam vispārinātam tēlam.
Zilais kalns – svētvieta!
Protams, visas varas, kas vien mums kaklā kāpušas, allaž centušās nomākt latvisko garu, nīcināt un nicināt svētvietas. Tas sākās ar krustnešu iebrukumu 13. gadsimtā, turpinājās ar lielinieku varu 20. gadsimtā un tāpat nebeidzas mūsdienās. Katrā ziņā migrantu – kūdras racēju – ciematiņš kalna pakājē joprojām zaimojoši gozējas ar Zilā kalna vārdu. Savā ziņā zaimojošs ir arī jau pieminētais ugunssardzes tornis.
Bet Zilais kalns nav aizmirsts, nav iespēts to pilnībā nopulgot. Arī visdrūmākajos gados Upurakmenim slepus nesti ziedojumi, kalnā svinēti Līgo svētki. Arī šodien uz akmens gulst svaigi ziedi, iemirdzas sveces. Katrs nācējs varbūt nemaz nezina visu kalna vēsturi un tā leģendas, toties jūt nepieciešamību atnest kādu ziedu. Ne tikai izejamās un svētku dienās.
Arheoloģisku pētījumu kalnā nav bijis daudz, un tie nebija plaši. 1874. gadā (kad Pumpurs rakstīja dzeju par Imantu) izrakumus veica K. Grēnviga vadībā, bet 1973. gadā tos izrīkoja I. Cimmermane. Pēdējos pētījumos atsedzot tikai 28 kvadrātmetru platību, atrasti 28 apbedījumi, attiecināmi uz 16. un 17. gadsimtu – ar bronzas rotām, monētām, dzelzs nažiem, sudraba gredzeniem. Tikmēr Latvijas rīkstnieku–zintnieku brālība apsekojusi kalnu un secinājusi: Zilā kalna virsotnē atrodams sarežģīts enerģētisko strāvojumu tīkls, kas, pareizi izmantots, var dot cilvēkiem pozitīvu emociju un enerģijas lādiņus…
