“Zilā istaba” – aktuāli par sievietes un vīrieša attiecībām 0
Liepājas teātrī 10. februārī Deivida Heira lugas “Zilā istaba” iestudējums Regnāra Vaivara režijā, kuru režisors žanriski nodēvējis par kamerkomēdiju divos cēlienos un desmit istabās.
Britu dramaturgs D. Heirs lugu “Zilā istaba” sarakstījis 1998. gadā, par pamatu ņemot Artura Šniclera darbu “Rondo”. Tas ir stāsts par desmit pāriem desmit negaidītās situācijās. Students un precēta sieviete, precēta sieviete un deputāts, deputāts un modele… un tā tālāk. Desmit stāsti par mīlestību, seksu un jaunu dzīvi, kurā ik reizi satiekas iepriekšējā stāsta varonis ar nākamo, lai atkal ļautos attiecību sarežģītajiem līkločiem. Desmit negaidītās situācijas izspēlēs Leons Leščinskis, Inese Kučinska, Gatis Maliks un Agnese Jēkabsone.
Leons Leščinskis atklāj, ka šajā izrādē viņam jāspēlē vairākas lomas, bet šī nav pirmā tāda izrāde: “Tie cilvēki ir tik dažādi. Tas ir interesanti. Jāatzīst, ka iejusties vairākās lomās nav viegli, lai arī tas nenotiek pirmo reizi. Katram varonim jāatrod savs raksturs, esam procesā.” Ieminos, ka arī dzīvē mēs spēlējam dažādas sociālās lomas, vai to var salīdzināt ar izrādes varoņiem? “Tas ir viens no jautājumiem, kas tiek apspēlēts, cik liela ir starpība starp mūsu iedomāto, pieņemto tēlu un to, kādi mēs esam patiesībā. Mēs mēģinām no tā aizmukt, un kas notiek tad, kad tas mūs panāk,” nosaka L. Leščinskis.
Režisors to nodēvējis par kamerkomēdiju. Kā tad latviešiem ir ar humora izjūtu? “Humora izjūta ir Dieva dāvana – vai nu ir vai nav. Tas nav atkarīgs no tā, vai esi latvietis vai japānis. Vispārcilvēciska lieta. Protams, ir specifiskas lokālās lietas, piemēram: “Pastalās uz gaišo nākotni!” Bet šis darbs ir par vīriešu un sieviešu savstarpējām attiecībām, un tas visā pasaulē ir vienādi,” teic L. Leščinskis. “Strādāt ar Regnāru ir forši, jo viņš ir ļoti pārņemts ar to, ko dara. Mazsvarīgi nav arī tas, ka mums sakrīt gan uzskati, gan humora izjūta.”
Kad ieminos par lugas aktualitāti šodien, Leons izsaucas: “Bezgala aktuāli, kopš Ādams un Ieva tika padzīti no Paradīzes dārza! Tā ir aktuāla bez gala! Es domāju, ka tas arī nemazināsies. Ja cilvēks nav galīgi liekulīgs, tad viņš pasmiesies. Var mainīties anturāža, drēbe, lietas, bet būtība jau nemainās. Nebūs grūti pieņemt notiekošo uz skatuves.”
Režisors par lugu saka: “Manuprāt, šis ir stāsts par cilvēku vēlmi attīrīt sevi no šaubām, nedrošības un nepatīkamām pagātnes atmiņām. Jā, bieži vien ļoti absurdā un smieklīgā veidā, bieži vien uz otra cilvēka rēķina! Bet ar vienu mērķi – atkal izjust patiesu mīlestību. Tīri mani, mazgā mani, un es atkal kļūšu baltāks par sniegu.”
Kopā ar režisoru strādā kostīmu māksliniece Madara Botmane, gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis un scenogrāfa asistents Toms Grīnbergs. Scenogrāfiju un kustību partitūru veido pats režisors, turklāt dara to ne pirmo reizi. “Lai radītu ideālu izrādi, kaut vai tikai savā galvā, man ir jābūt maksimālai skaidrībai par katru detaļu. Tas padara izrādes iestudēšanas procesu daudz vieglāku. Gadījumā, ja kaut kas nedarbojas, kā iecerēts, es varu neveiksmīgos elementus viegli nomainīt pret citiem, jūtot atbildību tikai savā, aktieru un skatītāju priekšā,” atklāj R. Vaivars.
