Sandra Vensko: „Vai ir robeža sāpju slieksnim, tāda neredzama prāta līnija” 0
Sandra Vensko, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Karš, kam seko cilvēku ciešanas un nāve, nav līnija kartē, tā ir asiņu līnija, ko savā prātā patur ikviens zemessargs, ikviens tēvzemi mīlošs cilvēks. Ausīs džinkst lamuvārdi un pavasara putnu treļļi, un svilpošana. Integrācija un prātošana, kā maigāk paskaidrot un nomierināt, samierināt.
Latvija pēdējo trīsdesmit gadu laikā atguvusies no prāta postījumiem, ko faktiski apziņā atstājis savulaik netaisnīgais karš un pēc kara veiktās deportācijas – civiliedzīvotāju garīga un fiziska iznīcināšana Latvijā. 1949. gada 25. marts ir datums, ko nāktos iegaumēt tiem, kuri joprojām alkst pulcēties pie pieminekļa 9. maijā. Piemiņas dienas, ko neviens nevar atcelt cilvēku sirdīs, ir attieksmes jautājums pret otru cilvēku.
Propaganda ir viltīga – patriotisma asinis sajauktas ar propagandas radītāju pielūgsmi koncertos, vienotu stilu, iekarotāja stāju. Lai piesegtu asinskāri, cilvēki sakarina zigzagus pie apģērba, rāda, ka ir vardarbību alkstoši, meklē asinis tekstos un nemaz nepamana, ka lentīšu asinis ir īstas.
Lai kā meliem piesmērētās Ukrainas okupantu mutes attaisnotu savu rīcību ar vecākā brāļa sindromu, aizstāvību krievu valodai, viltus palīdzību nelaimē nonākušajiem, kara slavināšana ir kultūras un apziņas deformācija. Cilvēki, kuriem valoda kopta un rāma, kļūst ciniski un raupji.
Trīs vēlēšanās – brīvība, miers un sirdsmiers – piemirstas, kad jauns cilvēks pagriež ieroci pret vecu cilvēku, kad jauni puiši velk pa zemi meiteni, kad jauns cilvēks, labu izglītību ieguvis kādā no Eiropas valstīm, cenšas attaisnot fizisku vardarbību, fano par rokmūziku un dungo līdzi saviem elkiem, kuri izbļauj vārdus par atjaunojamo PSRS.
Kara rezultātā 1949. gada 25. marta deportācijas skāra teju katru latviešu ģimeni, salauza gadiem uzkrāto kultūras slāni, pārveidoja cilvēku. Ne garu. Iedzīvotāju pakļaušana deportācijai ir Staļina kulta laika ierocis. Likums “Par kulaku un viņu ģimeņu, nelegālā stāvoklī esošo bandītu un nacionālistu ģimeņu, bruņotās sadursmēs nošauto un notiesāto bandītu ģimeņu, legalizējušos bandītu, kas turpina naidīgu darbību, un viņu ģimeņu, kā arī represēto bandītu atbalstītāju ģimeņu izsūtīšanu no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas teritorijas” ļāva PSRS ar savu garo roku izpostīt Latvijas zemi un izvest iedzīvotājus uz Sibīriju.
Kamēr Sibīrijas plašumos tolaik klabina vilcienu sastāvu riteņi, izsūtīto ģimenēs mirst bērni un sirmgalvji. Karš pret kultūras tautām, kas ar varu pakļautas un par mīlestību pret savu tēvzemi tolaik netaisnīgi un nežēlīgi sodītas. Kā gaļasmašīnas metāla piltuvei uzvilkta zarna ar svešiniekiem un svešu ideoloģiju piepildīsies Latvija. Ierocis pret ikvienu cilvēku, lēni, smagi maļot prātu, tā taps padomju pildījums. Slavinošas runas un ilgstoši aplausi, neskaitāmi frontinieku stāsti par kara gaitām, ekspozīcijas, mākslas darbi muzejos, neskaitāmi krūšu tēli, ilgstoši, nerimstoši aplausi.
Tālais 1949. gads, visiem iespējamiem naida veidiem pret iedzīvotājiem Latvijā tolaik, un, kā izrādās, naids pret tautām palicis mantojumā joprojām. Grāmatas un teātra izrādes, mākslas darbi, pieminekļi – viss, ko savulaik veltīja deportācijas tēvam, atgriezīsies zigzagu lentēs un tekstos, un nu atspoguļojas sabombardētos kultūras objektos Ukrainas teritorijā.
Cilvēki, kuri šobrīd dzīvo, mācās, strādā vai atpūšas Latvijā, noteikti spēj ieraudzīt kara bezjēdzību, kara radītās ciešanas, tā arī vispatiesākā integrācija – noņemt no saviem apģērbiem kara atribūtiku, nostāties pret kara politiku, pret bīstamo tendenci glorificēt nāvi.
Izbeigt slavināt asinspuķes 9. maijā, Eiropas dienā, atcerēties, cik latviešu dzīvību paņēma 1941. gada 14. jūnija un 1949. gada 25. marta izvešanas. 25. marts ir piemiņas diena, šie deportācijas notikumi jāizgaismo, lai pārtrauktu vulgarizēt kara beigas Eiropā, izliekoties, ka pēckara notikumu Latvijā nav bijis.
Vai ir robeža sāpju slieksnim, tāda neredzama prāta līnija, līdz kurai jāaizved aklie un kurlie, līdzās dzīvojošie, karu nepamanījušie? Tāda līnija ir sirdsapziņa un bērnu nāve Ukrainā.
