Nacisti un vajāšana 1
1930. gada vasarā Freids saņēma Gētes prēmiju par izcilu ieguldījumu zinātnē un literatūrā, kas viņam ne tikai sniedza gandarījumu, bet arī ievērojami sekmēja psihoanalīzes izplatību Vācijā. Tomēr šo notikumu apēnoja arī kārtējais zaudējums – tieši tajā gadā 95 gadu vecumā ar gangrēnu nomira viņa māte Amālija. Un var teikt, ka tikai tad sākās Freida nopietnākie un šaušalīgākie dzīves pārbaudījumi.
1933. gadā par Vācijas kancleru oficiālā ceļā kļuva nacionālsociālistu līderis Ādolfs Hitlers. Jaunā vara izsludināja virkni diskriminējošu likumu, tostarp arī vērstus pret ebrejiem, savukārt grāmatas, kas bija pretrunā ar nacistisko ideoloģiju, sadedzināja. Līdztekus Heines, Marksa, Manna, Kafkas un Einšteina darbiem aizliegto sarakstā nokļuva arī Freida darbi. Valdība izformēja Psihoanalītisko biedrību, daudzus tās biedrus pakļāva represijām, bet tās fondus vienkārši konfiscēja. Lielākā daļa Freida līdzgaitnieku ieteica viņam pamest Austriju, taču viņš atteicās to darīt. Vispirms jau tīras ietiepības dēļ, arī pēc tam, kad viņam skaidri un gaiši atgādināja viņa semītisko izcelsmi, bet drīz jau viņam šo iespēju vienkārši liedza. Freidam pilnīgi droši draudēja nokļūšana Osvencimā.
Situācija īpaši pasliktinājās 1938. gadā, kad Austriju pievienoja Vācijai. Tikai pēc tam, kad nacisti arestēja un nopratināja Freida meitu Annu, viņš beidzot pieņēma lēmumu aizbraukt no Austrijas un apmesties Anglijā. Taču tagad tas vairs nebija tik vienkārši īstenojams. Par viņu iestājās vārda vistiešākajā nozīmē visa pasaule. Īpaši satraucās Spānijas karalis un Dānijas karaliene, kurus Freids savulaik bija sekmīgi ārstējis. Freida deportēšanu no Austrijas, izmantojot diplomātiskos kanālus, mēģināja nokārtot pat ASV prezidents Franklins Rūzvelts. Bet visu izšķīra Benito Musolīni tālruņa zvans tieši pašam Ādolfam Hitleram.
Freids bija izārstējis arī kādu tuvu Musolīni draugu, tāpēc duče personiski lūdza, lai Ādolfs atļauj Freidam vienkārši aizbraukt no valsts. Bet pretojās Heinrihs Himlers, piedāvājot variantu ar izpirkšanas maksu. Acumirklī uzradās arī maksātāji. Viena no tādiem bija bijusī Freida paciente, Napoleona mazmeita Marija Bonaparte, grieķu prinča Georga sieva. Viņa paziņoja Austrijas gauleiteram, ka par savu skolotāju samaksāšot jebkuru pieprasīto summu. Nacistu ģenerālis arī nosauca summu – divas lieliskas viņas pilis, kas faktiski arī bija viss, kas viņai piederēja. Parakstot attiecīgos dokumentus, kņaziene nicinājuma pilnā balsī izgrūdusi: “Paldies dievam, ka vismaz vectēva uzvārdu jūs man nevarēsiet atņemt.”
Parīzē, uz kurieni no Austrijas nogādāja Freidu, viņu sagaidīja princis Georgs un Marija Bonaparte. No vilciena vagona līdz karaliskā pāra rolsroisam zem Freida kājām izklāja sarkanu paklāju, uz kura savulaik kāpis arī Marijas traģiskais vectētiņš, kad atgriezās Parīzē pēc uzvaras pie Austerlicas. Aculiecinieki vēsta, ka Freids esot no sirds apraudājies.
1938. gada jūnijā Freids pārcēlās uz Londonu. Taču viņš tā arī lāgā nespēja izbaudīt atgūto brīvību. Strauji saasinājās slimība, un viņš vienu pēc otras pārcieta divas sarežģītas onkoloģiskās operācijas. Cenšoties pārvarēt neciešamās sāpes, Freids mēģināja atjaunot saites ar saviem skolniekiem un piekritējiem, mudinot viņus sarīkot 15. Starptautiskās psihoanalītiskās asociācijas kongresu Parīzē, kas kļuva par pēdējo šāda veida saietu viņa mūžā. Freids arī satikās ar daudziem ievērojamiem kultūras un mākslas darbiniekiem – B. Šovu, B. Maļinovski, S. Cveigu un S. Dalī, kurš cita starpā sarunas laikā uzzīmēja Freida portreta uzmetumu, kura rezultātā vēlāk tapa viņa vairāku portretu sērija.
Neskatoties uz to, ka savā dzīvē viņš pārcieta kopumā 33 operācijas, kurām vajadzēja apturēt rīkles un žokļa ļaundabīgo audzēju, Freids tomēr vēl līdz pat mūža pēdējām dienām turpināja izsmēķēt līdz 20 cigāriem dienā. Un nepārtrauca intensīvi strādāt arī tad, kad bija smagi slims. Bet 1939. gadā pēkšņi strauji progresēja Freida slimība un viņš saprata, ka tā vairs nav novēršama. Freids sirga un cieta ilgi, smagi un mokoši. Viņš vērsās pie viņu apkalpojošā ārstā Maksa Šura, atgādinot viņam savulaik doto solījumu “palīdzēt Freidam nomirt”. To uzzinājusi, viņa meita Anna sākotnēji izmisīgi pretojās, taču vēlāk visu labi apsvēra un piekrita. 1939. gada 23. septembra vakarā ārsts Šurs ievadīja Freidam noteiktu devu morfija, kas bija pietiekama, lai pārtrauktu novārdzinātā večuka dzīvību. Pulksten trijos no rīta Zigmunds Freids nomira.
Pēdējā gaitā viņu pavadīja tikai dēli: Martins, kurš tā nodēvēts par godu klīnicistam Šarko, Ernests, kurš iemantojis Freida pirmā skolotāja vārdu, un Osvalds, kurš tā nodēvēts par godu Freida sievas Martas tēvam.
Mirstīgās atliekas kremēja, bet pelnus sākotnēji ievietoja senā etrusku vāzē, ko Freidam bija uzdāvinājusi Marija Bonaparte. Šī vāze joprojām atrodas Ernesta Džordža mauzolejā Holdersgrīnā Anglijā. Vissvaigākais atgadījums ar Freidu notika vēl gluži nesen, 2014. gada 1. janvāra naktī, kad kāds nezināms ļaundaris bija iekļuvis zālē, kurā atradās vāze ar Martas un Zigmunda Freidu pīšļiem, un sasita to. Ļaunprātības motīvi nav lāgā noskaidroti, un, visdrīzāk, tos arī nekad nenoskaidros. Ja nu vienīgi, ziniet, pašam Freidam šajā saistībā varētu būt kādas svaigas idejas par neapzinīgu ļaunprāšu zemapziņas diktētiem motīviem, lai šādi rīkotos pilnas apziņas stāvoklī…
