Freids un Karls Jungs 1
Liela loma Freida ideju popularizēšanā ir tieši viņa skolniekam, arī izcilam zinātniekam – Karlam Jungam. Līdz 1912. gadam viņi gāja kopā, taču tad viņu ceļi šķīrās – no draugiem viņi pārvērtās sāncenšos.
Freidu un Jungu vienoja visaptveroša izziņas kāre. Viņu savstarpējā sarakste liecina, ka viņi bija ļoti satuvinājušies un viens otru nekavējoties iepazīstināja ar katru jaunu savu ideju un domu. Pateicoties tieši Freidam, Jungs sāka izmantot metodi, kad pacientam jāstāsta pilnībā viss, kas vien attiecīgajā mirklī ienāk prātā, arī neskatoties uz to, ka pirmajā acumirklī tas varētu likties kaut kas nepieklājīgs. Tiesa, liela daļa citu Freida ideju Jungam raisīja strīdīgas izjūtas, un viņš bez kautrēšanās to atklāja Freidam. Psihoanalīzes tēvs bija allaž nesatricināmi pārliecināts par savu taisnību, tāpēc šī Junga kritiskā attieksme drīz vien sāka viņus attālināt vienu no otra, un viņi pārstāja apmainīties ar idejām. Tostarp zināms, ka attiecību vēsumu un sekojošo vispārēju pārtraukšanu abi pārdzīvoja ļoti smagi. Turklāt īpaši neafišēts ir fakts, ka konkrēti par Freida un Junga attiecību pārtraukšanas iemeslu kļuva incests jeb, precīzāk izsakoties, strīds par to, kā tas traktējams sapņu skaidrošanā…
1921. gadā Londonas universitāte izsludināja lekciju ciklu par pieciem izciliem zinātniekiem: fiziķi Einšteinu, kabalistu Ben–Baimondu, filosofu Spinozu, mistiķi Filo, un piektais šajā sarakstā bija Freids. Viņu izvirzīja arī Nobela prēmijai – par atklājumiem psihiatrijas jomā, taču balvu saņēma kolēģis Vāgners–Jauregu – par paralīzes ārstēšanas metodes ar strauju ķermeņa temperatūras paaugstināšanu atklāšanu. Freids paziņoja, ka Londonas universitāte izrādījusi viņam lielu godu, noliekot līdzās Einšteinam, savukārt prēmija gan viņu nenieka neuztraucot.
Vairāk nekā 30 gadus Freids atturējās no visaptverošas personības teorijas izstrādāšanas, lai gan darbā ar saviem pacientiem šajā laikā veica ļoti daudz svarīgu un rūpīgu novērojumu. Visbeidzot, 1920. gadā viņš publicēja pirmo darbu no sistematizēto teorētisko darbu sērijas “Otrpus labsajūtas principam”, kam sekoja virkne lielisku brošūru, kas 1933. gadā izdotas ar kopējo nosaukumu “Turpinājums lekcijām par ievadu psihoanalīzē”.
Šajā darbā Freids centās pārskatīt savu iepriekšējo skatījumu uz instinktu – mīlestības un naida, vainas un nožēlas, sāpju un skaudības – ārējo izpausmi. Vēl pirms bija sācis domāt par šo bāzes parādību dziļo iedabu, viņš tās noteica no jūtu loģikas pozīcijas. Tādējādi psihoanalīzes vēsture izgāja to pašu ceļu, ko gājusi arī fizika: parādības iedabu izprata vēlāk, nekā konstatēja tās likumības.
Freida idejas par grupu psiholoģiju nopietni ietekmēja preventīvās un sociālās psihiatrijas attīstību, īpaši to tās daļu, kas saistīta ar kultūras faktora lomu neirožu veidošanās procesā. Viņa pirmais ievērojamais ieguldījums sabiedrības teorijā veikts darbā “Totēms un tabu” (1913), kur Freids iepazīstina ar saviem psiholoģisko teoriju secinājumiem attiecībā pret sabiedrību kopumā. Šim darbam sekoja divi nākamie – “Grupu psiholoģija un “Es” analīze” (1920) un “Civilizācija un tās neapmierinātība” (1927). Likteņa ironija parūpējusies par to, ka šajos Freida darbos iekļauta liela daļa to pamata socioloģisko ideju, kuras tā dēvētie neofreidisti izmantoja savās teorijās un kuras viņi vienlaikus arī paši noliedza kā klasiski freidiskas.
