Brīvās asociācijas, nervu sabrukums un seksualitātes teorija 1
Pēc neilgas nesekmīgas eksperimentēšanas ar dažādu paņēmienu izmantošanu 1895. gadā Freids atklāja brīvās asociācijas metodi. Jaunā tehnika izpaudās tādējādi, ka Freids piedāvāja saviem pacientiem atmest apziņas kontroli pār savām domām un runāt pirmo, kas vien ienāk prātā. Freids noskaidroja, ka brīvā asociācija pēc pietiekami ilga laika noveda pacientu līdz pilnībā aizmirstiem notikumiem, kurus viņš ne tikai atcerējās, bet emocionāli pārdzīvoja atkal no jauna.
Emocionālā reaģēšana brīvās asociācijas apstākļos būtībā ir līdzīga stāvoklim, kādu pacients izjūt hipnozes laikā, taču tā nav tik pēkšņa un krasi izteikta, un, tā kā reaģēšana īstenojas atsevišķās devās, esot pie pilnas apziņas, apzinīgais “Es” spēj tikt galā ar emocijām, pakāpeniski “izcērtot ceļu cauri zemapziņas konfliktiem”. Tieši šo procesu Freids tad arī nodēvēja par “psihoanalīzi”, pirmo reizi šo terminu lietojot 1896. gadā.
Freids iemācījās lasīt starp rindiņām un pakāpeniski saprata, ko nozīmē tie simboli, ar kuru starpniecību pacienti pauda dziļi apslēpto. Viņš šīs zemapziņas procesu valodas tulkošanu ikdienišķajā valodā nodēvēja par “skaidrošanas mākslu”. Tomēr pilnībā to visu apjēdza un izprata tikai pēc tam, kad bija atklājis sapņu nozīmi.
Freids īpaši par sapņiem ieinteresējās pēc tam, kad bija ievērojis, ka daudzi no viņa pacientiem brīvās asociācijas procesā pēkšņi stāstīja tieši par saviem sapņiem. Tad viņš sāka iztaujāt, kādas domas pacientiem nāk prātā saistībā ar kādu konkrētu sapņa elementu. Un viņš ievēroja, ka bieži vien šīs asociācijas atklāja sapņu slepeno jēgu. Tad, izmantojot šo asociāciju iekšējo saturu, Freids centās rekonstruēt sapņu slepeno jēgu – tās latento saturu – un tādā ceļā atklāja īpašu zemapziņas prāta procesu valodu. Savus atklājumus Freids 1900. gadā publicēja darbā “Sapņu skaidrošana”. Šo grāmatu ar pilnām tiesībām var uzskatīt par viņa visbūtiskāko ieguldījumu zinātnē.
19. gadsimta 90. gadu pašās beigās Freids pārcieta ļoti smagu nervu sabrukumu, ko izraisīja viņa tēva ilgā agonija un nāve, un arī tas, ka pēc sava pēdējā bērna piedzimšanas viņš patiešām bija pilnīgi zaudējis interesi par seksu. Iespējams, tas viss kopā pamudināja viņu aktīvi ķerties pie sapņu skaidrošanas un psihoanalīzes.
Nākamos aptuveni 40 gadus viņa dzīve ritēja stabilos un rāmos ģimeniskajos un vienam pēc otra sekojošu izcilu zinātnisko atklājumu apstākļos. Viņš arī spēja ap sevi pulcināt daudzus talantīgus skolniekus, kuri vēlāk kļuva par ievērojamiem zinātniekiem – Karls Jungs, Alfreds Adlers, Šandors Ferenci un Ernests Džonss.
Pēc kārtējiem pacientu novērojumiem 1905. gadā Freids publicēja jaunu darbu “Trīs apraksti seksualitātes teorijā”. Viņa teorētiskie secinājumi saistībā ar cilvēka seksuālo iedabu kļuva pazīstami ar nosaukumu “libido teorija”, un šī teorija kopā ar bērnu seksualitātes atklāšanu kļuva par galveno iemeslu tam, ka Freidu atgrūda viņa amatbrāļi un sākumā arī plašāka publika.
Šajā naidīgajā konfrontācijā nav nekā jauna. Freidu sāka vajāt jau kopš mirkļa, kad viņš pasludināja un attīstīja savu psihoanalīzes teoriju. Viņa apgalvojumu par to, ka cilvēku neirotiskās slimības ir seksuālas iedabas traucējumi, respektabli zinātnieki uzņēma ne vairāk kā parastu nepieklājību. Viņa pārsteidzošā tēze par Edipa kompleksa universālumu – kad mazs zēns mīl māti un neieredz tēvu – šķita drīzāk literārs izdomājums nekā zinātniska problēma, kas būtu zinātnieka – psihologa – cienīga.
Drīz pēc pārciestā nervu sabrukuma Freids iepazinās un sadraudzējās ar ievērojamo Berlīnes ausu, rīkles un deguna slimību speciālistu Vilhelmu Flīsu. Viņi viens otram ļoti pieķērās, bieži rakstīja vēstules un satikās, lai “noturētu kongresus”, kā viņi paši dēvēja šīs tikšanās.
Turklāt Flīss ļoti rūpējās par savu jauno draugu. Piemēram, viņš centās atradināt Freidu no paraduma izkūpināt vismaz 20 cigārus dienā. Starp citu, pats Freids daudzkārt apgalvojis, ka smēķēšana, narkotiku lietošana un azartspēles esot tikai gluži veltīgs mēģinājums apslēpt “pirmatnējo ieradumu”, proti – masturbāciju. Kādā viņu savstarpēji organizētajā “kongresā” Freids reiz zaudējis samaņu. Vēlāk viņš tā aprakstījis šo incidentu: “Tam visam pamatā ir kaut kāda nekontrolējama homoseksuāla sajūta.”
Freida un Flīsa draudzīgās attiecības izira 1903. gadā, galvenokārt pateicoties Freida reakcijai uz Flīsa izvirzīto vispārējās biseksualitātes teoriju. Sākotnēji Freids noraidīja šo teoriju, bet tad sāka apgalvot, ka vispār jau pirmais viņš pats to esot izvirzījis, tāpēc nolēma par šo tēmu uzrakstīt prāvu zinātnisko darbu. Freids uzskatīja, ka katra personība ir biseksuāla, un pat paziņoja, ka jebkurā seksuālajā aktā piedalās faktiski četras patstāvīgas personības. Kopumā var apgalvot, ka Freids aizstāvēja homoseksuālismu, nesaskatot šajā parādībā nekā nosodāma.
