Postoši: Kaislība uz kokaīnu 1
Īpaša epizode Freida biogrāfijā ir viņa attiecības ar kokaīnu. Aptuveni pirms 130 gadiem šī narkotiskā viela kļuva par savdabīgu brīnumdāvanu. Balto pulverīti reklamēja kā zāles no itin visa – depresijas, dispepsijas, sifilisa un pat no morfija atkarības. To pievienoja tonizējošiem dzērieniem, dažādiem pulverīšiem, vīnam. Un viens no viskaismīgākajiem kokaīna pielūdzējiem, aizstāvjiem un pat popularizētājiem bija Freids. Viņš sāka pētīt kokaīna iedarbību uz cilvēku, turklāt, kā apliecinājuši laikabiedri, bijis pats sev arī vismīļākais pacients. Turklāt Freids kokaīna izpētei un slavēšanai pieķērās galvenokārt tāpēc, ka bija pārliecināts – tieši tas viņam beidzot atnesīs tik ļoti kāroto slavu un ievērību.
Pirmā šīs vielas pieminēšana Freida daiļradē datēta ar 1884. gada 21. aprīli. Kādā vēstulē viņš raksta, ka sadabūjis mazliet kokaīna un drīz izmēģinās tā ietekmi, lietojot sirds slimību un nervu pārslodzes gadījumos, un jo sevišķi tad, ja būs konstatēts īpaši smags atradināšanās stāvoklis no morfija. Katrā ziņā kokaīna iedarbība Freidam izraisīja ļoti spēcīgu iespaidu, un viņš preparātu raksturoja kā absolūti efektīvu analgētiķi, kas dod iespēju veikt sarežģītas ķirurģiskās operācijas. Tajā pašā 1884. gadā viņš publicēja sajūsmas pilnu rakstu par šo vielu “Par koku”.
Ilgu laiku Freids kokaīnu izmantoja kā pretsāpju līdzekli, lietojot to pats un izrakstot arī tajā laikā vēl viņa līgavas statusā esošajai Martai. Sākotnēji Freids grasījās kokaīnu izmantot tikai kā “pretindi” morfija atkarībai. Viens no viņa labākajiem draugiem, izcilais fiziologs Ernests Fleišels fon Marksovs reiz līķa uzšķēršanā nejauši savainoja pirkstu, kas izraisīja bēdīgas sekas ar mokošām sāpēm, kuras remdēt spēja tikai prāvas morfija devas. 19. gadsimta beigās vienas narkotiskās vielas nomaiņa ar citu narkotisko vielu vispār bija itin izplatīta metode atkarību ārstēšanai no psihoaktīvajām vielām. Arī Freida receptes noveda pie tā, ka fon Marksovs, kurš, lai arī bija morfīnists, tomēr palika visnotaļ aktīvs cilvēks, ātri vien pārvērtās no kokaīna absolūti atkarīgā narkomānā un pēc dažiem gadiem – 45 gadu vecumā – nomira.
Tieši tajā laikā no visas Eiropas sāka pienākt ziņas par saindēšanos ar kokaīnu, neglābjamu pierašanu pie tā un citām bēdīgām tā lietošanas sekām. 1885. gada pavasarī Freids nolasīja lekciju, kas veltīta kokaīnam, un tajā atzina arī dažas iespējamās šīs vielas lietošanas sekas, lai gan uzsvēra, ka viņš pats personiski nav novērojis nekādus atkarības rašanās gadījumus (tas bija vēl pirms fon Marksova stāvokļa pasliktināšanās). Lekciju Freids beidza ar šādiem vārdiem: “Ne mirkli nesvārstoties, iesaku lietot kokaīnu zemādas injekcijās devās pa 0,3–0,5 gramiem un nebaidos, ka tas varētu uzkrāties organismā.”
Nebija ilgi jāgaida līdz pirmajai skaļajai kritikai. Jau 1885. gada jūnijā parādījās pirmie nopietnie darbi, kuru autori nosodīja Freida pozīciju, cenšoties pierādīt tās aplamību. Vērienīga zinātniskā polemika par kokaīna lietošanas lietderību turpinājās līdz 1887. gadam, un šajā laikā Freids par kokaīnu publicēja vēl vairākus darbus: “Jautājumā par kokaīna iedarbības izpēti” (1885), “Par vispārējo kokaīna iedarbību” (1885), “Kokaīnmānija un kokaīnfobija” (1887).
Pētnieki uzskata, ka līdz 1887. gadam zinātne faktiski jau bija pilnībā izkliedējusi visus mītus par kokaīnu – tas, līdztekus opijam un alkoholam, bija publiski nosodīts kā viena no cilvēces nelaimēm. Savukārt Freids tajā laikā jau pats bija atkarīgs no kokaīna un līdz pat 1900. gadam regulāri cieta no neizturamām galvassāpēm, sirdsdarbības traucējumiem un biežas deguna asiņošanas. Biogrāfs Ernests Džonss savos darbos izmisīgi slēpa šos faktus, taču vēlāk tas, ka arī viņam bijusi zināma Freida atkarība no kokaīna, guva apstiprinājumu viņa atrastajās privātajās vēstulēs. Vienā no tām Džonss raksta: “Līdz mirklim, kad kokaīna kā narkotiskas vielas bīstamība bija precīzi konstatēta, Freids jau bija sociāli bīstams, jo viņš uz kokaīna lietošanu centās pamudināt pilnībā visus, kurus pazina.”
Būtu gluži loģiski iedomāties, ka pēc šā gadījuma Freids būs vīlies kokaīnā kā medikamentā. Taču – nē. Kopumā vismaz 12 gadus Freids dziedāja slavas dziesmas kokaīnam, vienlaikus pats to regulāri iešņaucot un tādējādi remdējot jebkuras sāpes vai trauksmes sajūtu. Tomēr visvairāk Freidam patika tas, ka, pateicoties kokaīnam, viņš var bezgalīgi runāt par savām atmiņām un pieredzi, kas, kā viņš uzskatīja, iepriekš bija bloķēta viņa smadzenēs, un tādēļ viņš ar to iepriekš nekad nevienu nav iepazīstinājis.
Tāpat kā citi no kokaīna atkarīgie, arī Freids sirga ar vispostošāko atkarības simptomu, proti – narkomāna prāts pats ar sevi stājas sazvērestībā, kuras mērķis ir pārliecināt cilvēku par to, ka nekas briesmīgs nenotiek, viņa aizraušanās ir nekaitīga, un vispār – esmu taču dzīvs, par ko gan šeit uztraukties. Gadījumam ar fon Markslovu un vēl dažiem līdzīgiem vajadzēja Freidam pierādīt, ka kokaīna lietošana terapeitiskos nolūkos ir ļoti bīstama, un savā ziņā viņš patiešām mainīja savu attieksmi pret balto pulverīti. Proti, 1896. gada rudenī, nākamajā dienā pēc tēva bērēm, Freids publiski paziņoja, ka pārtraucis lietot kokaīnu.
Jāpiebilst, ka mūža nogalē Freids patiešām sakaunējās par savu aizraušanos ar kokaīnu un tā slavēšanu. Viņš centās izvairīties no jebkādiem to laiku notikumu pieminējumiem un nenorādīja savos bibliogrāfiskajos sarakstos tos darbus, kuri bija veltīti kokaīna lietošanai. Pētnieku rīcībā gan nav pārliecinošu datu ne par to, ka viņš patiešām būtu uz visiem laikiem pārtraucis kokaīna lietošanu, ne arī par to, ka pat pārtraukšanas gadījumā viņam vēlāk nesanāca retāk vai biežāk “norauties”, tomēr ir skaidri zināms – līdz pat mūža galam Freids dzīvoja pārliecībā, ka psihoaktīvo vielu lietošana dziļākajā būtībā nav nekas nosodāms vai kaitīgs.
Tieši saistībā ar rakstiem par kokaīnu Freidu apsūdzēja, ka viņš ir daļēji atbildīgs par masveida aizraušanās ar kokaīna lietošanu epidēmiju laikā, kas drīz vēlās pāri Eiropai un ASV un turpinājās līdz par 20. gadsimta 20. gadiem. Freidu kaismīgi apsūdzēja par to, ka tieši viņš izlaidis šo džinu no pudeles, radot jauna veida mēri.
