Dzīves ceļa izvēle 1
Pēc ģimnāzijas Zigmunds ilgu laiku svārstījās nākamās profesijas izvēlē. Tiesa, viņa izvēle nebija īpaši plaša sava sociālā statusa un tajā laikā valdošo pret ebrejiem vērsto rasistisko noskaņojumu dēļ. Tā aprobežojās ar komerciju, rūpniecību, jurisprudenci un medicīnu. Pirmos divus variantus jaunais Zigmunds uzreiz atmeta, jo uzskatīja, ka ir tiem pārlieku labi izglītots, un tāpat otrajā plānā kopā ar iespējamām ambīcijām politikā (vismaz ministrs) un militārismā (vismaz ģenerālis) atkrita arī jurisprudence. Viņš vienkārši iestājās Vīnes universitātē un tur pārgāja no vienas fakultātes uz citu, kamēr beidzot apstājās pie medicīnas. Impulsu gala lēmumam Zigmunds saņēma no Gētes puses. Reiz kādā lekcijā noklausījies profesora lasītu lielā vācu domātāja eseju “Daba”, Zigmunds acumirklī izlēma pieteikties medicīnas fakultātē.
Zigmunda izvēle krita par labu medicīnai, lai gan patiesībā viņam par to nebija īpašas intereses. Vēlāk viņš nekautrējās par to atzīties arī publiski. Viņš rakstīja, ka nav izjutis nekādu noslieci nodarboties ar medicīnu un izvēlēties ārsta profesiju, un arī vēlāk, jau atrodoties medicīnas vidē, nekad tur neesot juties komfortabli un nekad nav sevi uzskatījis par ārstu šā vārda patiesajā nozīmē. Tiesa, kopš tā mirkļa viņš no Zigmunda Freida pamazām pārtapa par visā pasaulē pazīstamo – vienkārši Freidu.
Jau savas karjeras pašā sākumā Freids secināja, ka psihisko slimību ārstēšanai nepieciešams izprast to iedabu, bet, lai gūtu skaidrību par atsevišķu fenomenu, nepieciešams to sistemātiski novērot un izpētīt. Tas noveda pie svarīgā psihoanalīzes principa kā iedarbīgas pētniecības metodes atklāšanas. Rezultātā Freidam izdevās pirmo reizi psiholoģiskos jēdzienos un kategorijās izskaidrot cilvēka uzvedību un demonstrēt, ka šo uzvedību noteiktos apstākļos var mainīt. Viņš it kā satuvināja ārstēšanas un pētniecības jēdzienus. Freida secinājumi un principi radīja pirmo visaptverošo personības teoriju, kas balstīta novērojumos, nevis prāta pieņēmumos.
Freida galvenā īpašība vienmēr bijusi neatlaidība cilvēka iedabas izzināšanā, un viņš par “savas dzīves triumfu” uzskatīja to, ka galarezultātā viņam izdevās atrast tieši to ceļu, uz kuru viņš instinktīvi bija tiecies. Freids uzskatīja, ka viņa intelektuālo attīstību visvairāk ietekmējis Ernests Brīke, viens no 19. gadsimta otrās puses atzītākajiem fiziologiem. Brīke pauda, ka dzīvu organismu pētīšanā izmantojami fizikas un ķīmijas principi, kā arī noliedza to, ka bioloģijā darbojas citi spēki, piemēram, nezin kāda noslēpumainā dzīvā substance. Freids ņēma savā bruņojumā šo strikto zinātnisko pieeju un neatkāpās no tās līdz mūža galam.
Tie seši gadi, kurus Freids pavadīja Brīkes laboratorijā, bija viņa mācekļa laiks. Viņš pilnībā apguva histoloģijas metodes, publicēja vairākus rakstus par zuša reproduktīvajām šūnām un dažu zemāko dzīvnieku nervu sistēmu, kā arī izstrādāja virkni ideju vispār par nervu šūnām un to mijiedarbību. Freidam patika darbs laboratorijā, taču viņš allaž atgriezās pie savām filosofiskajām pārdomām, regulāri apmeklēja Vīnes universitātes katedras vadītāja Franča Bretano lekcijas, kā arī tajā laikā iztulkoja dažas Džona Stjuarta Milla grāmatas.
1881. gadā Freids saņēma medicīnas izglītības diplomu un tad vēl neilgu laiku turpināja darbību laboratorijās Brīkes institūtā, gatavojot sevi akadēmiskajai karjerai. Taču jau drīz viņš saprata, ka šī iecere lāgā nesabalsojas ar nepieciešamību nopelnīt sev iztiku, tāpēc, sekojot Brīkes ieteikumam, nolēma atvērt neiropatologa privātpraksi, lai gan patiesībā nejuta nekādu aicinājumu ārstēt slimniekus.
Neilgu laiku nostrādājis par tajā laikā slavenā terapeita profesora Germānika Notnāgela asistentu, Freids saņēma norīkojumu tādā pašā amatā Meinerta psihiatrijas institūtā, kur guva pirmo pieredzi klīniskās psihiatrijas jomā. 1885. gadā Freids uzrakstīja iesniegumu par pieņemšanu darbā neiropatoloģijas privātdocenta amatā un ar Brīkes, Meinerta un Notnāgela rekomendācijām to arī saņēma. Kopš tā mirkļa Freidam bija atvērts ceļš uz sekmīgu medicīnisko karjeru.
