Vilšanās saistībā ar tēva lomu 1
Ar dēla sākotnējo izglītošanu ģimenē nodarbojās māte Amālija, taču tad to pārņēma Jakobs, kurš ļoti vēlējās, lai Zigmunds gūtu labu izglītību un iestātos privātajā ģimnāzijā. Nesliktā mājas sagatavošana un paša iedzimtās spējas labi apgūt mācību vielu ļāva Zigmundam deviņu gadu vecumā nokārtot iestājeksāmenus un iestāties ģimnāzijā gadu agrāk par noteikto vecumu.
Jau pietiekami agri Zigmunds pārliecinājās par to, ka viņa ģimenē galvenā loma piemīt mātei Amālijai. Proti, formāli atzīstot vīra lomu, viņa tomēr pati pieņēma visus svarīgos lēmumus. Dēla spēcīgā pieķeršanās mātei vērīgam prātam varētu ļoti daudz ko izskaidrot, taču tajā laikā tāds vērīgums vēl nevienam nepiemita. Vēlāk Zigmunds teorētiski izklāstīja mātes ambīciju ietekmi uz viņa paša emocionālo attīstību, paužot, ka cilvēks, kuru bērnībā bezgalīgi mīlējusi māte, visu atlikušo mūžu saglabā sevī uzvarētāja sajūtu, to ticību panākumiem, kas bieži vien patiešām stimulē gūt šos panākumus.
Godkārīgie sapņi par cieņu un slavu kļuva par Zigmunda rosinošo spēku arī viņa –pieauguša cilvēka – dzīvē. Ārkārtēja slavas kāre kaut kādā ziņā bija kompensācija par to triecienu, ko Zigmunds guva 12 gadu vecumā, kad nopietni sašķobījās viņa ticība tēva spēkam un autoritātei. Kāds nepazīstams agresīvs garāmgājējs uz ielas notrieca tēva jauno kažokādas cepuri un iebrēca sejā: “Žīd, vācies nost no trotuāra!” Uz dēla jautājumu, ko tad tēvs darījis, viņš atbildējis: “Es nogāju no trotuāra un pacēlu cepuri…”
Šī biklā padevība un samierināšanās dziļi aizskāra Zigmundu, un to, ko no viņa sagaidīja ģimene, viņam vajadzēja panākt, aiz savas muguras nejūtot tēva spēcīgo figūru. Tāpēc bija vajadzīgas četras desmitgades, kamēr viņš spēja pārvarēt sevī jau bērnībā radušos nepieciešamību šo figūru nomainīt ar kādu citu ideālu. Pilnībā atbrīvoties no šīs pasīvās tieksmes pēc spēcīgas tēva rokas viņam izdevās tikai tad, kad viņš jau vairs absolūti nešaubījās par savu paša intelektuālo pilnību.
Freidu ģimenē bija astoņi bērni. Vēl bez Zigmunda piecas māsas un divi brāļi: Anna (1858–1955), Roza (1860–1942), Marija (Micija) (1861–1942), Adolfīne (Dolfija) (1862–1942), Paula (1864–1942), Jūliuss (1857–1858) un Aleksandrs (1866–1943).
P.S. Iedziļinoties šajos gada skaitļos, ir viegli pamanīt, ka Freidu bērni pa mātes līniju, kura pati nodzīvoja līdz 95 gadu vecumam, mantojuši ilgdzīvotāju gēnus (piemēram, Jūliuss pārsniedza 100 gadu robežu, bet Rozai līdz tam pietrūka tikai trīs gadi). Vienādie nāves gadi četrām māsām pauž par vardarbīgu nāvi nacistiskajās nāves nometnēs, taču viss liecina, ka normālos apstākļos arī viņas iespētu nodzīvot aptuveni tikpat ilgi.
Brāļu un māsu pulciņā Zigmunds izcēlās ar uzcītību un degsmi apgūt visu jauno. Vecāki nešaubīgi atbalstīja viņu, centās mājās radīt atmosfēru, kas sekmētu iespējami labākus apstākļus dēla mācībām. Piemēram, ja pārējie bērni mācījās sveču gaismā, tad Zigmundam piešķīra petrolejas lampu un pat atsevišķu istabu. Lai nekas nenovērstu viņa uzmanību, pārējiem bija aizliegts laikā, kad Zigmunds mācījās, nodarboties ar mūziku vai vispār trokšņot.
Un Zigmunds patiešām čakli mācījās, īpaši aizraujoties ar literatūru un filosofiju. Viņš aizgūtnēm lasīja Šekspīru, Kantu, Hēgeli, Šopenhaueru, Nīči, teicami prata dzimto vācu valodu, agri apguva arī grieķu un latīņu valodu, prata sazināties franču, angļu, spāņu un itāļu valodā. Mācoties ģimnāzijā, Zigmunds uzrādīja spīdošus vispārējos rezultātus un ļoti ātri kļuva par klases labāko skolnieku, bet mācības pabeidza 17 gadu vecumā ar izcilību (summa cum laude).
