Freids ir aktuāls arī šodien 1
Freids pēc sevis atstāja vismaz 2300 ģimenes sarakstes un aptuveni 1500 Minnai adresētas vēstules. Zinātāji mēļoja, ka tās esot vairāk nekā sensacionālas, taču atbilstoši Freida testamentam tās drīkstēja publiskot tikai pēc 2000. gada. Izrādījās, nekā īpaša…
Tostarp 75 gados, kas pagājuši kopš sava dibinātāja nāves, psihoanalīzes teorija spērusi ļoti platu soli uz priekšu, un Freida idejas joprojām ļoti spēcīgi ietekmē gan zinātni, gan mākslu, gan vispār visu mūsu dzīvi. Viņa darbi pilnībā mainījuši priekšstatu par cilvēka uzvedību. Psihoanalīzes pamatlicējs bija pirmais, kurš centās atklāt apslēptas atsperes, kas darbina visneuzticamāko no visiem lieciniekiem – cilvēka apziņu, un tādējādi iemīdīja taku, pa kuru ejot var radīt vissarežģītākos literāros personāžus ar vispārsteidzošākajiem motīviem.
Jau pirmajos Freida darbos pastāvīgi iezīmējas atsauksmes uz klasisko literatūru. Lai iespējami labāk ilustrētu savu izpratni par zemapziņas motīviem, sarežģītām metaforām un pārbīdēm sapņos, viņš smēlies piemērus no Sofokla, Gētes un Šekspīra, bet iracionālās uzvedības aprakstīšanai izmantojis dzejnieku un romānistu valodu. Tie bija pirmie centieni pastāstīt par jēdzieniem, kurus mūsdienās ikviens jau uztver kā kaut ko pašu par sevi saprotamu.
Lai novērtētu Freida ietekmi uz mūsdienu literatūru, ir vērts vilkt paralēles starp viņa paša un viņa literāro laikabiedru darbiem. Arturam Šnicleram, kura seksuāli atklātie darbi, ieskaitot 1897. gadā uzrakstīto lugu “Riņķadancis”, pagājušajā gadsimtā Austrijā bija aizliegti vismaz 25 gadus, Freids rakstījis: “Iedziļinoties jūsu lieliskajos sacerējumos, aiz šā poētiskā apvalka nepārtraukti atklāju priekšnosacījumus, jautājumus un atbildes, kas pazīstami kā manējie.” Tāpat kā Freids, arī Šniclers Vīnē ieguva neiropatologa izglītību un bija iepazinies ar “Sapņu skaidrošanu”. Viņa sacerējumos sastopami sapņi, freidiskie simboli un brīvās asociācijas apziņas plūsma, ko Freids apraksta savā darbā “Histērijas pētījumi” (1895).
Freidam bija arī sarakste ar austriešu rakstnieku Stefanu Cveigu, kurš 1931. gadā biogrāfiskajā aprakstā par psihoanalītiku paudis, ka pirms 20 gadiem Freida idejas allaž uztvēra kā ķecerību un zaimošanu, bet “mūsdienās tās jau brīvi izmanto teju vai ikviens, vienkārši lietojot savā ikdienas runā”.
Jau neskaitāmas desmitgades Freida psihoanalītiskās teorijas un viņa akcents tieši uz zemapziņu kalpojis rakstniekiem un dramaturgiem vispretrunīgāko personāžu veidošanai. Viņa teorija par Edipa kompleksu ir daudzu populāru literatūras sacerējumu pamatā, sākot jau ar Lourensa romānu “Dēli un mīļākie” (1913), kurā aprakstītas incestuālas attiecības starp Polu Morelu un viņa māti. Šodien jau var runāt par Freida teorijas totālu ietekmi uz mākslu visā pasaulē.
Arī literatūras kritiķi jau vismaz gadsimtu pamatīgi iedvesmojas no Freida idejām. Pagājušā gadsimta 40. gados kritiķis Laionels Trilings uzsvēra Freida principu īpašo poētismu, kas esot pielīdzināms “klasiskajam traģiskajam reālismam”, un šis skatījums nevis vienkāršo vai sašaurina cilvēka pasauli, bet gan, gluži otrādi, paver to plašāku un vienlaikus arī sarežģī to. Postmodernisms, strukturālisms un poststrukturālisms visā pilnībā balstījās tieši Freida idejās.
Neskatoties uz to, ka Freida ideju un personības ietekme uz psiholoģiju nav apšaubāma, ir arī virkne pētnieku, kuri viņa darbus uzskata par šarlatānismu. Praktiski ikviens Freida teoriju fundamentālais postulāts ir bijis pakļauts dažāda kalibra atzītu zinātnieku kritikai: Frederiks Krīss un Ādolfs Grīnbaums Freida teoriju empīrisko bāzi dēvēja par “neadekvātu”, Pīters Medavars psihoanalīzi sauca par “krāpšanu”, bet Karls Popers visas Freida teorijas uzskatīja vienkārši par pseidozinātniskām.
Arī 21. gadsimtā nav mazinājusies Freida ietekme. Tiesa, tagad viņam jau ir lielākas izredzes pašam uzstāties kā personāžam, nevis kā teorētiskas domas katalizatoram. Piemēram, 2013. gadā publicētā Karena Maka un Dženiferas Kaufmanes romāna “Freida mīļākā” sižets balstīts stāstā par iespējamo Freida un Minnas mīlas sakaru. Bet populārā britu seriāla “Dauntonas abatija” producenti sākuši veidot jaunu televīzijas izklaides programmu “Freids. Slepenā dienasgrāmata”, kur darbība risinās 19. gadsimta Vīnē, bet Freids veido noziedznieku psiholoģiskos portretus, uzstājoties kā pirmais psihologs kriminālists, turklāt fonā nemitīgi uzsvērta kaut kāda viņa “sevišķi samudžinātā privātā dzīve”.
Freids savulaik pētīja psihes noslēpumus, bet tagad ļaudis galvenokārt cenšas saprast pašu Freidu un it kā esošos daudzos viņa noslēpumus. Freids kā personāžs bieži minēts dažādos mākslas darbos, galvenokārt literatūrā: Ērvinga Stouna “Prāta kaislības” (1971), Edgara Doktorova “Regtaims” (1975), D. M. Tomasa “Baltā viesnīca” (1981), Ērvinga Jaloma “Kad Nīče raudāja” (1992), Džeda Rubenfelda “Slepkavība atbilstoši Freidam” (2006), Seldena Edvardsa “Mazā grāmata” (2008), Brendas Vebsteres “Vīnes trījstūris” (2009) un citos.
Freids kļuvis arī par daudzu dramatisku darbu, kinofilmu un teleseriālu varoni. Kopumā ir vairāk nekā 70 tādu darbu. Pagaidām!
Un katrā ziņā jāuzsver arī Freida unikālie gēni, kas vēl joprojām dzīvo viņa atvasēs, tostarp mazbērnos – lai arī tas izpaužas citās jomās, taču arī ar saviem pārsteidzošajiem stāstiem. Piemēram, sers Klements Freids guva panākumus politikā, kļūstot par pirmo ebreju Anglijas parlamentā, bet Lisjēns Freids kļuva par slavenu britu klasiskā stila mākslinieku, kura gleznas izceļas ar rupju, hiperreālistiski atkailinātu natūru.
