Zigmars Liepiņš: Kultūras nedienas rodas galvās 0
Vakar Latvijas Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvoja Zigmara Liepiņa opera “Parīzes Dievmātes katedrāle” teātra versijā. Fragmentus no šīs operas dzirdēsim arī šovakar Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra rīkotajā komponista 60. jubilejas vokāli simfoniskās mūzikas koncertā, kur klausītājiem tiks piedāvāts arī Zigmara Liepiņa jaundarbs – Koncerts vijolei ar orķestri.
– Ar ko jūsu dzīvē saistās laiks, kad tapa operas “Parīzes Dievmātes katedrāle” un “No rozes un asinīm”, kuras daļu dzirdēsim arī šovakar?
Z. Liepiņš: – Bija sakārtojušās biznesa lietas, varēju atļauties atgriezties mūzikā… Par “Parīzes Dievmātes katedrāles” tēmu – tumšu kaislību un patiesu mīlestību – biju domājis daudzus gadus. Septiņdesmito gadu sākumā uzrakstīju dziesmu ar Māra Čaklā vārdiem “Nabaga Kvazimodo”. Lieliskais Kaspara Dimitera librets rosināja mūziku, kas pati plūda uz vārdiem. “Parīzes Dievmātes katedrāle” man ir viens no mīļākajiem darbiem. Nu tā piedzīvoja savu trešo iestudējumu. Esmu gandarīts, ka tas notiek Nacionālajā teātrī. Droši varu teikt – manā teātrī, jo kā komponists šeit esmu kopš 1976. gada. Teātra trupa izaugusi tā, ka tai pa spēkam viss, pat opera! “Parīzes Dievmātes katedrāli” savulaik nospēlējām 90 reizes, “No rozes un asinīm” – divdesmit. Toreiz izrādes apturēju pats. Varbūt pie vainas bija prasības pret kvalitātes lietām. Nenoniecinot ne ”Lāčplēsi”, ne “Parīzes Dievmātes katedrāli”, kora mūziku un daudz ko citu, “No rozes un asinīm” manis paša vērtējumā ir pakāpi augstāka mūzika, varbūt īsti nenovērtēta, no putekļiem izcelta pērle. Tagad tai klusais posms. Bet gan jau opera atkal atradīs savu skatuvi…
– Šovakar pirmatskaņojumu pieredzēs vijoļkoncerts. Varbūt atklāsit, ka kādreiz esat spēlējis arī vijoli?
– Nē, bet vijolnieks bija mans tēvs Jānis Liepiņš. Tāpat kā čellu var salīdzināt ar vīrieša balsi, vijolei ir sievietes dvēsele. Šim vijoļkoncertam ir sava vēsture. Savā ziņā skandalozā izrāde Nacionālajā teātrī “Vadonis” sākās ar visai pagaru manis komponētu vijoles ievadu, ko spēlēja Raimonds Ozols (LNSO vijoļu grupas koncertmeistars). Viņš pamudināja – raksti turpinājumu! 2010. gada vasarā to izdarīju. Mūzika atnāca gluži vai pati. Ja tā tuvojas, jāņem pretim. Raimonds Ozols ir vijoļkoncerta krusttēvs.
– Esat teicis, ka mūzikai vajadzīgas divas lietas – klausītājs un izpildītājs. Šovakar vijoļkoncerta solo spēlēs Paula Šūmane, Lielās Mūzikas balvas laureāte un trīspadsmit starptautisku konkursu laureāte, kas regulāri uzstājas Eiropā, Japānā, Ķīnā, Dienvidāfrikā.
– Man pašam būs interesanti Šūmani klausīties dzīvajā izpildījumā. Bet youtube esmu viņu dzirdējis. Paula Šūmane ir lieliska vijolniece. Virtuoza, izcila.
– Pie diriģenta pults šovakar būs Jānis Liepiņš, jūsu dēls.
– Radniecību gan nevajag uzsvērt! Citādi vēl domās, ka viņš tiek stumts un bīdīts. Mans dēls jau sešus gadus ir kora “Kamēr” diriģents, strādā līdzās mākslinieciskajam vadītājam Mārim Sirmajam. Respektēju viņa patstāvības vēlmi. (Diriģents Jānis Liepiņš ir uzstājies kora koncertturnejās ārzemēs – Juliusa Bergera festivālā, Lokenhauzas kamermūzikas festivālā Austrijā un koncertos Turcijā, ASV, Krievijā, Šveicē, Vācijā un citur. Šogad februārī Berlīnē Jānis Liepiņš diriģēja Pētera Vaska Koncertu vijolei un kamerorķestrim “Tālā gaisma”, kurā kā soliste uzstājās latviešu vijolniece Monta Vermana. – V. K.)
Tā ir ne viena vien otrās un vēl nākamās radošo aprindu paaudzes cilvēku problēma – šī saite uztverē ar vecāku un vecvecāku vārdu. Mans dēls ir patstāvīgs mākslinieks, un tikai cita starpā gadījies, ka viņa tēvs ir Latvijā pazīstams komponists.
– Vai jau trešajā paaudzē mūzika kā dzīves saturs ir nejaušība vai apzināta ievirze?
– Tieši otrādi! Zinot mūziķa likteni, mūsu ģimenē paaudzēm mēģināts no šīs izvēles dēlus atrunāt. Mūziķa maize nemaz nav tik salda, kā no malas varbūt izskatās. Aplausi un puķu pušķi pēc pirmatskaņojumiem un pirmizrādēm, bet ir vēl arī otra neredzamā puse – noliegums, neveiksmes, iekšējie konflikti, šaubas, vai uzrakstītais kam der, vai tevi kādreiz nepieņem pelnīti vai arī tas ir kādas grupiņas subjektīvas nepatikas izpausme… Klimperēt pa lauku klubiņiem ir viena lieta, nokļūstot augstākā profesionālā līmenī, stāsts pavisam cits. Viegli izskatās tikai smaidi uz žurnālu vākiem. Visi mūsu ģimenē mēģinājuši savas atvases no tā atturēt. Bet tas mūziķa dzinulis laužas ārā…
– Laiks no 1974. līdz 1989. gadam jūsu dzīvē saistīts ar Latvijas Filharmoniju un šāvakara koncerta – Lielās ģildes – skatuvi. Vai jūs tagad saprastos ar to jauno puisi Zigmaru Liepiņu, kas pirms gandrīz četrdesmit gadiem uzkāpa uz šīs skatuves?
– Kāds gan varēja būt skatījums uz mūziku un dzīvi divdesmit divus gadus vecam no provinces – kas gan cits toreiz bija Liepāja – Rīgā iebraukušam jaunam mūziķim! Ne draugu, ne paziņu, nezināju nevienu, kas varētu manām dziesmām rakstīt tekstus. Tā ir milzu atšķirība, vai ienāc mūzikā no Rīgas ar visām tās dārziņskolām un mediņskolām, vai no Latvijas viņas malas. Tad tev sevi daudz spilgtāk ar kaut ko jāpierāda, jāatšķiras. Šis tas iegrozījās, pateicoties tam, ka pie sevis spēlēt uzaicināja Raimonds Pauls. Iemācījos, kā strādāt ar publiku, veidot koncertprogrammu, rūpēties, lai būtu pilna zāle. Arī tagad, ja zālē tukšas vietas, labāk neej uz skatuves vispār. Ja veselu gadu ik mēnesi vienu koncertprogrammu spēlē divdesmit trīsdesmit reizes, jau sajūti mirkli, kad tā mirst. Jāveido kas jauns. Kur tik daudzas dziesmas radās? Filharmonijai vajadzēja pelnīt naudu, un mēs ik gadu veidojām jaunu programmu.
– Kā pats izjūtat gadus, šo jubilejas ciparu – sešdesmit?
– Strādāju un par gadiem nedomāju. Man ir savi plāni: domāju, kā iedzīvosies izrāde Nacionālajā teātrī, tad šāvakara koncerts, vasarā būs liels popmūzikas koncerts Dzintaros, kurā uzstāsies daudz dziedātāju, kuriem manā dzīvē bijusi nozīme, – sākot ar jauno Zani Dombrovsku, Ievu Kerēvicu un beidzot ar Mirdzu, Igo, Brīzi…
Mans tēvs astoņdesmit gadu vecumā mēdza sacīt – kaut arī riebīgi izskatos, iekšējā sajūta kā jaunībā… Cilvēks jau domā tajās pašās vērtību kategorijās.
Savās lauku mājās Ģipkās esmu sācis audzēt tomātus. Varbūt tā ir vecuma pazīme (pasmaida). Un arī kūpināt gaļu. Pirmo reizi man dzīvē hobijs ārpus mūzikas, ko arī nekad neesmu uzlūkojis par darbu tādā tradicionālā algas un iztikas pelnīšanas izpratnē. Tāpēc saku, ka dzīvē nekad neesmu strādājis, mūzika allaž bijusi mans dzīvesveids un vaļasprieks. Un vēl laimīgs varu justies arī tajā ziņā, ka esmu pilnīgi neatkarīgs un mani nekādi neietekmē tas, vai ir kultūras nozarei nauda vai nav.
– Vai nu tik strikti varat norobežoties – ikdienišķu rūpju mākts aktieris vai mūziķis slikti nospēlēs izrādē vai koncertā jūsu mūziku.
– Naudas trūkumā visas problēmas! Būtu Kultūras ministrijai vairāk naudas, būtu pilnīgi vienalga, vai ministra krēslā sēž Anna, Pēteris vai Liene. Kultūras ministrs ir politiska persona, un tās visas ir muļķības, ka viņam jābūt nozares speciālistam. Interesanti, kā viens cilvēks varētu būt vienādi spēcīgs zināšanās par bibliotēkām, teātri, arhitektūru, čella, vijoles spēli un vēl gleznošanu? Tā taču nav.
Demakova bija mākslas zinātniece, Dālderis mūziķis, Ēlerte pārzināja kino… Cilvēks var justies spēcīgs vienā, nu, augstākais, divās lietās. Gribētos ironiski piebilst, ka kultūras ministram vienkārši jābūt kulturālam.
– Bet dzirdēts arī, ka naudas nekad nebūs gana. Līdz ar pieaugumu vairojas arī prasības un vēlmes.
– Vaina nav tikai makā, bet arī galvā. Viss būs kārtībā tad, kad medijos pirmā būs kultūras un nevis politiskā ziņa. Kad kultūru neveidos pēc pārpalikuma principa. Būtu laiks saprast, ka šī nozare nav tikai patērētāja. Festivāli, koncerti taču piesaista milzum daudz kultūrtūristu, kas mūsu zemītē atstāj savu naudu. Bet kas vada mūsu valsti? Ekonomisti, grāmatveži, juristi, biznesmeņi. Kultūras cilvēku pie stūres nav.
– Kur būsit 14. oktobrī, savā dzimšanas dienā?
– Nacionālajā teātrī – teātra un kino mūzikas koncertā.
