Neeju uz operu naudu pelnīt. Saruna ar LNO vadītāju Zigmaru Liepiņu 20
“Latvijas Avīzes” redakcijā viesojās Operas valdes priekšsēdētājs Zigmars Liepiņš. Ar viņu sarunājās žurnālisti Voldemārs Krustiņš, Anita Bormane un Vita Krauja.
V. Krustiņš: – Visu cieņu cilvēkam, kurš uzņēmies zināmu nastu.
Zigmars Liepiņš: – Jā, nastu.
– Esmu dzirdējis, ka civilizācija reprezentē vismaz divas parādības – operu un enciklopēdiju. Pēdējo neskarsim. Bet, runājot par operu, esat teicis, ka mūzika tajā ir primārais, taču visapkārt notiekošais režijā un citās darbībās – pakārtots.
– Atbildēšu ar vecu muzikantu anekdoti. Kad bērns piedzimst, viņš saka – es. Kad sāk iet bērnu mūzikas skolā, iesākumā teic – es un Mocarts. Mazliet vēlāk, jau pieaudzis, viņš saka – Mocarts un es. Un vecuma galā secina – Mocarts.
Mēs varam dažādi iestudēt “Figaro kāzas”, taču tas ir un paliek Mocarts.
– Kas, jūsuprāt, jāmaina Operas stratēģijā un taktikā?
– Process. Opera ir sintētiska māksla, kurā savienojas mūzika, horeogrāfija, glezniecība, scenogrāfija, modernā pasaulē multimediālas lietas, video, daudz kas cits. Viss process sākas ar diriģenta redzējumu, viņš ir izdomājis, piemēram, kura soprāna balss dotības lomai visatbilstošākās, kurš baritons vispiemērotākais. Gan tas, gan pārējās ieceres saskaņojamas ar māk-sliniecisko padomi, kura pašlaik tiek dibināta, kura iepriekš nav bijusi un kuras pienākums ir pieņemt lēmumus, ko agrāk veica viens divi cilvēki. Es negribu būt viens pats spriedējs un pēc tam dzirdēt pārmetumus par vienpersoniskiem un autoritatīviem lēmumiem.
– Šī mākslinieciskā padome tātad ir blakus presē jau daudzkārt pieminētajai Operas valdei?
– Jā, faktiski mākslinieciskā padome būs konsultatīva institūcija, kurā darbosies jaunais galvenais diriģents (Mārtiņš Ozoliņš), mans padomnieks mākslinieciskajos jautājumos (Andris Veismanis), galvenais baletmeistars (Aivars Leimanis),orķestra un kora pārstāvji un citi profesionāļi, kas kopumā veido manu padomnieku loku muzikālajos un mākslinieciskajos jautājumos. Tieši šī padome turpmāk izlems, kuru uzvedumu iekļaujam repertuārā un kurš diriģents pie tā strādās. Un viņš arī aizsāks visu procesu. Tas notiks apmēram 12 – 14 mēnešus pirms pirmizrādes. Jo opermākslā visā pasaulē tūkstošiem iemeslu dēļ notiek milzu tāla plānošana uz priekšu. Pirmā mākslinieciskās padomes sanāksme notiek gadu, pat pusotru gadu pirms pirmizrādes. Pastāv vesels nolikums, pēc kura skatāmies, kādā secībā viss noris – nāk režisors, scenogrāfs, top skices, makets. Saskaņā ar šo nolikumu deviņus mēnešus pirms pirmizrādes ir jābūt gatavai skatuves uzbūves idejai jeb maketam mērogā 1 pret 20. Tajā brīdī tiek iesniegta tāme, kura ir pamatojama un saskaņojama. Bet tagad mēs pēkšņi ieraugām uz nākamo gadu jau apstiprinātus maksājumus par ķīniešu ražotām palmām Ls 35 000 apmērā vienai izrādei… Kāpēc? Un tikai pēc visa manis izstāstītā procesa sākas mēģinājumi: diriģents sāk ar ansambļiem, kori, pie klavierēm vēl bez orķestra, jo tam ir arodbiedrība, kura mums atļauj mūziķus izmantot tikai noteiktu stundu skaitu dienā un nevis pēc vēlmēm un diriģenta entuziasma, jo tā ir profesionālā māksla, nevis pašdarbība. Un tikai pēc visa šī procesa ierodas režisors, iestudē mizanscēnas un liek visu kopā uz skatuves. Bet līdz šim bieži ir noticis otrādi: atnāk režisors, sāk savu iestudējumu, “izčakarē” veselu virkni mēģinājumu, kuri aiziet tutū…
– Kas jums būs pirmais darāmais jaunajā amatā?
– Pat nevaru nosaukt vienu no daudzajiem virzieniem, kas būtu svarīgāks par otru. Manas problēmas ir pārslodze dekorāciju daļai, jo iestudējumu skaits ir krietni lielāks nekā minētais cehs spēj apsaimniekot. Arī algas tur nav pietiekamas. Mana problēma būs koris, kuram ir 28 izsaukumi mēnesī. Tāds ir ar arodbiedrību saskaņots koplīgums. Ja vajag vairāk mēģinājumu, man tam pietrūkst naudas. Līdzīgi ar orķestri. Problēma būs nākamais repertuārs, grandiozā norise “Rīga 2014”, kurā esam iesaistīti ar parakstītiem līgumiem. Mana problēma būs ar arodbiedrību saskaņotais algu paaugstinājums. Vienkārši valdībai šo naudu vajadzēs atrast, citādi…
– Vai jūsu kolēģes valdē apzinās lietas nopietnību?
– Ar viņu palīdzību esmu varējis tam vērsim ķerties pie ragiem. Publiskajā telpā viņu nomelnošanai izdarītais ir zināma…
– … maza jebšu liela skaudība?
– Nē, aizejošo ietekme un izpausme.
– Vismaz labi, ka cilvēki valdē tajā lietā derīgi jums blakus ar viņu pieredzi, jo esmu dzirdējis abu dāmu sakarā runājam – piensaimniecība, krējums…
– Tie spriedelējumi ir absurdi. Ar abām kolēģēm valdē kopā esmu nostrādājis nedaudzas dienas, taču varu teikt, ka Inese Eglīte perfekti orientējas mārketingā, dokumentālajās lietās un vēl finansēs. Lieliski ka, Dainai Markovai ir savs lauciņš, taču viņa ļoti labi pārzina mārketingu un stratēģiju. Īstenībā, domāju, pret viņām bija vērsta kampaņa, kas tika radīta tādēļ, ka maiņas tik lielu radošu struktūru galvgalī kā Opera notiek sāpīgi. Operā ir savi fanātiķi, kas dejo riņķī ap iepriekšējo situāciju un vadību. Atklāti sakot, arī šobaltdien man jāsaprot, ka 600 cilvēku kolektīvā fanu pulciņš joprojām eksistē un eksistēs, teiks, ka labi ir tā, kā bija, nevis kā iecerējis atnākušais Liepiņš, kurš vairāk orientējoties roka un popa mūzikā.
– Vai palīgu skaits, jūsuprāt, ir pietiekams, stiprs, lai uz to balstītos?
– Iespējams, ka tas ir par lielu. Neesmu teicis, ka tas ir par mazu. Jautājums jau nav skaitā – bet spējās. Principā opera tur strādājošiem cilvēkiem ir kļuvusi par tādu kā atkarību. Ir tādi, kas naudu vispār neskaita. Lai cik tā alga būtu pieticīga, strādā līdz vēlai vakara stundai. Viendien, piemēram, kad melnā tumsā desmitos aizvēru Operas durvis, redzēju cilvēkus producēšanas daļā, kas palika vēl pēc manis. Viņi atnāk no rīta deviņos un desmitos vakarā vēl nav aizgājuši…
– Pieņemu, ka Žagara kungam bija sava gaume. Vai repertuāra politika tagad varētu mainīties?
– Opera ir kā tvaikonis. Negribētos šo mākslas templi salīdzināt ar “Titāniku”, jo tam milzu kuģim nav laba slava, bet ar lielu pasažieru laineri, kurš iet pa savu trasi…
– …inerci…
– Un kurš, kaut stūre jau pagriezta, ļoti ilgi vēl ies taisni. Bet, ja esi pagriezis stūri par daudz, nav tik viegli virzienu izlīdzināt. Lielam kuģim dziļš peldējums. Tas nozīmē, ka katrs solis repertuāra izmaiņās sperams ļoti apdomīgi. Jāņem vērā gan iepriekš saskaņotie līgumi, gan situācijas, kas saistītas ar publikas apmeklētību vai iespējamu intereses izraisīšanu un paredzēšanu. Tāpēc, kā jau teicu, ļoti no svara ir mākslinieciskā padome un tās ietekme. Man ir savas domas, bet tās jāsaskaņo ar pārējiem.
Operā tāpat kā līdzīgās mākslas institūcijās ir tā dēvētā opermīļu, pūristu, šo tīrās operas piekritēju pulks, kas seko līdzi visam notiekošajam, fanātiķu loks, ir vāgneristi, ir pučīnisti ar atšķirīgām interesēm, savā starpā nesamierināmi, kur katrs velk uz savu pusi…
– Vai jums arī ir tuvāks žanrs?
– Bez šaubām. Esmu pučīnists. Un verdists. (Iesmejas.) Neesmu liels vāgnerists, par ko izpelnos smagus komentārus. Taču katram savs. Bet gribu teikt, ka tādi iestudējumi kā Vāgnera “Nībelunga gredzena” cikls un līdzīgi izmaksā ārkārtīgi dārgi. Minētais iestudējums, apkopojot ieguldīto un ieņēmumus, pagājušajā gadā radīja vairāk nekā 250 000 latu zaudējumu. Valsts budžets nelabprāt, kā saprotu, gribētu tos segt. Tāpēc repertuāra plānošana ir atkarīga no izšķiršanās: atļaujamies taisīt vienu ekskluzīvu, dārgu, visu pasauli pārsteidzošu gabalu – un to var izdarīt, ja ir par ko, – vai tomēr atturamies no tādiem lidojumiem. Un tad jāsaprot, vai blakus repertuārā nav jāiekļauj kaut kas, par ko cilvēki gatavi pirkt biļetes mūsu tautas maksātspējas līmenī. Te nedzīvo miljonāri, bet vienkārši cilvēki ar vienkāršām algām, kuri nevar iegādāties biļetes par tādām cenām kā Metropolitēnā, Koventgārdenā vai Vīnes valsts operā. Kad pēdējo reizi biju Metropolitēnā, biļete labā vietā maksāja vairāk nekā 250 dolārus. Rīgā tādas cenas nav iedomājamas un nekad nebūs. Esam maza valsts, cilvēkiem ierobežoti ienākumi, un te arī neapgrozās tāds ļaužu skaits kā Ņujorkā.
V. Krauja: – Arī Vāgnera “Nībelunga gredzena” cikls bija izpārdots, patiesībā biļetes uz izrādēm nevarēja pat dabūt.
– Salīdzinājumam – baletā “Gulbju ezers” nav jāiegulda neviens santīms, kā to iekļauj repertuārā, tā izpirkts. Pilna zāle. Bet Vāgnera darbos ieguldījumi ir daudz lielāki, un nezinu, kad kaut ko līdzīgu “Nībelunga gredzenam” atkal varētu iekļaut repertuārā. Katra nākamā tāda izrāde nes 25 līdz 30 tūkstošus latu zaudējumus. Problēma vienkārša. Lai nodziedātu Vāgneru, vajag vācu vai zviedru solistus, jo mūsējiem, izņemot vienīgi pasaulslaveno Egilu Siliņu, nav Vāgnera operām piemērotu balsu. Vāgners nav Verdi, tas nav belkanto, tas pieprasa pilnīgi citu dziedāšanas tehniku.
– Un citus honorārus?
– Jebkurš ārzemnieks ir citi honorāri. Ir jāatzīst – un tas ir nožēlojami –, bet ārzemniekiem maksājam daudz vairāk nekā savējiem. Aiz viņiem stāv aģentūras, un, ja viņi ir gatavi noslēgt līgumu pa kluso, lai aģentūra to nezina, tad viesmāksliniekus var dabūt lētāk.
V. Krustiņš: – Tātad būs jāorientējas uz tā dēvētajiem “kases gabaliem”?
– Nē, ir jāatrod elegants līdzsvars, lai būtu gan viens, gan otrs. Jo repertuārteātra skaistums atklājas daudzveidībā.
– Un sponsori? Dzirdēju, tie esot vīlušies, aizejot bijušajai varai.
– Paskatīsimies. Ar Adrianu Dāvi (“Latvijas gāzes” valdes priekšsēdētājs, ilggadējs Operas sponsors) runājām, viņš būs. Sponsoru ieguldījums ir apmēram 3% no Operas budžeta. Liela nauda, bet ne tik, lai teiktu, ka bez sponsoru atbalsta viss apstāsies. Ir jāskatās, no kā pieņemt, kāpēc, kas sēž zālē, kam un kāpēc dod ielūgumus…
A. Bormane: – Man ļoti apsveicams liekas jūsu uzstādījums dot lielāku vietu latviešu oriģināloperām. Taču, piemēram, Andra Dzenīša koncertuzvedums “Dauka”, ja nemaldos, tika parādīts tikai divas reizes, jo cilvēki kaut kā nenāca uz to.
– Publikas iespējamā ieinteresētība ir izsverama mirklī, kad kādu darbu pieņem iestudēšanai. Tā opermūzika, kura ieplānota 2014. gada repertuārā, visa jau pasūtīta un pieņemta. “Šahs” Kristapam Pētersonam pasūtīts, “Valentīna” Arturam Maskatam – arī, “Iemūrētie” Ērikam Ešenvaldam – tāpat. Šos darbus neesmu ne dzirdējis, ne redzējis, taču iestrādnes jau tik lielas, ka visi minētie nākamgad ieraudzīs skatuves gaismu.
V. Krauja: – Esmu lasījusi arī šādu solījumu – janvārī paredzēta Imanta Kalniņa operas “Matīss – kausu bajārs” pirmizrāde…
– Kur, kur, kur?
– Atvainojiet par atļaušanos atgādināt, taču tāds solījums dots jau 2003. gadā. Vai Imantam Kalniņam kādreiz ir cerība ieraudzīt savu darbu uz skatuves?
– Visam ir iespēja un cerība. Bet es šo darbu nezinu. Otrkārt, pārskatāmos divos gados repertuārs ir saplānots tā, ka lielas izmaiņas nepieļauj, un es nevaru spēlēt tikai latviešus, tas arī skaidrs. Kā jau minēju, trīs latviešu darbi ir iecementēti repertuārā. Visu cieņu Imantam Kalniņam, esam pazīstami, varbūt šo jautājumu kādreiz apspriedīsim.
– Esat teicis, ka 2014./2015. gada plānos var nākties ieviest zināmas korekcijas.
– Varu pateikt precīzi: neiestudēsim Romualda Kalsona “Pazudušo dēlu”, jo režisors Kaliksto Bieito, kuram bija paredzēts šo darbu iestudēt, paziņoja, ka aizņemtības dēļ atsakās to darīt.
– Žēl, būtu interesanti, ja oriģināloperu, kuras pamatā izcilais Blaumaņa stāsts, iestudētu viens no pieciem pasaulē zināmākajiem operu režisoriem.
– Tas mums neko daudz nedotu. Izrādi atbrauktu noskatīties tikpat daudz dāņu un vāciešu, cik citkārt uz slavenu viesrežisoru iestudējumiem, un ar to stāsts beigtos. Skiču vēl nav, konkrēta uzstādījuma arī, nekāds līgums ar Bieito nav noslēgts. Ir tikai nodomu protokols, kas nav saistošs.
– Vai jums nav iekšējas aizdomas, ka Bieito aizņemtība patiesībā varbūt ir solidaritāte ar Žagara kungu?
– Iespējams.
A. Bormane: – Vai patiesas ir ziņas, ka, piemēram, Mocarta operas atskaņos arī latviski?
– Ne gluži tā. Ir pasaulē izmantots paņēmiens, dēvēts par tautas operu, kurā negrib likt titrus ar tulkojumu, kurus lasot galvu esi apgriezis vai uz otru pusi, iemetas osteohondroze, skatoties griestos tekstus. No otras puses, liekot roku uz sirds, pat it kā zināmajā “Traviatā” ļoti interesanto tekstuālo daļu cilvēki nezina un nesaprot. Tur jau tā lieta, ka operā apvienojas mūzika un vārds. Nesaku, ka sāksim tulkot operas, kas jau trīsdesmitajos gados lielā mērā izdarīts. Iespējams, ka vienu komisku operu pa diviem trim gadiem iestudējam arī latviski, pamēģināsim, paskatīsimies, ko cilvēki saka. Man gan uzreiz skaidrs, ka operas pūristi man tādā gadījumā metīs ar akmeņiem. Taču nebaidos, varu lidot ar lidmašīnu (iesmejas).
V. Krustiņš: – Vai, jūsuprāt, vajadzētu atjaunot opereti?
– Grūti atbildams jautājums. Taču vienu opereti gadā varētu iestudēt arī Operā. Pirmais man nāk prātā “Fledermausis”.
A. Bormane: – Vai, runājot par operas pieejamību, esat gatavs to paplašināt, viesojoties nevis Makao, bet Latgalē, skaistajā Rēzeknes koncertzālē?
– Absolūti piekrītu. Viens no Operas likuma punktiem prasa viesizrādes. Bet brīdī, kad redzu, ka jādodas prom uz Omānu vai Makao spēlēt kazino, pārņem divējas jūtas. Labi, mūsējie tur nopelnīja naudu, tikai tā jau iztērēta, bet tas ir cits stāsts. Taču problēma paliek. Ja viesizrādēs dodas reāls sastāvs, tad mūsu Operā zāle stāv tukša, neizmantota, jo nav kas spēlē. Un tad bedrē jāsēž īrētam orķestrim. Iznāk tā: uz turieni aizbrauc pusslikts orķestris un te paliek pusslikts. Ne kvalitātes, ne jēgas. Nākamajā gadā plānotas viesizrādes Japānā, bet tajā pašā laikā jābūt Prokofjeva “Romeo un Džuljetas” pirmizrādēm. Kur spēlēs orķestris: Japānā vai Rīgā? Kur būs haltūra? Ja man prasa, kā rīkošos – atcelsim Japānas izrādes, paturēsim orķestri Rīgā uz Prokofjeva baletu “Romeo un Džuljeta”, jo tas ir skaists gabals, super darbs, un tam jāiznāk šeit pilnā spožumā. Man no tā, ka Japānā 16 reizes pa lēto nospēlēs “Aīdu”, ne silts, ne auksts. Esmu radikāls savā ziņā, bet tā ir mana pārliecība, tāpēc jau vispār uz Operu esmu atnācis.
V. Krauja: – Skaidrs, ka korists nekad nesaņems tādu algu kā solists. Bet vai, jūsuprāt, adekvāta ir proporcija starp atlīdzībām?
– Nē, nav runa par proporciju. Operā šobrīd atalgojums ir 0,85 no slodzes, bet jādod ir pilna slodze. Krīzes laikā algu nolaida uz 0,6%, ko ar dažādiem rīkojumiem mēģināja mīkstināt. Pērnā gada jūlijā jau pirms manas ienākšanas Operā ir parak-stīts līgums ar arodbiedrībām par pilnu slodzi visiem. Man nav manevra iespēju. Tas nozīmē, ka ik gadu algām Operā vajag Ls 700 000. To parakstījis iepriekšējais direktors. Un Operai kā valsts kapitālsabiedrībai īpašnieks – valsts – lai domā.
A. Bormane: – Vai jums ir stratēģija attiecībās ar daudzajām arodbiedrībām?
– Neeju uz Operu naudu pelnīt, eju – brīžiem pat nezinu, kādas misijas pārņemts. Viena lieta gan skaidra: nestaigāšu pa koridoru augstu paceltu galvu un nesēdēšu, norobežojies savā kabinetā. Man ir svarīgs acu kontakts ar katru koristu, solistu, baletdejotāju, mūziķi, man vienmēr bijis labs kontakts ar cilvēkiem, ar kuriem kopā strādāju. Vēlos, lai viņi ticētu man, ka darīšu labāko, kas manos spēkos. Ja sapratīšu – nevaru to izdarīt, vai arī kāds no draugiem, tuvākajiem cilvēkiem teiks – Zigi, tu stūrē galīgi garām! – atkāpšos. Nav problēmu. Un, ja nedabūšu naudu – tā man arī šajā gadā jādabū –, arī atkāpšos. Naudu varu sadalīt daļās, bet man vajag apsolījumu, precīzi iezīmētu naudu.
V. Krustiņš: – Vai ministre to zina?
– Zina. Rakstām ziņojumus. Kārtība vienkārša. Operas valde ir izpildītājs, valsts ministres personā ir īpašniece.
A. Bormane: – Iepriekšējais Operas funkciju audits nekādus pārkāpumus neatklāja. Vai esat gatavs nākt ar konkrētiem faktiem un skaitļiem?
– Vispārpieņemtā prakse var būt divējāda: gan starptautiska, gan vietēja. Saskaņā ar starptautisku praksi viesrežisoru honorāri mērāmi daudzos desmitos tūkstošu. Kostīmu meistaru, scenogrāfu, horeogrāfu, citu ar māk-sliniecisko procesu saistīto honorāri pasaulē atkarīgi no mākslinieka statusa, paveiktā, pieredzes. To nevar salīdzināt ar Latvijas algām. Otrs atskaites pamats varētu būt atlīdzība režisoriem, gaismotājiem, skatuves māksliniekiem dramatiskajos teātros Latvijā. Taču Opera ir citā kategorijā, jo tajā ir lielāks laiks iestudēšanai, grandioza, milzīga skatuve ar pilnīgi citu kubatūru, kurā varētu ietilpt visas Latvijas teātru skatuves kopā. Arī situācija ar Operas budžetu ir līdzīga. It kā vajadzētu pietikt, bet tā gluži nav. Līdz ar to honorāri Operā ir zināms kompromiss starp pasaules praksi un situāciju Latvijā. Līdz ar to par katru gadījumu jārunā atsevišķi.
– Dīvaini, ka Andreja Žagara honorāri bija aizslepenoti.
– Viņš šo slepenību varot prasīt saskaņā ar likumu. Opera nav valsts ie-stāde, kuru uztur tikai un vienīgi no dotācijas jeb nodokļu maksātāju naudas. Opera ir valsts kapitālsabiedrība, kura pelna arī pati. Un tātad honorārus var izmaksāt no nopelnītā. Tas ir likumīgais pamats tos neatklāt. Taču cits jautājums ir par honorāru apmēru. Runa ir par to, ka manis jau iepriekš izstāstītajā procesā nonāksim pie tā, ka mākslinieciskajā padomē apspriedīsim, cik kas maksā, kāds ir pamatojums, tāme… Birokrātiski un precīzi. Līdz šim šādu robežu nebija – ieceram, izsapņojam un uz priekšu. Bet slepenība lielākoties attiecas uz ārvalstu māksliniekiem, jo viņi atbrauc šurp par lētāku cenu nekā savu darbu pārdod, piemēram, Vīnē. Taču viņus var saprast. Nav slikti iebraukt Latvijā un izmēģināt lomu pirms debijas tajā kādā no pasaules skatuvēm. Un tad viesmākslinieki ir gatavi atbraukt uz Rīgu par puscenu, kas tomēr ir desmit reižu lielāka nekā saņem mūsu vietējie mākslinieki.
– Kādi ir plāni ar vietējo režisoru piesaisti? Alvis Hermanis ir iestudējis operas pasaulē.
– Iestudējums Alvja Hermaņa režijā būtu pieskaitāms ekskluzīvajiem. Augstas kvalitātes mākslas darbs, kas vienai pusei patiktu, otrai – ne. Esmu redzējis viņa “Gawain” Zalcburgā, ekstrēms pasākums gan muzikāli, gan režisoriski, asprātīgi un ļoti interesanti. Bet tur ieguldīta milzīga nauda. Mēs neko tādu nevaram atļauties.
– Un Kairišs?
– Viņam paredzēts iestudēt A. Maskata operu “Valentīna”. Operas durvis jau nav slēgtas, esmu domājis par Margo Zālīti, kura strādā Berlīnē un bija asistente pie manis jau minētā basku režisora Kaliksto Bieito, kurš gribēja iestudēt mūsu operā Kalsona “Pazudušo dēlu”. Starp citu, mums Latvijā ir tikai divi režisori ar operas režisora izglītību. Viens ir Guntis Gailītis, otra – Margo Zālīte. Vismaz es nevienu citu nezinu. Pārējie ir dramatisko teātru režisori, kuri tā vai citādi “piešaujas” veidot operu. Tāpēc man ir ļoti svarīgi atbrīvot Jauno zāli no mēģinājumiem un ielaist tajā jaunos režisorus, jaunos komponistus, kuri varētu sākt eksperimentālus darbus. Tas būtu arī viens no latviešu oriģināloperu veicināšanas paņēmieniem. Viss uzreiz jau nav jārāda Lielajā zālē.
– Tātad Opera vairāk orientēsies uz vietējo publiku, nevis ārzemniekiem?
– Mēģināsim to puķīti aplaistīt no visām pusēm. Nebūs tā, ka izdabāsim tikai “lētai gaumei” vai tikai snobiem.
V. Krauja: – Jau runā, ka Operas valdes priekšsēdētāja amats jums ticis tādēļ, ka esat ziedojis Ls 10 000 Nacionālajai apvienībai?
– Vai “Saskaņas centram” vajadzēja ziedot? Ar amatu Operā tam nav nekāda sakara. Tērēju Operā savu laiku, enerģiju, ko varu uzlūkot gan kā izaicinājumu sev pašam, gan kā hobiju. Ko tikai šajā neilgajā laikā neesmu par sevi lasījis! Dažs pamanījies uzrakstīt, ka es 2000. gadā esot pametis sadarbību ar Operu finansiālu apsvērumu dēļ, nenospēlējis pat – iedomājieties – pat! – simt “Parīzes Dievmātes katedrāles” izrādes. It kā simt izrādes pēdējos gados Operā būtu ikdiena. Patiesībā tas ir milzu retums. Kura izrāde šodien nospēlēta simt reižu? Vecos laikos gan rakstīja uz afišas – simto reizi “Zelta zirgs”. Atjaunošu šo tradīciju. Uz afišas par godu komponistam, diriģentam, režisoram, visiem iestudējuma veidotājiem rakstīsim, kuro reizi opera un balets tiek rādīti. Un, kad kāds iestudējums sasniegs ciparu 50, – rīkosim svinības.
