Zigfrīds Anna Meierovics: šarmantais diplomāts, kurš ieveda Latviju pasaulē 1
Šogad maijā svinēsim 100 gadu jubileju kopš Satversmes sapulces ievēlēšanas. Godinot šo notikumu, “Mājas Viesī” sākam rakstu sēriju par cilvēkiem, kas stāvēja pie demokrātiskās Latvijas šūpuļa. Milzīgu ieguldījumu mūsu valsts neatkarības nostiprināšanā deva Zigfrīds Anna Meierovics, kurš kļuva par Latvijas pirmo ārlietu ministru un sarežģītā situācijā panāca Latvijas starptautisko atzīšanu “de facto” un “de iure”.
Neilgi pēc Latvijas neatkarības proklamēšanas Zigfrīds Anna Meierovics, kurš tobrīd jau bija iecelts par pirmo Latvijas ārlietu ministru un darba pienākumu dēļ bija devies uz Zviedriju, vēstulē sievai un bērniem rakstīja: “Mūsu zemes liktenis un viņas skaistākā un labākā nākotne ir pa lielai daļai ielikta manās rokās. Es esmu uzņēmies šo lielo vēsturisko darbu un smago atbildību, un tas man uzliek par pienākumu daudz ko upurēt no mūsu ģimenes dzīves.
Decembra beigās man jābūt Parīzē, Miera konferencē, kur metīs kauliņus arī par Latvijas likteni uz ilgiem gadu simteņiem. Bet drīz, es ceru, būs nobeigts mans galvenākais uzdevums ārzemēs, un tad es braukšu uz mājām. Pēc tam sāksies darbs jaunā Latvijā, un es būšu atkal savā ģimenē.”
Elegants un apburošs
Ja runājam par valstsvīriem, kas visvairāk ietekmēja jaunās Latvijas valsts veidošanu, vispirms nāk prātā Ministru prezidents Kārlis Ulmanis un pirmais Valsts prezidents Jānis Čakste,
taču arī Meierovics neapšaubāmi bija viens no atlantiem, kas uz saviem pleciem iznesa pirmo neatkarības gadu grūtības
un ielika stabilus pamatus Latvijas attīstībai.
Meierovics, kuram tolaik bija tikai nedaudz virs 30, kļuva par Latvijas seju pasaulē, tieši viņš brauca vizītēs pie pasaules lielvalstu līderiem, lai pārliecinātu viņus, ka Latvija nav traips uz Eiropas kartes, kas parādījies vēsturiskas nejaušības dēļ, nē, tā ir jauna un apņēmīga valsts, kas gatava uz līdztiesības pamata iekļauties Eiropas valstu saimē.
Meierovics spoži tika galā ar šo misiju; tieši viņš panāca Latvijas starptautisko atzīšanu “de facto” un “de iure”, mūsu valsts uzņemšanu Tautu Savienībā (ANO priekštecē). Iespējams, tas viss būtu noticis arī bez Meierovica līdzdalības, taču viņš šo procesu padarīja daudz raitāku, jo bija ideāli piemērots diplomāta, savas valsts pārstāvja amatam.
Pateicoties Meierovicam, pasaule iepazina Latviju no labākās puses.
“Ar Meierovicu ne vien mūsu politikā, bet arī mūsu sabiedrībā ieradās jauns cilvēka tips: elegants, apburošs, starptautiskām manierēm, ar jau iedzimušu kultūru, cilvēks bez sentimentalitātes personīgā un sabiedriskā dzīvē,” tā Meierovicu raksturoja rakstnieks Edvarts Virza.
Izauga bez vecākiem
Meierovica tēvs Hermanis bija cēlies no Kuldīgas ebreju dzimtas, bet pieņēmis kristīgo ticību un apprecējies ar latvieti, Kabiles skolotāja meitu Annu.
Zigfrīds nāca pasaulē 1887. gada 5. februārī, diemžēl viņa dzīves sākumu aptumšoja traģēdija: māte Anna nomira jau 12 dienas pēc mazuļa dzimšanas.
Par godu mātei mazais Zigfrīds tika pie otra vārda Anna, un vēlāk skolas gados bieži tika apcelts, ka viņam esot meitenes vārds. Zigfrīda tēvs nespēja pārdzīvot sievas nāvi; pēc dažiem gadiem viņu ar nervu sabrukumu ievietoja psihiatriskajā klīnikā, bet Zigfrīdu izaudzināja mātes brālis Roberts, kurš strādāja par skolotāju Pūrē.
Zigfrīds mācījās Kabiles un Tukuma skolās, vēlāk devās uz Rīgu, kur iestājās Mironova komercskolā. Viņam bija teicamas sekmes, bet visu laiku bija jādomā par dienišķo iztiku, jo kā bārenis viņš nevarēja rēķināties ar lielu atbalstu no tuviniekiem. Lai savilktu galus kopā, jauneklis pasniedza privātstundas turīgo aprindu dēliem un meitām, kam nebija tik gaiša galva kā viņam. Viņš bija iecienīts pasniedzējs, jo prata viegli atrast kontaktu ar audzēkņiem.
Dzimis diplomāts
Pirmā pasaules kara laikā Zigfrīds devās bēgļu gaitās uz Krieviju, kur iesaistījās latviešu bēgļu komiteju darbībā.
Jau šajā dzīves posmā Meierovics apliecināja savas diplomāta dotības.
“Lai saturētu kopā visas latviešu bēgļu organizācijas un izgādātu tām vajadzīgos kredītus, bija jāpieliek lielas pūles. Kā mēdz teikt, bieži jābūt bez viltus kā baložiem un gudriem kā čūskām. Šinī grūtajā un svētīgajā latvju tautas apgādes darbā Meierovics bija pieteicis savu līdzdarbību.
Ja kaut kur bēgļu organizācijās radās nesaskaņas, ķildojošos samierināšanai kā miera eņģeli mēdza sūtīt Meierovicu. Visgrūtākie un sāpīgākie jautājumi viņam likās viegli pārvarami, jo viņš visu uzņēma ar smaidu un zināmu humoru,” rakstīja diplomāts Kārlis Zariņš.
Viņš norāda, ka Meierovics nepiederēja pie pasīviem skatītājiem. “Viņš bija viens no tiem, kas no paša revolūcijas sākuma ieskatīja, ka latvju tautai tagad ir situsi stunda, kad viņai jāceļas, neatlaidīgi un noteikti jānokrata svešais jūgs, jāstājas pie brīvas, neatkarīgas latvju valsts nodibināšanas.”
1917. gada aprīlī Meierovics kļuva par vienu no Latviešu zemnieku savienības dibinātājiem, bet 1918. gada sākumā Latvijas Pagaidu nacionālā padome viņu izraudzījās kā sūtni, kam jādodas uz Eiropu, lai pārliecinātu citas valstis atbalstīt Latvijas brīvību un neatkarību. Tas bija ļoti sarežģīts uzdevums, jo arī
pašā Latvijā vēl nebija nekādas skaidrības, vai latviešiem izdosies izcīnīt un nosargāt savu neatkarību.
Liela daļa valsts teritorijas bija vāciešu un boļševiku rokās, kas negribēja ne dzirdēt par Latvijas neatkarību.
Spoža uzvara
Meierovics uz Zviedriju un vēlāk uz Lielbritāniju devās ar lielu apņēmību un 500 sterliņu mārciņām kabatā. Viņam līdzi bija daži albumi ar latviešu mākslinieku gleznu reprodukcijām, lai uzskatāmi parādītu Eiropas līderiem, ka latvieši nav vis kāda bauru tauta, bet izglītota un kulturāla nācija, kas pieprasa pašnoteikšanās tiesības.
Meierovica misija vainagojās panākumiem, jo Lielbritānija, viena no pasaules lielvarām, par Latvijas patstāvības atzīšanu “de facto” paziņoja jau 1918. gada 11. novembrī, nedēļu pirms oficiālās Latvijas Republikas proklamēšanas.
“Par sevi varu rakstīt tikai labu. Esmu iemācījies tekoši runāt angliski un franciski. Tā kā Lielbritānijas valdība atzinusi Latvijas valdību, mans stāvoklis ir ļoti labs. Es apgrozos labākās angļu aprindās, esmu daudz ko redzējis un daudz ko mācījies. Mans oficiālais tituls ir “His Excellency the Lettish Minister”,” vēstulē sievai rakstīja Meierovics.
1919. gada sākumā viņš devās uz Parīzi, lai aizstāvētu Latvijas intereses Miera konferencē.
“Meierovics bija Latvijas miera delegācijas īstā dvēsele. Ar savu enerģiju un uzņēmību, cilvēku pazīšanu un veiklību, apstākļu ātro apsvēršanu un izmantošanu viņš bija kā radīts diplomātiskam darbam,” secināja diplomāts Oļģerds Grosvalds, kurš kļuva par Latvijas sūtni Francijā.
Meierovica līdzgaitnieks, vēlākais Ministru prezidents Hugo Celmiņš rakstīja: “Viņš izteica savas domas īsi, varbūt dažreiz pat sausi, bet skaidri un noteikti, saistoši un interesanti. Vissarežģītākie jautājumi viņa skaidrojumā kļuva katram pārskatāmi un saprotami. Meierovica runas pārliecināja pat pretiniekus, tās vairoja viņa piekritēju un draugu skaitu.”
Kā atceras vēlākais Valsts prezidents Alberts Kviesis, dažādās sapulcēs un kongresos Meierovics nemīlēja uzstāties sākumā, viņš mierīgi nogaidīja un ļāva uzstāties citiem. “Jo karstākas metās debates, jo mierīgāks un aukstāks sēdēja Meierovics.” Uzklausījis visus viedokļus, viņš kāpa tribīnē un deva savu slēdzienu, kur meklējama izeja no sarežģītās situācijas.
Meierovicam nācās krietni nopūlēties, lai pasaules lielvalstis atzītu Latvijas neatkarību ne tikai “de facto”, bet arī “de iure”.
Izšķirošais lēmums tika pieņemts 1921. gada 26. janvārī.
“Es ļoti labi atceros, kāda sajūsma valdīja Rīgā un visā Latvijā pēc mūsu ārlietu ministra telegrammas saņemšanas, ka Latviju “de iure” atzinušas abas toreiz izšķirošu lomu Eiropas politikā spēlējošās lielvalstis – Francija un Anglija. Tikai pēc tam mēs dabūjām zināt, ka vēl pašā pēdējā brīdī viss karājās mata galā un, tikai pateicoties intensīvai savu intelektuālo spēju un enerģijas koncentrēšanai, mūsu Meierovicam bija izdevies panākt šo spožo diplomātisko uzvaru,” rakstīja Kviesis.
Ārlietu ministra amatā Meierovics par vienu no saviem mērķiem izvirzīja ciešas sadarbības veidošanu ar pārējām Baltijas valstīm: Igauniju un Lietuvu, kā arī Somiju un Poliju.
Pēc viņa domām, tikai kopīgiem spēkiem šīs piecas valstis būs gatavas stāties pretim Padomju Savienības un Vācijas spiedienam. Diemžēl viņa sapnis par Baltijas antanti, ciešu politisko un militāro sadarbību, tā arī nepiepildījās.
“Vislielākās briesmas Meierovics redz no Krievijas un Vācijas ūnijas, bet arī katrā no šīm valstīm viņš saskata grupas, kuru tieksmes var vērsties pret Latvijas neatkarību. Tādēļ ir vajadzīga Baltijas valstu savienība kā drošības garantija arī pret katru no šīm divām lielvalstīm atsevišķi,” rakstīja pirmās brīvvalsts laika politiķis Ādolfs Klīve.
Vēstures gaita pierādīja, ka Meierovica redzējums bijis pravietisks, jo Otrā pasaules kara priekšvakarā PSRS un nacistiskā Vācija pa vienai aprija Poliju un Baltijas valstis, tikai Somijai izdevās nosargāt savu neatkarību.
Preses un sieviešu mīlulis
Pirmās brīvvalsts sākumposmā Meierovics bija ne tikai ārlietu ministrs, viņš divreiz uzņēmās arī visa Ministru kabineta vadību. Lai gan jau tolaik bija vērojamas politiskās nestabilitātes un savstarpējo ķildu pazīmes, kas vēlāk aptumšoja Saeimas darbu,
Meierovics kā valdības vadītājs bija kolēģu un visas sabiedrības iecienīts.
Viņam bija ļoti labas attiecības arī ar žurnālistiem. “Meierovics mīlēja presi, un prese mīlēja Meierovicu. Kāds bija viņa pievilcības noslēpums? Tās bija pa daļai arī viņa fiziskās īpašības. Meierovicu daba bija apveltījusi ar slaidu sportista augumu, vieglu gaitu un saticīgu raksturu. Viņš ātri iemācījās svešvalodas, bija muzikāls un dzīvē jautrs.
Meierovicam piemita lielā mērā tas, ko mēdz saukt par “šarmu”.
Viņš gāja arvien labi ģērbies, glīti sasukātiem matiem, spožiem apaviem. Fraka un cilindrs viņam piestāvēja kā dzimušam lordam. Meierovics zināja, ka ārienei, it sevišķi valstsvīra ārienei, piegriež lielu vērību un pirmais iespaids būs izšķirošais. Un tomēr ar visu to viņš neatstāja lepnas personas iespaidu,” atcerējās pirmās brīvvalsts laika publicists Alfrēds Bīlmanis.
Stalto un iznesīgo Meierovicu mīlēja ne tikai prese, bet arī sievietes. 1910. gadā viņš apprecējās ar savu māsīcu Annu, kas viņam dāvāja trīs bērnus: dēlus Helmutu un Gunāru, meitu Rūti.
1924. gadā laulība tika šķirta un pēc dažiem mēnešiem Meierovics apprecējās ar otro sievu: uzņēmēju Kristīni Bakmani, kas bija pievērsusies lidmašīnu būves attīstīšanai Latvijā.
Meierovics saglabāja labas attiecības ar bērniem, un tieši ceļā pie ģimenes pēkšņi aprāvās viņa mūžs:
1925. gada 22. augustā ārlietu ministrs gāja bojā autokatastrofā Tukuma apkaimē.
Viņa dēls Gunārs vēlāk atcerējās: “Man tolaik bija pieci gadi. Ar māti un vecāko brāli un māsu tovasar dzīvojām kādās lauku mājās pie Kandavas. Tēvs tikko bija atgriezies no Šveices, un mēs viņu vairākas nedēļas nebijām redzējuši. Pēc līksmas atkalredzēšanās visi sakāpām mašīnā un braucām uz lauku mājām. Ceļa malās bija svaigi uzbērta grants. Lielās vaļējās mašīnas riteņi vienā pusē iegrima, un mašīna apgāzās. Visi pārējie – māte ar lielāko brāli un māsu un šoferis – paguva izlēkt. Vien tēvs palika mašīnā, jo turēja mani klēpī… Atceros, kā viņš mani līdz pēdējam mirklim tā cieši, cieši spieda rokās. Un tad jau viņš bija miris, ar pārlauztu kaklu.”
Varēja kļūt par prezidentu
Meierovica otrā sieva Kristīne bija satriekta par šo traģēdiju un pēc dažiem mēnešiem izdarīja pašnāvību.
Zigfrīda pirmā sieva un viņa bērnu māte Anna nomira 1955. gadā trimdā Amerikā. Zigfrīda bērni Helmuts un Rūte cieta no padomju okupācijas režīma, 1941. gadā viņus izsūtīja uz Sibīriju, un dzimtenē viņi atgriezās tikai 50. gados.
Gunāram ar māti izdevās aizbēgt uz Rietumiem, vēlāk viņš kļuva par Pasaules Brīvo latviešu apvienības priekšsēdētāju. Pēc neatkarības atjaunošanas Gunārs atgriezās Latvijā, tika ievēlēts Saeimā un pat pretendēja uz Valsts prezidenta amatu.
Kā uzskata rakstnieks Jānis Ūdris, kurš sarakstījis grāmatu par Meierovicu, arī Latvijas liktenis varēja izvērsties savādāk, ja Meierovics nebūtu tik pāragri zaudējis dzīvību.
“Apbrīnojami precīzā, nākotnē virzītā Meierovica rīcība liek domāt, kāda būtu Latvijas vēsture, ja viņa dzīve nebūtu aprāvusies 38 gadu vecumā.
Protams, viņš nebūtu novērsis Otro pasaules karu un Latvijas okupāciju.
Taču Meierovica dziļais profesionālisms, augstā politiskā morāle un personības harisma būtu stiprinājusi demokrātijas principus Latvijā. Ļoti iespējams, ka Meierovics būtu ievēlēts par Valsts prezidentu, jo pēc Jāņa Čakstes nāves Latvijas politikā valdīja spilgtu personību trūkums,” spriež Ūdris.
Arī rakstnieks Edvarts Virza uzskatīja, ka Meierovics bijis populārākais no pirmās brīvvalsts sākumposma politiķiem. “Mēs varam patiešām būt iepriecināti, ka mūsu vidū ir dzīvojis vīrs, kas ieguvis tik plašu ievērību un cienību ārpus savas tēvijas robežām. Viņš ir gājis, nesdams tautu tautām Latvijas vārdu, ko viņš pratis tā nostādīt, ka tas ieguva svaru starptautiskā arēnā,” rakstīja Virza.
Raksta tapšanā izmantota informācija no 1935. g. izdotās grāmatas “Z. A. Meierovics. Latvijas pirmā ārlietu ministra atcerei veltīts rakstu krājums”.
Publikācija tapusi projektā “Pie nācijas šūpuļa. 1920.–1990.”
Projekts tiek īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Latvijai – 100” atbalstu.
