Ziemeļvidzemes pierobežā dzīves pulsu uztur vietējie patrioti 0
Pagājušās nedēļas nogalē Alūksnes un Apes novadu sieviešu organizāciju dalībnieces, kopskaitā gandrīz pieci desmiti, pulcējās Pededzē pasākumā, kas programmas izklāstā bija ieguvis aicinājuma nokrāsu “Mācies būt laimīga!”.
Latvijas pierobežā Ziemeļvidzemē neviens, protams, nav tik lētticīgs, lai mudinājumu uztvertu burtiski un cerētu divās dienās apgūt dzīves un pasaules uztveres jomu, gar kuru kopš neatminamiem laikiem ņemas dažādu zinību profesionāļi un amatieri. Taču vēlme šajā devīzē saskatīt vien romantiski iekrāsotu vārdkopu zūd jau pēc pavirša ieskata pasākuma namamātes biedrības “Pededzes nākotne” rosībā un labo darbu sarakstā. No tā var atvasināt secinājumu, ka laimes sajūta saistās ar piederību dzimtajai vietai un kalpošanu tai, izmantojot mūsdienu iespējas. Šķiet, skaitliski nelielā (tikai deviņi biedri) organizācija startē un saņem atbalstu gandrīz visos projektu konkursos, kuru nolikumā skaidra vai nojaušama mājiena izteiksmē uzsvērta lauku apvidu attīstības tendence.
Biedrības vadītāja Daiga Vītola gan ir visai pieticīga, vērtējot savu personīgo lomu biedrības projektu veiksmēs. Taču Pededzes pamatskolas direktore Selga Bībere ir pārliecināta, ka atbalsts tiek saņemts, pateicoties Vītolas pieredzei orientēties dažādu fondu darbības lokā un prasmei projektu pieteikumos iezīmēt ar konkrētā fonda mērķiem saskarīgas vietējās vajadzības. Direktores apgalvotā pamatojums redzams arī viņas vadītajā mācību iestādē – te audzēkņu radošo darbnīcu izpausmē jau apgūst “Pededzes nākotnes” atbalstītā integrācijas projekta līdzekļus, bet skolas dārzā kuru katru dienu sāksies pēc latviešu valodas skolotājas Ievas Mellītes idejas veidota pasaku taka, kam finansiālo pusi tāpat nodrošina biedrības pienesums. Pagasta teritorijā vēsturiski izveidojies cittautiešu pārsvars, un vietējā pamatskolā pastāv divu valodu plūsmas un ikvienam integrācijas projektam ir liela nozīme.
Saskaitot atbalstīto projektu summas, galvu reibinoši skaitļi neveidojas – daži tūkstoši vairākos gados.
Tomēr katra tēriņu pozīcija – Pededzes sporta dienas sarīkošanai, dzijas iegādei labdarības akcijas adījumiem, jauniešu deju kolektīva dalībnieku pastalu pirkumam, novada skolu teātra festivālam un citiem mērķiem – te ik lats nozīmē ne tikai naudu, bet arī balstu pārliecībai, ka ir jēga dzīvot un rosīties šajā apvidū.
Bet tieši tāpēc jo lielāka vērtība ir cilvēkiem, kas dienu dienā šo pārliecību uztur.
Pie jau minētās sieviešu organizāciju pulcēšanās atgriežoties, tā notika Pededzes pamatskolā, kuras atklāšanā 1938. gadā piedalījies Kārlis Ulmanis, un tajā zīmīgajā dienā viņa stādītais ozols joprojām kuplo. Šī vieta patiesi ir ainaviski krāšņa vasaras pilnbriedā, kad negribas gausties par labu ceļu trūkumu, lai gan tas objektīvi traucē nopietnu investīciju piesaisti. “Pededzes nākotnē” apvienojušies domubiedri labi saprot, ka, no ārpuses atbalstu gaidot, jārosās pašiem – kaut maziem solīšiem uz priekšu, bet nenolaižot rokas. Tādā ziņā biedrības darbošanās varētu būt uzskatāms paraugs un skola cilvēkiem, kas savas dienas vada, visus un visu kritizējot.
