Ziemeļvalstis ir bākas, Baltija – ceļabiedri 0
Šodien Igaunijā svin neatkarības proklamēšanas 94. gadadienu. Sarunā ar Voldemāru Krustiņu un Ģirtu Vikmani Igaunijas vēstnieks Mati Vārmans stāsta par mūsdienu Igauniju, paškritisko skatījumu uz sevi un sasniegumiem.
V. Krustiņš: – Pie mums vienmēr saka, ka pie igauņiem ir labāk. Kā jums tas izdodas?
M. Vārmans: – Igauņi ir kritiska tauta, ja sekojam rakstos avīzēs, kurās analizē situāciju valstī, tad sacīt, ka mums viss izdodas, ir maigi teikts. Latvijā uzskata, ka Igaunijā ir laba dzīve, un man kā Igaunijas vēstniekam to ir patīkami lasīt. Teikt, ka mēs esam gudrāki, drosmīgāki, būtu rupjība. Valsts attīstību mums vairāk stimulēja kaimiņattiecības ar ziemeļvalstīm. Kad Igaunijā sāka domāt, kā uzbūvēt jaunu valsti, piemērs bija Zviedrija un Somija. Šāda pieeja kā motors darbojas joprojām. Kad strādāju par vēstnieku Somijā, atceros, kā tikās Igaunijas un Somijas sadraudzības pagasti un pilsētas. Jau toreiz viņi apmainījās ar pieredzi. Tomēr problēmas mums ir pavisam citas, un tieši kopēt Somijas vai Zviedrijas pieredzi mēs nevaram.
Ģ. Vikmanis: – Ārēji Tallinas centrs pie Viru laukuma izskatās rietumnieciskāks, pārņem sajūta, ka esi kaut kur Stokholmas centrā. Kas atrodas aiz skatloga?
– Paldies par tādu salīdzinājumu, taču Igaunijā sociālās, ekonomiskās un demogrāfijas problēmas ir līdzīgas kā Latvijā. Kad Latvijas pagastveči tiekas ar Igaunijas kolēģiem, viņiem ir daudz par ko runāt, jo problēmas ir līdzīgas. Kā vēstnieks un igaunis uzsveru, ka mums vairāk kopīga ir ar Latviju nekā ar ziemeļvalstīm, tās ir labas bākas, bet ceļabiedri mums ir Latvija un Lietuva.
V. Krustiņš: – Mūsu novērojumi liecina, ka igauņi savas problēmas prot atrisināt praktiskāk. Jums ir mazāk emocionalitātes.
– Daudzi cilvēki Igaunijā grib radīt uzņēmumus un risināt problēmas. Taču bieži pie mums cilvēki, kas nonākuši problēmās, skatās, gaida palīdzību no valsts un pašvaldības. Valstij ir savi uzdevumi, un arī tā var palīdzēt, taču pie mums ir neattīstīta pilsoniskā sabiedrība.
Pirmskara sabiedrība bija bagāta ar sabiedriskām organizācijām. PSRS to likvidēja, ieviesa vienu partiju, un tā trenēja citu domāšanu 50 gadus. Lūk jums pieredze – ja kaut ko pateici vai izdarīji ne tā, izsauca uz partijas komiteju vai VDK. Un cilvēkos vēl ir šī domāšana.
– Kā Igaunijā ir ar patriotisko audzināšanu? Pie mums daudz runā par tikko notikušo referendumu. Kā jūs skatāties uz to?
– Ir divas vietas, kur aug jaunatne, – mājas un skola. Ja mājās runā vienu, bet skolā ko citu, tad sociālajā ziņā šie cilvēki ir šizofrēniķi. Bet, ja runā vienoti, tad ir labi. Mums ir vairāk problēmu krievvalodīgajās skolās, jo skolēnu mājās par vēsturi runā citādi. Valstij šī problēma jārisina, un mums ir aktuālas integrācijas pro-blēmas – gan Igaunijai, gan Latvijai. Mūsdienu situācija atšķiras no tās, kurā bijām pirms 20 gadiem. Tagad nevaram saprast, kāpēc dažas pro-blēmas nav atrisinātas, un mēģinām meklēt vainīgos – tad nu partija vai valsts nāk cilvēkiem prātā. Taču jāuzdod jautājums – kas mūsos pašos ir mainījies, ko paši esam izdarījuši un kā sevi attīstījuši? Vai esmu mēģinājis augt profesionālajā jomā un izmantot visas iespējas?
– Latvijā aug jauna vēsturnieku paaudze, kura vēlas pārvērtēt pirmskara vēsturi un kritizē prezidentu Kārli Ulmani. Reizēm šķiet, ka kritika ir pārāk skarba. Kā Igaunijā vēsturnieki skatās uz prezidenta Konstantīna Petsa laikiem?
– Kad sākām atjaunot nacionālo valsti, 80. gados sākās primskara laiku mitoloģizācija. Petsam arī bija savas kļūdas. Tagad vēsturnieki mēģina paskaidrot, kas notika 1939. un 1940. gadā. Ja mums būtu vairāk demokrātijas, lietas būtu attīstījušās citādi. Kad bija pārrunas Kremlī ar Staļinu, Somijas premjers Juho Pāsikivi viņam atbildēja, ka Somijā lēmumu par sveša karaspēka bāzu ielaišanu var lemt parlaments. Un Staļins bija izbrīnīts. Kad 1940. gadā bija jālemj par padomju karaspēka ielaišanu, lēmumi tika pieņemti šaurā lokā, jo nebija parlamenta. Augsne padomju okupācijai bija netieši sagatavota 30. gados, kad pie varas bija autoritāri režīmi.
– Kā Igaunijai pašlaik sokas ar eksportu?
– Pirms ekonomiskās krīzes bija liels spekulatīvo darījumu bums un radās burbulis, kas plīsa. Tagad ekonomika izlīdzinās un ir jauns pacēlums, taču tas balstās uz ražošanu un eksportu, ar ko mums iet patiešām labi.
Ģ. Vikmanis: – Jūs sevi pozicionējat kā modernu, uz informācijas un komunikācijas tehnoloģijām balstītu valsti. Kā izvēlējāties šo ceļu?
– Pirms vairākiem gadiem pašreizējais prezidents Tomass Hendriks Ilvess ierosināja “Tīģera lēciena” projektu. Tas virzīja jaunas kompānijas un biznesa inkubatorus. Valsts veica lielus ieguldījumus. Mēs priecājamies, ka mums rodas mazi uzņēmumi, kas risina šaurus jautājumus. Piemēram, ir uzņēmums, kas ražo pārvietojamās narkotisko vielu noteikšanas laboratorijas, ko izmanto arī policija dažos ASV štatos. “Skype” ir klasisks piemērs, un tagad tas jau pieder datorgigantam “Microsoft”. Mums ir arī daudz uzņēmumu, kas ražo programmatūru, jo sevišķi daudz tādu ir Tartu, kur notiek sadarbība ar universitāti.
Daudzi jaunieši Igaunijā studē sociālās zinātnes, taču informācijas tehnoloģiju jomā ir tūkstošiem darba vietu, kur alga katram speciālistam ir 2000 eiro mēnesī. Mēs saskaramies ar strukturālo bezdarbu – celtniekiem trūkst darba, bet IKT speciālistus nav kur atrast. Pie mums ir problēmas ar ārstiem, mēs viņus zaudējam, jo daudzi brauc strādāt uz Somiju, kur algas ir lielākas.
Viena ārsta izmācīšana maksā 100 000 eiro, tad pareiziniet šo skaitli ar 1000, summa ir ļoti liela. Citu profesiju igauņi arī strādā Somijā, un piektdienās ir pilni prāmji, kas kursē starp Somiju un Igauniju. Pie mums šogad notiek tautas skaitīšana, taču nedomāju, ka rezultāts būs šokējošs.
– Tartu universitāte ir starp pasaules 500 labākajām. Vai arī šajā jomā ņemat piemēru no somiem, kam ir spēcīgas universitātes?
– Tartu universitātes labie rezultāti ir iegūti diezgan sīvā konkurencē: ir nodibināta Tallinas universitāte, un zinātniskajā darbā konkurenci Tartu nodrošina arī Tallinas Tehniskā universitāte, kas ir izgājusi ārpus savām tradicionālajām robežām. Daudzi igauņu jaunieši mācās ārvalstu augstskolās, taču aizvien vairāk studentu no ārvalstīm, īpaši no Somijas, brauc studēt Igaunijas augstskolās. Sāpīgs jautājums ir par to, kādā valodā mācīt augstskolā. Ir uzskati, ka jāpāriet galvenokārt uz angļu valodu, lai universitāte būtu konkurētspējīga pasaulē. Tajā pašā laikā ir būtiskas studijas igauņu valodā, jo tās arī attīsta terminoloģiju mūsu valodā. Par valodas jautājumiem augstskolās notiek asi strīdi.
– Igaunijā ir atvērts NATO kiberdrošības ekselences centrs. Kā tas veidojās?
– Tas ir viens no bēdīgi slavenās “bronzas nakts” rezultātiem. Šis jautājums mums kļuva aktuāls. Tagad jau desmit NATO valstis tajā piedalās, Latvija arī. Kiberdrošība būs jautājums, kas noteikti tiks skatīts NATO samitā Čikāgā. Kiberdrošība nav tikai militāra lieta, bet tā attiecas arī uz vienkāršiem cilvēkiem, kam hakeri var radīt problēmas, piemēram, banku sistēmā.
V. Krustiņš: – Latvijā vienmēr pastāv diskusija, vai izmantojam Krievijas tirgu. Kā ir pie jums?
– Krievija ir liela valsts ar lielu ekonomisko potenciālu, mums tas ir trešais lielākais eksporta tirgus. Mēs vēlamies, lai mūsu ekonomiskās attiecības attīstās ar visiem priekšnosacījumiem, kas Krievijai būs jāievēro kā nākamajai Pasaules tirdzniecības organizācijas valstij. Mūsu tranzīts pašlaik cieš, jo Krievija ved savas kravas uz savām ostām.
Ļoti liela interese par Igauniju ir Krievijas tūristiem, turklāt tagad ceļā no Pēterburgas uz Stokholmu viens prāmis pietur arī Tallinā.
– Vai ar eiro esat apmierināti?
– Kopumā esam apmierināti. Igaunija bija pēdējā valsts, kas iestājās eirozonā, turklāt laikā, kas nav viegls eirozonai. Pirms tam eirozona izskatījās vilinošāka. Latvija nav eirozonā, bet inflācijas rādītāji ir līdzīgi. Kur tad vaina eirozonai? Ikdienas preces kļuva mazliet dārgākas. Pozitīvākais, ko mēs jūtam, ir straujš ārzemju investīciju izrāviens. Investori pie mums jūtas drošāk.
