Par tradicionālu šo izrādi nevar dēvēt. Recenzija par Valmieras Drāmas teātra iestudējumu „Kad mēs mostamies” 0
Armands Kalniņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Lai gan Latvijas teātri laiku pa laikam pievēršas arī zviedru dramaturga Augusta Strindberga darbiem, dažkārt Selmas Lāgerlēvas veikumiem, retāk – arī somu vai dāņu literatūrai, tomēr šķiet, ka šīs lugas autors Henriks Ibsens mūsmājās ir vispopulārākais lugradis (latviešu teātrī viņa darbi iestudēti jau vairāk nekā 125 gadus!). Jebkurš, kurš kaut cik interesējas par teātri, būs skatījies viņa lugu samērā biežos iestudējumus vai vismaz dzirdējis par tiem. Turklāt izrādes, kuru pamatā ir joprojām starptautiski populārā norvēģu dramaturga darbi, daudzreiz ir bijušas vai nu ļoti nozīmīgas, vai vismaz labi inscenētas. Mūsu teātros regulāri iestudēts “Pērs Gints”, retāk – tādi dramaturga pirmsreālisma perioda darbi kā “Brands”, bet gandrīz nemaz – tie viņa darbi, kuros pievēršas vēstures apzināšanas tematikai, lai gan vairākās šādās lugās autors pievērsies norvēģu nacionālās pašapziņas veidošanās laikam, kas arī Latvijā varētu būt nozīmīgi. Toties bieži inscenētas lugas “Leļļu nams” (“Nora”), “Heda Gablere”, “Spoki” (“Rēgi”), “Meža pīle”, laiku pa laikam arī “Juns Gabriels Borkmanis”, “Būvmeistars Sūlness” vai “Tautas ienaidnieks”, retāk – “Sabiedrības balsti”, “Mazais Eijolfs” un “Jūras sieviete”. Savukārt jauniestudējuma pamatā ir Ibsena pēdējā luga (tās nosaukums ir “Kad mēs, mirušie, mostamies”, pabeigta 1899. gadā), tā, līdzīgi kā “Rosmersholma”, patlaban joprojām aktīvo skatītāju piedzīvotajā pagātnē bija skatāma Dailes teātrī, attiecīgi – 1992. un 1993. gadā.
“Kad mēs, mirušie, mostamies” esot tapusi ilgākā laika posmā, tajā ir daudzi motīvi un raksturi, kas labi zināmi no citām Ibsena lugām: kalni kā ideālu simbols un ar tiem saistīti būtiski pārbaudījumi; apņēmīgas, patstāvīgas un šerpas sievietes (gan ļoti atšķirīgas); radošais, idejiskais vai cits strupceļš, no kura, ticamāk, nav iespējams izkļūt; kāds izaicinošs pretnis, kurš provocē liktenīgus notikumus u. c. Lugu uzskata par “pārakmeņošanās” (sastinguma, nedzīvošanas) tematikas darbu. Galvenais tēls Ārnolds Rūbeks ir tēlnieks, tātad – “akmens kalējs”, savukārt klintis/akmeņi var tikt saistīti ar nāvi: bojāeja kalnos vai “kapu pieminekļi”. Tomēr ir norādes par šī darba ironisko finālu. Ārnolds un viņa “sapņu meitene” Irēne, kura lugā ir “slepkavnieciski noskaņota” (varbūt garīgi nelīdzsvarota?), dodas kalnos, kur drīzumā lavīnā iet bojā. Irēnes biežā pavadone, melnā tērpā esošā mūķene (nāve?), viņiem noslēgumā novēl mieru (izrādes fināls gan ir citāds). Daži lugas un arī izrādes akcenti vedināja domāt, ka līdzās traģiskiem un dramatiskiem notikumiem Ibsena darbos var būt savdabīga, nedaudz noslēpta humora iezīmes. Viņš ir sarakstījis vienu komisku darbu (“Mīlestības komēdija”), dažas epizodes “Pērā Gintā” ir sarkastiski uztveramas, turklāt – vai varam nopietni uztvert trollīšu izdarības tajā? Līdzīgi, piemēram, arī “Hedā Gablerē” ne vien Tante Juliāna ir komiska, bet arī Hedas domas par viņas idealizēto bijušo mīļoto Ejlertu, kurš ieradīsies kā triumfētājs ar vainadziņu galvā, var būt nežēlīgi smieklīgi. Varbūt ziemeļnieku humors ir tik specifisks, ka ne vienmēr to adekvāti uztveram vai akcentējam? Traģiskas nedienas taču vienlaikus var izskatīties jocīgas, “no malas” raugoties.
Par tradicionālu šo izrādi nevar dēvēt, turklāt režisors savdabīgi akcentējis vairākas būtiskas nostādnes. Luga ir krietni īsināta (pagājuši tie laiki, kad uzskatīja, ka jāiestudē precīzi tas, kas uzrakstīts), tā koncentrējot uzmanību uz notikumu loģiku, piedevām izslēdzot to, kas mūsdienās var šķist dīvains, nesaprotams. Toties izrādē pievēršas būtiskai un mūžam aktuālai problēmai: spēka/radošuma izsīkumam. Ja tas atgadās cienījamos (pensijas vecuma) gados, nenoliedzami ir sāpīgi, bet varbūt nespēku var pārvarēt ar pilnīgi citu “izaicinājumu” pieņemšanu, tā samierinoties ar zaudētajām spējām un mierīgi dzīvot nost. Nežēlīgāk, ja krīze samilst vislabākajos gados (vecuma posms, piemēram, 40+). Kā vēsta šajā darbā, cēlonis tādai drāmai var būt kas it kā nepamanītāks, kāds personisks (ne tikai paša pieņemts) lēmums, ko ikdienas steigā nepietiekami novērtējam.
Tēlnieks Ārnolds Rūbeks Riharda Rudāka (šī ir viņa jubilejas izrāde) visai maigajā izpildījumā (viņa ziemeļnieciskais skarbums uzplaiksnī tikai vietumis) zina, ka maz ko savā dzīvē var labot, kaut gribētos. Ārēji viss izskatās labi. Ir slava, bagātība, pat atmiņas par kalnu varenību, ar kurām var radīt interesi sievietēs. Viņa bijusī mūza Irēne (šajā lomā teātrī viesojas Madara Zviedre), iespējams, ir sapņu tēls, vairāk – kā atgādinājums par jauno dienu centieniem. Modele viņa mūža augstākajam sasniegumam, izrādās, ir bijusi tik greizsirdīga, ka nevēlas, lai Ārnolds tapinātu vēl ko tikpat nozīmīgu, bet, ja viņam tas varētu izdoties, Irēne mākslinieku iznīcinātu. Lugā jaunības laika mīļotā “tur azotē” nazi, kuru ir gatava “likt lietā” pret Rūbeku. Viņa paliks vienīgā īstā, jo darbs necieš sāncenšus?
Lieliski, ka jaunības atmiņu ainās Ārnoldu Rūbeku tēlo Sandis Runge, šoreiz – stūrains, par savu talantu vēl nepārliecināts, pat apjucis censonis. Līdz ar to veidojas izteikts kontrasts starp tēlnieka patstāvīgās dzīves sākumposma neziņas pilnajiem meklējumiem, iespējams, – arī līdzekļu trūkumu un pārticības gadu ārējo spozmi, kura kaut cik aizsedz iekšējo neapmierinātību, pieaugošo trauksmi, dzīves jēgu.
Cits jautājumu loks saistāms ar Ārnolda attiecībām pret sievu Maju, šajā lomā – Ieva Puķe. Viņa, šķiet, bijusi tēlnieka jaunības laika aizrautību aizstājēja. Tagad Maja slēpjas zem pārspīlēti milzīgas cepures, tomēr saglabāt attiecību status quo nespēj. Izveidojusies abpusēja neapmierinātība, tāpēc viņa ļaujas mežonīgā, vitālā pavedinātāja Ulfheima, kuru tēlo Eduards Johansons, pirmatnējam spēkam – apņēmīgajām runām, brutālākām izdarībām, dinamiskajām kustībām (viņu gan komiski iezīmē kas līdzīgs “Fauna radziņiem”). Lai nu kā, bet šis skarbais lāču un dāmu mednieks nav “miris”, kaut izpausmēs amizants, kas viņu atšķir no savā ziņā sastingušajiem dzīvesbiedriem Rūbekiem. Labāk dzīvot, kļūdoties, ne nīkuļot?
Vai izrādes fināls ir laimīgs? Rūbeks, šķiet, paliek nepiepildīto sapņu kalnos (dzīvs vai miris), bet “jaunais pāris” – Maja un Ulfheims – dodas lejup, īstajā dzīvē. Ziemeļu nedienu intriga ir atrisinājusies.
Negaidīti ir tas, ka scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis telpu iekārtojis visai atturīgi. Šajā vidē nav kalnu, tie ir lūkojami tikai uz izrādes programmiņas vāka, taču arī tur šī sniegotā plašuma fragments ir iekļauts gleznas rāmī. Pārējā telpa ir skopi iezīmēta, interesantākā ir daļēji caurspīdīgā noslēpumu un kaislību istabas siena, kas norobežo un rada satraukumu.
Jācer, ka turpināsies “mūsu” dižākā norvēģu mākslinieka darbu drosmīgas interpretēšanas (cerams, ka režisoru interesi piesaistīs arī pēc autora uzskatiem nozīmīgākā viņa luga “Ķeizars un galilejietis”). Valmieras teātrī, spītējot (ne)iedomājamām dažādu veidu likstām, šajā sezonā tapuši daudzi vērtīgi darbi: izcilie “Nelabie. Pēc Dostojevska” un “Sēras piestāv Elektrai”, vērtīgie iestudējumi “Paolo un Frančeska” un “SIA Ģimenes romāns”, bērnu prieku rosinošais veikums “Kā sagaidīt citplanētieti”. Lai mierīgāka, tikai radošiem izaicinājumiem piepildīta jubilejas (latviešu klasikas un vīru koda) sezona!
UZZIŅA
Henriks Ibsens, “Kad mēs mostamies”, iestudējums Valmieras Drāmas teātrī.
* Režisors: Toms Treinis, telpa – Mārtiņš Vilkārsis, kostīmi – Ilze Vītoliņa, mūzika – Miķelis Putniņš, gaisma – Oskars Pauliņš.
* Lomās: Rihards Rudāks, Ieva Puķe, Eduards Johansons, Sandis Runge, Madara Zviedre.
* Nākamā izrāde: 18., 19. augustā.
