Ziemeļu kara pētījumi gaida princi. Esam uzbūruši “labos zviedru laikus”, bet vai tā bija? Saruna ar vēsturnieku Gvido Straubi 28
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šoruden pagāja 300. gadskārta, kopš 1721. gadā Nīštates jeb Nīstades pilsētiņā (Ūsikaupunki mūsdienu Somijā) Zviedrijas karaliste un Krievija parakstīja miera līgumu, kurš noslēdza Lielo Ziemeļu karu (1700–1721) un ar kuru saskaņā Vidzeme ar Rīgu uz ilgu laiku juridiski kļuva par Krievijas impērijas daļu kā Vidzemes guberņa.
Lai arī šķietami tāls, tomēr Lielais Ziemeļu karš vai vienkārši Ziemeļu karš bija notikums, kas būtiski ietekmēja tālākos sabiedrības attīstības procesus Latvijas teritorijā. Vienlaikus tajā netrūkst “balto plankumu” un vēlāko laiku radītu stereotipu uzslāņojumu.
Sabiedrībā pieņemtais viedoklis ne vienmēr atbilst vēsturē notikušajam, taču vēsturniekam savos vērtējumos jāspēj iet arī pret sabiedrībā pieņemto, spriež LU Latvijas Vēstures institūta direktors un LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesors GVIDO STRAUBE.
Kas ir tās atskaņas, kuru dēļ mūsdienās vispār vajadzētu zināt, ka 18. gadsimtā bija tāds Ziemeļu karš un Nīštates miers?
G. Straube: Lielais Ziemeļu karš ir viens no būtiskiem pagrieziena punktiem Eiropas, varētu teikt, pat pasaules jauno laiku vēsture. Jo būtiski mainās spēku samēri. Uz vēstures skatuves uznāk Krievzeme, kas kļūst par Krievijas impēriju un nopietnu spēlētāju Eiropas politikā līdz pat šai dienai.
Līdz Ziemeļu karam eiropiešiem tā ir mežonīga zeme, ko 16.–17. gadsimtā zīmē ar tādu tatāriski mongolisku akcentu. Un tad notiek šis “sprādziens”.
Otra lieta, ka Ziemeļu kara dēļ pagriezienu piedzīvo mūsu lokālā, Latvijas vēsture. Tā nonākam reālajā Krievijas interešu sfērā, kura 18. gadsimta garumā paplašinās, un gadsimta beigās visa Latvijas teritorija jau ir zem divgalvainā ērgļa.
Bēdīgākā lieta, ka šo pagriezienu mēdz diezgan politiski komentēt, jo nāk vēl dažādie 19. un sevišķi 20. gadsimta notikumu uzslāņojumi. Un tad Ziemeļu karam mēdz pielikt birku, ka tas ir brīdis, kad, sākot ar Rīgas krišanu 1710. gadā un gandrīz vai līdz neatkarības atgūšanas brīdim, esam nonākuši “sliktajā” vēstures posmā.
Tā ir tāda vēsturnieka nelaime, ka ienāc ar zināšanām, ko dod skola, grāmatas, teātris, kino un radu stāsti, bet, kad kā profesionāls vēsturnieks sāc sēdēt bibliotēkās un arhīvos, tev par iepriekšējām zināšanām sāk rasties šaubas. Izrādās, daudz kas bijis pavisam citādi.
Kas Ziemeļu kara gadījumā īsti nesakrīt ar sabiedrībā izplatītajiem priekšstatiem?
Ziemeļu karš Latvijas vēsturē ir posms, kas joprojām gaida princi, kas to pamodinās – tas ir maz pētīts, ar daudzām jautājuma zīmēm.
Tā gan vispār ir Latvijas vēstures problēma, ka daudzi posmi īstenībā ir “baltās lapas”, par kurām mums it kā izveidojies priekšstats, bet to radījuši 20. gadsimta sākuma autori un trimdas, dabiski arī padomju laika vēsturnieki. Taču 20. gadsimta politisko ietekmju dēļ daļa to autoru bija subjektīvi, aizspriedumaini un dusmīgi, tāpēc arī priekšstati par Ziemeļu karu pilni tādām lietām.
Piemēram?
Vajadzētu kaut vai beidzot mierīgi izvērtēt Andreja Upīša darbos apcerēto Vidzemes vācbaltu muižnieku Johanu Reinholdu fon Patkulu (1660–1707), kas gan “sarkanajā”, gan trimdas liberālajā historiogrāfijā ir diezgan negatīvs tēls. Īstenībā mēs varētu ar tādu personību lepoties. Patkuls lielā mērā bija cilvēks, kas ar savu diplomātiju sekmēja globālās politiskās izmaiņas, ko nesa Ziemeļu karš.
Vienkāršs Vidzemes muižnieciņš nostājās pret zviedru absolūtisma politiku.
Faktiski viņā jau ar mātes pienu bija ienākusi pārliecība, ka zviedru vara ir “sliktā”. Daļēji vainīga bija zviedru īstenotā muižu redukcija, kad muižniekiem atņēma īpašumus par labu valstij, ja tie nespēja pierādīt senās īpašumtiesības. Viņa tēvs Frīdrihs Vilhelms fon Patkuls vienu brīdi nonāca cietumā Stokholmā, jo atļāvās iebilst Zviedrijas karaļa gribai. Līdz ar to Reinholdā kritiskā attieksme pret zviedriem bija ienākusi no ģimenes kopš puikas gadiem. Absolūtisma apstākļos bija normāli, ja karalis mazina muižnieku ietekmi, bet kuram gan patīk, ja viņam atņem īpašumus? Patkuls meklēja pretspēku zviedriem un risinājumu atrada Krievijā.
Mēģināja izspēlēt vienu lielvaru pret otru?
Viņš meklēja reālu risinājumu un tos, kas gribētu karot pret zviedriem. Viens bija Saksijas kūrfirsts un Polijas karalis Augusts II Stiprais, kuru Patkuls mēģināja pierunāt atgūt bijušo ietekmi Baltijā. Otrs bija Krievijas cars Pēteris I, kurš kā jauns, ambiciozs cilvēks meklēja iespēju pašapliecināties. Patkuls saprata, ka, saliekot kopā divus spēcīgus valdniekus, iegūs spēku, ko likt pretī tolaik modernajai Zviedrijai.
Doma bija tādā veidā atgūt Vidzemes autonomiju?
Viņa ideja bija caur šo konfliktu “izjāt baltā zirgā” kā Livonijas muižnieku republikas atjaunotājam. Vismaz tā daži vēsturnieki raksta, un šoreiz viņiem ticēsim. Savas idejas Patkuls īstenot nespēja, taču viņš ir tas, kas sekmēja situācijas novešanu līdz Ziemeļu karam.
Un kā tad ar zemes postīšanu Ziemeļu karā?
No kuras puses? Jo tur arī ir ļoti interesanta lieta. Par to slaveno grāfa Šeremetjeva ziņojumu, ka “ienaidnieka zemē vairs nav ko postīt”? Šeremetjevs to rakstīja 1702. gadā, labākajā gadījumā atrazdamies Igaunijas teritorijā, bet drīzāk Ingermanlandē (pie tagadējās Sanktpēterburgas). Latvijas teritorijā viņš tajā brīdī nemaz neuzturējās. Pētera I karapūļi te nemaz lāgā nebija sākuši blandīties, tikai mazliet Vidzemē. Līdz ar to viņa vārdi uz Latvijas teritoriju īsti nav attiecināmi. Un teicieni, ka “nekur vairs gailis nedzied” drīzāk ir tikai retorika.
Karapulki tolaik virzījās pa nosacīti lielākajām maģistrālēm. Šeremetjevs zināja tikai to, kas notika tām apkārt, kādus pārdesmit kilometrus pa labi un pa kreisi. Kara filozofija paredzēja, ka visu izšķir lielās kaujas noteiktās vietās. Karaspēki 18. gadsimtā vairs nav algotņu armijas, kas izdzīvo no salaupītā. Rekrūši jau izturējās piesardzīgāk un pārtika no tā, ko valdnieks maksāja.
Tā laika karš nav totāls, visaptverošs, par kādu tas kļūst 19. gadsimta otrajā pusē, kad armijas sāk iet pāri visai zemei un cieš civiliedzīvotāji.
Bet tad ir vēl tā otra puse. Arhīvā var pašķirstīt Vidzemes landtāga protokolus līdz zviedru Vidzemes krišanai, un tajos var ieraudzīt, ka, sākot ar 17. gadsimta 90. gadiem, vidzemnieku un rīdzinieku dzīves apstākļi ar katru gadu kļūst aizvien smagāki un smagāki. Kur smagums? Nojaušot, ka drīz būs karš, zviedri sāka uzkrāt pārtiku, zirgus. Sākumā tas notiek kulturāli – zemniekiem un muižniekiem kaut kas jānodod un par to maksā.
Īsi pirms un karam sākoties, tas kļūst nežēlīgi, un zviedri vairs nemaksā, tikai izraksta parādzīmes. Karam turpinoties, kļūst pavisam brutāli – vajadzīgo atņem, ja kāds protestē, nožvīkst zobens. Līdz ar to no 1708.–1709. gadu redzams, ka jau valda totāls bads.
Vidzemes landtāgā sūdzas gan zemnieki, gan muižnieki – viss atņemts, cilvēki mirst badā un nāk uz Rīgu. Tur ir veselas lapas ar uzskaitītām vietām, cilvēkiem, kur un kam zviedri ko atņēmuši, cik tas maksā naudā! Situācija ir traģiska. Vēl pat pirms mēra gadījās, ka ieiet mājās, bet tur cilvēki nomiruši no bada.
Tā ir lieta, pie kuras vajadzētu ķerties kādam jaunajam vēsturniekam un noskaidrot, cik tad tie zviedri bija “labi” īsi pirms savas aiziešanas. Mēs tā esam uzbūruši “labos zviedru laikus”, bet vai tik viņi paši nepielika pirkstu, lai Vidzemes muižnieki un zemnieki kļūtu pret tiem rezervēti? Tā šausmīgā zemes postīšana no krievu puses vairāk attiecas uz 16. gadsimta Livonijas karu.
Tad jājautā, cik pamatots ir pieņēmums, ka Pētera I karapūļi pārstāja postīt Vidzemi brīdī, kad apķērās, ka šo zemi varētu arī pievienot.
Tas ir viens no uzskatiem, ka tad viņš sāka tikai karot, bet vairs nenodarbojās ar postīšanu. Tas ir pieņēmums. Kā jau teicu, īstenībā tajā laikā nemaz tik plaši nepostīja. Tur patiešām būtu jānoskaidro, cik tad gūstekņu kara sākumā krievi aizveda, cik nomira. Vajadzētu noskaidrot Vidzemes iedzīvotāju sastāvu pirms Ziemeļu kara un pēc tā. Jo skaitļi rāda, ka jau kādus 17–20 gadus pēc kara Vidzeme ir atpakaļ pirmskara līmenī gan ekonomiski, gan iedzīvotāju skaits ir būtiski pakāpies
. Ir jau tāds pieņēmums, ka cilvēki pēc kara strauji vairojas, taču vai pieaugums tiešām bija pēc kara dzimušie?
Lauksaimniecība taču varēja balstīties tikai uz pieaugušiem cilvēkiem. Ja to bija ļoti maz, ne jau jaundzimušie varēja ar lauksaimniecību nodarboties! Tas, ko liecina arklu revīzijas (saimniecību pārskati un statistika) arī pēc 17. gadsimta kariem, karam beidzoties, 5–10 gadus regulāri muižās nāca klāt tā saucamie jaunie. Gandrīz nekad neraksta, kas viņi ir. Viņi parādās nez no kurienes. Tikai vienā vietā, revīzijā 18. gadsimta 30. gados Valmieras apkārtnē parādās, ka tie nav nekādi “jaunie”, bet pašu zemnieki, kas pamukuši kara gados un tagad atgriežas mājās.
“Mežvidus ļaudis”?
Tā kara laikā tolaik notika daudzviet Eiropā – zemnieki vienkārši pamuka nost no karaspēku ceļiem uz mežiem un purviem, lai pasargātu ģimenes, sevišķi sievietes, lopus, mantu. Kad ilgāku laiku dzirdēja, ka nekur nešauj, nāca ārā. Toreiz karoja diezgan bieži, un šāda pieredze uzkrājās.
Interesanta ir muižnieku pozīcija. Par bēgšanu nevienu nesoda. Vēl vairāk – viņiem dod trīs gadu brīvību no klaušām un nodevām. Un tajās viņi iesaistās tikai pēc saimniecības atjaunošanas.
Un Alūksnes mācītāja Johana Ernsta Glika liktenis, Marta Skovronska – nākamā ķeizariene Katrīna I, par kuru tagad vairāki romāni sarakstīti?
Tā kā pārāk labi par to laiku zinu, tādas grāmatas nemaz nedrīkstu lasīt! Tomēr Kristīnes Sabaļauskaites “Pētera imperatori” izlasīju. Daudzām lietām tur nenoticēju. Tur daudzas situācijas ir galīgi neiespējamas un nebalstās vēsturē.
Jā, Martas Skovronskas mīta atrisināšana varētu būt viena no problemātiskākajām. Viņa bija mācītāja Glika kalpone, un es nesaprotu, kāpēc Martu visu laiku grib pataisīt par viņa audžumeitu. Romānā Gliks arī attēlots kā dīvainis, kas skatās uz jaunām meitenēm, bet man šķiet, tā ir kaut kāda lietuviešu skaudība par to, ka mums tāds Bībeles tulkotājs Gliks ir.
Latvijas vēsturē par to maz runā, taču Gliks, gūstā uz Maskavu aizdzīts, uztaisīja lielisku karjeru un nonāca augstā amatā.
Viņš, šodienas valodā runājot, kļuva par diplomātu augstskolas rektoru, veidoja mācību līdzekļus, lasīja lekcijas nākamajiem Krievijas impērijas diplomātiem.
Ja runā par citiem uz Krievzemi aizdzītajiem gūstekņiem, jāatceras, ka aristokrātiski gūstekņi toreiz bija labs bizness. Radinieki par viņiem maksāja izpirkuma maksu. Daži droši vien pārgāja arī dienestā pie Pētera I, jo tajā laikā uz šīm lietām skatījās diezgan viegli.
Ja neskaita posta lietas, ko Ziemeļu karš mainīja latviešu zemnieka dzīvē?
Sadzīviski neko lielu. Viņš turpināja dzīvot tajā muižu sistēmā. Bet ir cita lieta, ko es līdz galam nevaru izskaidrot – ap 1730./31. gadu, tātad divdesmit gadu pēc tam, kad Latvijas teritorijā iestājies miers un desmit gadu pēc lielā Nīštates miera, Vidzemē notiek arklu revīzija. Un tie skaitļi ir diezgan pārsteidzoši, ja salīdzina ar to, kas pieder zemniekam 17. gadsimtā.
Tad viņam mājās ir viena divas govis. Četras – tas jau ir ļoti “biezs” zemnieks! Viens divi zirgi, daudzi vispār bez zirgiem. Saimes mazas – trīs, pieci, seši roku pāri. Bet 1731. gadā pēkšņi saimēs ir desmit, padsmit, divdesmit cilvēku! Četras govis ir gandrīz starta minimums, jo daudziem ir krietni vairāk. Vidzemes turīgākajās tā laika saimniecībās pat ir desmit divdesmit govju. Zirgi 5–12!
Lauksaimniecībā zinoši studenti man saka: vai jūs, pasniedzēj, saprotat, ko nozīmē 20 zirgi un 20 govis saimniecībā un vēl jaunlopi? Tiem taču visiem vajag ēst! Tas nav tikai aiziet kaut ko sapļaut. Kur pēkšņi tāds kāpums, ja jau Ziemeļu karš bija tik nežēlīgs un visu nodzina līdz nullei?! Viena atbilde ir – karš deva milzīgo aizmugures tirgu. Muižas, rēķinoties ar Krievijas vajadzībām, varēja izplesties, un tas deva iespēju arī zemniekam. Krievijā 18. gadsimta 30. gados ir bads un ļoti daudz labības uz Pēterburgu iet tieši no Vidzemes. Var teikt, ka mēs PSRS laikos Ļeņingradu uzturējām un arī 18. gadsimtā daudzus paglābām.
Igauņu vēsturnieki secinājuši, ka 18. gadsimtā Baltijas zemniekiem ar muižas klaušām īpašu grūtību nemaz nebija. Nezinu, kāpēc trimdas vēsturnieks Edgars Dunsdorfs to noliedz, kaut viņa paša minētie skaitļi reizēm liecina pretējo, bet tajā laikā dubultojās, trīskāršojās, četrkāršojās darbaroku skaits saimniecībā.
Agrāk mums skolā stāstīja, ka dzimtcilvēkam visu nedēļu bija jāstrādā muižā, svētdien jāiet baznīcā, līdz ar to apkopt savu zemes gabalu neatlika laika. Bet tas ir blefs, padomju un brīžiem arī nacionālās historiogrāfijas pasaka! Pat tad, ja klaušu apjoms pieauga, to realizācija grūtāka nekļuva.
Īstenībā zemniekam nebija problēmu, jo klaušās bija jāsūta tikai viens darbinieks, bet viņam saimē bija pietiekami daudz darba roku un arī zirgu pietika.
Ja kādam bija pieci zirgi, tad viņš varēja variēt. Viens viņam varēja būt kā mūsdienās kabriolets, lai “pazīmētos” kā filmā “Rūdolfa mantojums”.
Par 1721. gada Nīštates mieru runājot, atkal un atkal no Krievijas puses izskan doma, ka toreiz Pēteris I esot Baltijas guberņas no zviedriem nopircis par diviem miljoniem sudrabā.
Diskusija “esam nopirkti vai iekaroti”? Tā nauda vairāk bija par Somiju. Pašu krievu vēsturnieku pētījumos taču teikts, ka tā bija garantija, lai Zviedrija tuvākajā laikā neko neuzsāktu. Krievija tā mēģināja nopirkt mieru uz zināmu laiku.
Arī pēc Pētera I laika var redzēt, ka Krievijā 18. gadsimtā pastāvīgi valda tās mūžīgās bailes no zviedriem, ka tie var ko pasākt. Krievijā līdz pat gadsimta beigām nav pārliecības, ka Nīštates miers ir uz mūžīgiem laikiem. Tur nevienu brīdi nav pārliecības, ka viss ir “nopirkts” un beidzies. Visu laiku ir diplomātiski pasākumi, lai izzondētu, kādi ir Zviedrijas nodomi, piespēlēšanas, maksāšanas, politiskas precības.
