Nākamais apskates objekts – Rātslaukums. Tam līdzās ir autostāvvieta, kur vienu stundu drīkst parkoties bez maksas – tikai jāieliek logā zīmīte ar laiku, kad auto ir novietots (talonus ar laika norādi automāts neizsniedz, tāpēc zīmīte katram jāmargo pašam). Mums nav Tērbatas kartes, tādēļ iegriežamies Tūrisma informācijas centrā, kas mājvietu radis Rātsnama kreisajā spārnā. Uz jautājumu, kas noteikti būtu jāredz Tērbatā, informācijas centra meitenes kā pirmos nosauc universitāti un Baltijā lielāko zinātnes popularizēšanas centru AHHAA. Vēl meitenes iesaka izstaigāt Universitātes vēstures muzeju, observatoriju un botānisko dārzu, pakavēties Rotaļlietu muzejā, uzkāpt pilsētas Doma tornī… Un tad smaidot piebilst, ka šajā svelmē var arī vienkārši apsēsties kādā āra kafejnīcā un izbaudīt Tērbatas nesteidzīgo ritmu. Lieliskas kūkas un kafija esot gan “Pierre Café & Chocolaterie”, gan “Cafe Truffe” tepat Rātslaukumā. Sakām paldies un, apbruņojušies ar karti, dodamies paklīst pa vecpilsētas ielām. Jauka detaļa – gājēju ielas no brauktuvēm atdala nevis akmens stabi, bet figūras – akmens putni, akmens tupeles, akmens automobiļi. Tveice kļūst neciešama. Velk uz negaisu. Saprotam, ka nopietna Tērbatas apskate būs jāatliek uz nākamo reizi. Mājup dodamies caur Vīlandi un Pērnavu, lai nokļūtu uz Tallinas šosejas – pat ja tas ir neliels līkums, to veikt ir tīkamāk un ātrāk nekā kratīties pa ielāpiem izraibināto Pleskavas šoseju. 0